Valdemārs Božestovskis
Ar poļu rakstnieku Valdemāru Božestovski (Waldemar Borzestowski) šopavasar gadījās gandrīz mēnesi nodzīvot vienā mājā Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centrā. Virtuvē, vārot rīta kafiju, visupirms, kā jau dažādu valstu rakstniekiem sapazīstoties ierasts, tikām pie skaidrības, kādā valodā vai valodās mums iespējams sazināties, tad – kāda žanra plauktiņā mēs katrs sevi esam ieklasificējuši, bet, atzīšos, arī uzzinot, ka Valdemārs tāpat kā es piederīgs prozistu cunftei un tātad mums it kā būtu, par ko parunāt, man itin nemaz neinteresēja, ko un kā viņš raksta. Jo – bezmaz neērti teikt – visu bija aizsedzis Valdemāra deguns. Viscienījamākais deguns, kādu jebkad gadījies redzēt: milzīgs un bezformīgs tas dominē Valdemāra sejā un pakļāvīgi kustās līdzi viņa visai aktīvajai mīmikai, lāgiem rezignēti nokarājas teju līdz zodam, citkārt sparīgi saspringst un, vēl pirms Valdemārs pats apjēdzis, kurp viņš pošas doties – un pa Visbiju viņš klīda daudz un ilgi –, deguns jau precīzi norāda virzienu, bet aukstajā jūras vējā tas top krāšņi sarkanzils un tāpēc vēl jo izteiksmīgāks (nē, alkohols tur nav pie vainas, grādīgās dziras Valdemārs lieto devās, kas ir tuvas homeopātiskām, vienkārši – tāds deguns). Valdemārs lieliski apzinās sava deguna specifiku, viņu itin nemaz nemulsina mani un citu Visbijā sabraukušo spalvasbrāļu skatieni, kas sarunājoties allaž koncentrējas uz viņa degunu, gluži pretēji – Valdemārs labrāt stāsta par deguna piedzīvojumiem vai piedzīvojumiem ar degunu, bet vēl vairāk viņš runā par savu suni, bulterjeru, kurš tiek piesaukts tikai un vienīgi pamazināmajā formā – моя собачка – un kurš ne tikai veido krietnu viņa esamības daļu, bet arī inspirējis pagaidām nozīmīgāko un kritikas visatzinīgāk vērtētāko Valdemāra darbu – romānu Bulterjers Samsons un es (Bulterier Samson i ja, 2008).
Valdemārs dzimis 1964. gadā, dzīvo Gdaņskā, pēc tautības ir nevis polis, bet kašubs (rietumslāvu etniskā grupa, kas pārsvarā mīt Polijas ziemeļdaļā). Viņam piemīt daudziem prozistiem raksturīgā problēma – Valdemārs tā koncentrējies uz valodu, kurā raksta, ka citu valodu apgūšanai nav pieticis nedz laika, nedz iztēles (pat kašubu valodu viņš nezina), tāpēc saruna noris gluži neiespējamā un pilnīgi noteikti netulkojamā krievu un poļu valodu mistrojumā, šur tur iestarpinot arī vācu vārdus. Diemžēl rakstiski neizdevās atveidot Valdemāra pārgalvīgās sintaktiskās konstrukcijas, kurās daudzie palīgteikumi sākotnējo domu vai nu izgriež ar oderi uz āru, vai aizvedina galīgos neceļos.
Sarunu, protams, sākam ar Valdemāra degunu.
Valdemārs Božestovskis. ..laikam manas pirmās bērnības atmiņas, varbūt bija četri vai pieci gadi, neatceros. Uz Poliju bija atbraucis ģenerālis de Golls, Francijas prezidents. Iedomājies, tāds cilvēks ierodas komunistu Polijā – milzīgi svētki, pēc tam stāstīja, ka apstādījumos zāle esot krāsota zaļāka, lai labāk izskatās. Viņš iegriezās arī Gdaņskā, tur ir veca kapsēta, kurā apbedīti franču zaldāti, kas krituši abos pasaules karos un vēl senāk, sākot jau ar astoņpadsmito gadsimtu; kapsēta atradās ielas galā, kur mēs dzīvojām. Abās pusēs ļaužu pūļi, visi skatās, kā pa vidu brauc de Golls, vecmāmiņa arī – un viņa tur mani, pacēlusi rokās virs galvas, lai es arī redzētu franču prezidentu… Vēl saglabājušās bērnības fotogrāfijas – skaidri redzams, tolaik man bija normāls deguns, kā visiem puikām, deguns kā deguns. Bet tad es ieraudzīju de Golla degunu, un tas iespaids bija tik spēcīgs, ka mans deguns laikam sagribēja kļūt tikpat liels un svarīgs kā viņējais, varbūt vienīgi ar formu īsti nepaveicās, bet nevienam poļu rakstniekam nav tāda deguna kā man.
Bet ir vēl viens stāsts. Man ir bulterjers, mēs ar sievu un manu sunīti ejam uz lielveikalu, skatamies – tur cilvēku pūlis, un visi ar suņiem, izrādās, tur notiek tāds konkurss, meklē panu, kas vislīdzīgākais savam sunim vai otrādi, nezinu. Pieteicāmies ar savu sunīti, mums iedeva trīspadsmito numuru, un mēs dabūjām pirmo vietu – milzīgu maisu ar suņu barību, pēc tam mājās nevarējām pārnest, tik liels bija…
Guntis Berelis vērtē: 