„Mojā tvojā ņepaņimai – mojā seržanta Vanagsa paņimai”. Saruna ar Uldi Vanagu

Guntis Berelis. Patlaban tev pie beigām romāns, kurā darbība noris pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, padomju armijā, turklāt vēl Azerbaidžānā netālu no Irānas robežas. Romānā darbojas viens vienīgs latvietis – seržants Aldis Vītoliņš. Kāpēc tāda ja ne gluži eksotiska, tad vismaz šābrīža latviešu literatūrā ļoti neparasta vides un personāžu izvēle?

Uldis Vanags. Krievu armija – tā jau pati par sevi ir lieliska skatuve, kas padara iecerētā uzdevuma realizāciju vienkāršāku. Skarba vide, kurā atklājas cilvēka raksturs. Tur nav kā civilizētajā pasaulē. Tā ir vide, kurā tev pašam jāizkaro dzīves telpa, un pēc tam atkarībā no tā, kas tu esi, vari uz to iedarboties. Tu vari salūzt un kļūt par abižoto – tā ir tāda trauma, ka varbūt visu mūžu netiksi uz kājām. Sevi vari labi pārbaudīt, un vari pārbaudīt kategorijas – kas labs, kas – ļauns. Cik konsekventi spēj pats reaģēt uz to, kas ar tevi notiek. Turklāt vieglāk rakstīt, jo tā vide labi pazīstama. Kaukāzs un Aizkaukāzs man ir tuvs, daudz tur ir būts – ne tikai armijā, bet arī vēlāk, kad braucu uz Aizkaukāzu ar lopu vagoniem un redzēju to, par ko tūristiem nav ne jausmas.

imageG. B. Jau no Karogā lasāmajiem fragmentiem redzams, ka romānā būs reti koša visādu piedzīvojumu un pieredzējumu buķete. Tāpēc jautāšu pavisam primitīvi – taisnību sakot, kārtīgam prozistam šādu jautājumu nav īsti pieklājīgi uzdot: cik lielā mērā romāns ir autobiogrāfisks?

U. V. Esmu tajā pusē dienējis, Prišibā – tagad tā pilsēta saucas citādi, 22. motorizēto kājnieku pulkā, kur biju vada komandiera vietnieks, bet trūka ofiņu, tāpēc faktiski pildīju virsnieka funkcijas. Runājot par paša pieredzēto – neesmu Alda Vītoliņa prototips, arī sižets ir izdomāts, bet tur nav nekā tāda, kas nevarētu notikt. Romānā aprakstītas milzīgas mācības – esmu piedalījies pat divās. Savā ziņā man pat laimējās – bija taču tādi karavīri, kas dienesta laikā vispār labi ja piecas reizes izšāva, taču manā laikā mainījās kara ministri. Viens nomira, bet īsi pirms tam Aizkaukāza kara apgabalā mēs viņam taisījām mācības, milzīgu pokazuhu. Otrs nāca vietā – un taisījām nākamo pokazuhu. Karot iznāca pamatīgi.

Uldis Vanags, uzstājoties Prozas lasījumos 2007. gada decembrī

Turpināt lasīt