Vizma Belševica: “Māsa dzeja un māsa proza”

 

Guntis Berelis. Tagad par jums ir uzrakstīta monogrāfija; pagājušogad iznāca jūsu mīlas lirikas izlase, jūsu dzejoļus tulko un izdod citās valodās. Bet kā jūs pati skaidrotu šādu jēdzienu: Vizmas Belševicas vieta latviešu literatūrā?

Vizma Belševica. Vieta literatūrā? Laikam jau vairs nekāda. Manā uztverē, literatūra nesākas tad, kad rakstnieks pabeidzis grāmatu, bet tad, kad grāmatu uzšķir lasītājs. Nelasīta literatūra nav literatūra, lai kā autors censtos sevi mierināt, ka viņš publi­kai par labu un par smalku.

Mana vieta tagad ir grāmatnīcu plauktos. Ieeju, paskatos — tur guļ mani mīlestības dzejoli. Likās — lai nu ko, bet mīlestības dzejoļus cilvēki lasīs vienmēr — un tikai tāpēc es atļāvu “Ar­tavai” tos izdot. Ja man būtu jel mirkli ienācis prātā, ka artavieši, mūsu grāmatniecības bruņinieki, manis dēļ cietīs zaudējumus, neparko nepiekristu.

Gribas piebilst kādu vārdu par artaviešiem. “Artava” cerēja turpināt “Zelta ābeles” iesākto: neizdot nekādu drazu, bet tikai labāko un labākajā izpildījumā. “Zelta ābeles” izdevējs Goppers bagāts ar to nekļuva, un arī “Artavas” izdevējs Vladis Spāre nedomāja kļūt bagāts, tikai noturēties virs ūdens — lai mums būtu arī viena tāda izdevniecība. Protams, sākumā ne gluži tāda, jo kur “Artavai” “Zelta ābeles” iespēja katram izdevumam pasūtīt īpašu, tikai šai grāmatai atbilstīgu papīru, kur smalkie iesiešanas meistari, kur pirmšķirīgās tipogrāfijas? Tomēr censties pēc tā un panākt, ticībā, ka “Artavai” reiz pietiks lasītāju kā savā laikā “Zelta ābelei”. Vai pietiks? Un “Artavas” žēl.

Sevis arī drusciņ žēl. Pirmo reizi mana grāmata guļ plauktos. Nepierasti, tomēr lopiski. Vēl tad, kad izpirka pirmajā dienā vai pat uz letes neparādījās, man nebija īpašu ilūziju. Es zināju, ka deficītās grāmatas — ka jau katru deficītu — iegādāja, lai apliecinātu, ka ieguvējs varējis dabūt to, ko kurš katrs vis nevar. Prestiža pirkums. Lasīt nebija obligāti, galvenais, lai būtu. Jums nav? Man gan ir.

Vēl bija pretestības moments. Dzejnieki pretojās iekārtai rakstīdami, lasītāji — viņus lasīdami. Iekārta principā sabrukusi, dzejnieks kā zināmais moris savu padarījis un var iet. Un te es vairs nerunāju tikai par sevi.

Turpināt lasīt