Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Vilis Lācītis: „…caur reģipša putekļiem mans ceļš”

Vilis Lācītis ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem debijas nominācijā ar romānu “Stroika ar skatu uz Londonu”

Vilis Lācītis

Lācītis gatavojas pārkvalificēties par Lāčplēsi

Literatūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Kaut arī negribi bildēties bez lāčpurna, tu tomēr jau esi publiski sevi atšifrējis un intervijās šo to par sevi pastāstījis. Bet varbūt vēlreiz, jo, pieļauju, daudziem lasītājiem tu joprojām esi mīklaina personība. Kas tu esi, no kurienes, kā nonāci Anglijā, no kuriens piemetās rakstīšanas indeve?

Vilis Lācītis. Esmu parasts rīdzinieks. Kādreiz krāmējos ar mūziku, spēlēju neatkarīgajās grupiņās, strādāju par celtnieku. Ap 2004. gadu aiztinos uz Londonu – ar domu kā visiem: padzīvošu mēnesi vai divus un būšu bagāts. Nesanāca. Sāku strādāt par celtnieku pa īstam, ietrinos tajā sistēmā un mūziku atmetu. Nav jau tā, ka man celtniecība baigi patiktu, bet ir labi apzināties, ja pats māki kaut ko izdarīt ar savām rokām. Vienubrīd atbraucu atpakaļ, domāju – tagad man it kā starta kapitāls būtu, nu varēšu drusku atsperties. Figuški. Šeit mana dzīve bija kā motors tukšgaitā. Skrien, mēģini, esi gatavs da jebko uzņemties, bet nav jau, ko uzņemties. Nav atdeves sajūtas – vismaz man nebija. Pastrādāju mēnesi Latvijā, man samaksāja deviņdesmit latus. Anglijā saņēmu simt latu dienā. Protams, tajā laikā vēl bija cenu starpība, es arī netēmēju uz milzīgām algām, bet, visviens, ja tu jūti, ka iztērē sevi, bet atpakaļ neko īpašu nedabon… Šeit, Latvijā, ir tikai runga, kas dzen uz priekšu. Burkāna nav. Anglijā ir gan runga, gan burkāns. Bet, zini, no vienas puses, tie, kas brauc prom, ir ļoti uzņēmīgi cilvēki – viņi kā uz galvas metas nezināmajā. No otras – īsti uzņēmīgie cilvēki ir tie, kuri vēl šeit spēj palikt. Visu cieņu, es tā nevarētu.

Bet, taisnību sakot, negribētu palikt celtniecībā visu mūžu. Saplēsu stroikā muguru – un iedomājos: ja es jau tagad staigāju kā tāds alvas zaldātiņš, kad paceļu ko smagāku, kā jutīšos, kad man būs, teiksim, piecdesmit septiņi. Aizgāju un iestājos universitātē. Tā arī mācos joprojām.

G. B.Cik zinu, tu savulaik jau esi mēģinājis kaut ko rakstīt.

V. L. Kaut ko jau skricelēju, bija šādi tādi stāsteļi, ap 1991. vai 1992. gadu varēja būt pirmā puslīdz nopietnā publikācija, bet nekā ievērojama manā rakstniecībā nebija. Neaizgāja – man vienkārši nebija, ko teikt. Biju par jaunu. Vajadzīgs kāds laiks, lai sakāmais parādītos, bet tāpat vien papīru smērēt nav vērts. Ja reiz nebija, ko teikt – es arī nerunāju. Viss.

G. B. Tātad tu strādā stroikā, labi pelni, cītīgi izglītojies, prāto par gaišo un saulaino nākotni – no kurienes šādā kontekstā tev uzradās doma ķerties pie prozas?

V. L. Apmaiņas braucienā vienu gadu mācījos ASV, Ņūmeksiko. Bija brīvlaiks, īsti nebija, ko darīt, bet tieši pirms Amerikas lidostā izlasīju Frederika Beigbedera „14.99 €”. Draudzene iedeva izlasīt. Izlasīju – un sapratu, ka šādu gabalu katrs var dabūt gatavu. Apsēdos un, lai to pierādītu, to arī izdarīju.

G. B. Ja vēl mazliet patinam filmu atpakaļ – kādas tev bijušas attiecības ar literatūru? Tu esi nopietns lasītājs?

V. L. Tīņa gados attiecības bija ļoti nopietnas. Močīju pa grāmatai dienā. Tagad – jau gadus sešus vai septiņus – izlasu divas, varbūt trīs vai četras daiļliteratūras grāmatas gadā. Vienkārši nav laika – vai nu darbs, vai mācības. Principā ar daiļliteratūru tāpat kā ar jebkuru mākslas izpausmi ir tā problēma, ka deviņdesmit procentu no tās ir izķēpāti resursi. Tāpat deviņdesmit procentus dziesmu nav vērts klausīties un nebija vērts sarakstīt. Nelaime vien tā, ka tu nekad nevari zināt, kas īsti iekļūs tajos desmit derīgajos procentos. Turklāt starp tām dažām grāmatā gadā – galvenokārt divi autori: Peļevins un Niks Perumovs. Ja ieraugu kaut ko jaunu, nopērku. Zinu, ko varu sagaidīt un ka varu paļauties uz kvalitāti.

Turpināt lasīt