„Tu nemaz neizskaties pēc rakstnieka.” Saruna ar Sigitu Paruļski

2003. gada decembrī, kad Sigits Paruļskis viesojās Rīgā Prozas lasījumos, Sapņu fabrikā kāda neidentificēta klausītāja pie bāra letes ļoti skeptiski novērtēja Paruļska personību un daiļradi, apgalvodama: „Tu nemaz neizskaties pēc rakstnieka. Tad jau drīzāk pēc skūtgalvja no lētas apsardzes firmas. Rakstnieki tā neizskatās, tu noteikti neesi rakstnieks.”

Sigits Paruļskis (1965) ir dzejnieks, ironisks un agresīvs esejists, 2003. gadā iznāca viņa pirmais romāns Trīs sekundes debesu, kas Daces Meieres tulkojumā lasāms arī latviešu valodā (AGB, 2004).

Sigits Paruļskis runā lēni, vārdus meklēdams un visbiežāk neatrazdams, ar garām pauzēm, kuras intervijā mēģināju atveidot ar daudzpunktiem. Taču Paruļska nīgros un indīgos smieklus – tos lasītājam nāksies piedomāt klāt pašiem.

Intervija sākas ar kādu jokainu epizodi. Proti, nupat iedams pa ielu kopā ar Daci Meieri, Paruļskis, latviski zinādams labi ja „lūdzu”un „paldies”, piepeši samulsinājis viņu ar plašu un precīzu citātu no Upīša Zaļās zemes latviešu valodā.

S. P. …ir tāds dzejas festivāls Druskininku rudens. Reiz tur kā parasti ierodas kādi trīs vai četri latviešu dzejnieki, vienubrīd ieiet tualetē, bet es priekštelpā – tur tumšs, skaņas atbalsojas – sāku deklamēt, tā skaļi un dārdoši (Paruļskis ar pamatīgu leišu akcentu – skaļi un dārdoši – citē “Zaļās zemes” pirmās rindas). Izšaujas laukā latvieši, nesapogājušies, apstulbuši. Kas tas bija? Kas noticis!? Šausmas, mūsu klasiķis leišu tualetē! No kurienes, kāpēc?

G. B. No kurienes tu rāvi to citātu?

S. P. Universitātē pirmajā kursā mācību grāmatā bija Upīts, vajadzēja iemācīties kādus desmit teikumus no galvas. Tas bija 1983. gadā, bet atceros vēl tagad.

G. B. Tu jau bērnībā sāki rakstīt?

S. P. Jā. Kauns teikt, bet tā bija. Pirmos dzejoļus nodrukāja rajona avīzītē, kas mācījos devītajā klasē… Bet visi īstie rakstnieki ir dvēseliski slimi… Narcisisms… Godkārība. Bez tās nevar būt rakstnieks… Bet vairumam ir tikai godkārība… Gribējās uzrakstīt kaut ko.

G. B. Nekad neesmu sapratis – normāli piecpadsmitgadīgi čaļi, ālējas, priecājas par dzīvi, met acis uz meičām, bet pēkšņi sāk ņemties ar pantiņiem. Kāpēc? Tev nekā cita nebija ko darīt? Es tajā vecumā dzeju neieredzēju un rakstīju fantastiskus stāstus.

S. P. Tev droši vien nebija pietiekoši smalka un jūtīga dvēsele. Bet man bija ļoti smalka un jūtīga dvēsele, un es citādi sevi nemācēju izteikt. Stāstīt, ko es jūtu… Nakts… Lietus… Ar stāstiem to nevar izteikt. Kaut ko atdarināju… Bet nebija tādu spožu… Nē, protams, mums ir Marcinkēvičs, Martinaitis, Geda… Tādi nopietni… Un skolā tu nevari pārkāpt viņu līķiem un uzreiz sākt rakstīt kaut ko savu oriģinālu. Bija viena skolotāja, kas teica – tā nedrīkst, neiedrošinies to darīt, neaizskar viņus. Tad es sāku rakstīt pavisam kaut ko briesmīgu – piedzeros, pievemju pus grantskarjeru, mīļotā aprij manu sirdi… Apmēram tā… Avīze gan to nedrukāja, teica, ka tā neesot dzeja. Izblamēja pa visu rajonu. Bija kauns. Bet, protams, patīkami, ka vispār pievērsa uzmanību. Tolaik es vēl nebiju tik gudrs, lai saprastu kaut ko par undergraund vai ko tādu… Tagad – jā, varu teikt, ka jau tolaik raku bedri leišu literatūrai. Nezinu… Lasīju, laikam diezgan daudz. Es piedzimu tādā mazā pilsētiņā, 10 kilometrus no Latvijas robežas. Ko es tur varēju lasīt? Nebija cilvēku, kas lasītu nopietnu literatūru un dzītos pēc jaunumiem, kā tas notiek lielā pilsētā. Kādus poļu romantiķus, nu, ko vēl… Pamazām tu sāc just, kas tev patīk uz kuru pusi velk. Bet tajā rajona avīzīte es sāku publicēties… Mēs dzīvojām bijušajā muižas teritorijā, kur vecā mājā mita 12 ģimenes. Ne īsti pilsēta, ne īsti lauki. Man pat gribētos par to kaut ko uzrakstīt…

Turpināt lasīt