Mūks bez klostera

Ar Robertu Mūku (1923 – 2006) iepazinos pašā deviņdesmito gadu sākumā, kad viņš vēl nedzīvoja Latvijā, taču aizvien biežāk sāka te parādīties. Tolaik Mūka dzeja Latvijā jau bija drukāta itin daudz, taču viņa prātnieciskās esejas publicētas tikai trimdas periodikā (astoņdesmito gadu otrajā pusē gados Mūks, trīs angliski sarakstītu filozofisku grāmatu – Imagination is Reality, Imaginal Body, The New Gnosis – autors, sāka rakstīt esejas arī latviski). Karogam radās iecere izdot Mūka eseju krājumu, kas arī tika izdarīts – 1991. gadā iznāca Mīts un iztēle, kuram biju sastādītājs un redaktors. Neraugoties uz pamatīgo vecuma starpību – Mūkam tuvu pie 70, man ap 30 – neteiksim, ka sadraudzējāmies, bet jau ar pirmajiem vārdiem atradām kopēju valodu. Joprojām atmiņā ir cienījamam filozofijas profesoram gluži vai nepiedienīgi dulls nakts brauciens pāri pus Latvijai – taksis uz visu nakti par $10 (ASV pensionāri tolaik te varēja iejusties miljonāru ādā) – ar 3 Old Tom džina pudelēm somā, bet pēc tam – lauku mājas, rudenīgi miglains un vēss saullēkts, Mūks ienāk istabā ar milzīgu, koši oranžu dālijas ziedu rokā, saullēkta miglā pazaudējis visu savu ironiju un aizkustināts bezmaz līdz asarām, un sāk stāstīt, cik skaisti būtu piedzīvot pasaules galu.

1991. gada rudenī Mūks vairākus mēnešus lasīja lekcijas Kultūras Akadēmijā par Austrumu reliģiju vēsturi, dzīvodams studentu kopmītnēs ar attiecīgo kolorītu – aizvēsturiskas padomju laika mēbeles, nolupušas sienas, kafija tiek vārīta ar elektrisko spirāli alumīnija katliņā, plastmasas glāzītes, kurās tiek salaistīts Mūka iecienītais džins, ar krītu piebārstīts gaitenis (remonts, kas vēl nav ticis līdz Mūka istabai) un tamlīdzīgi. Atnācis viņu nointervēt, varēju paziņot, ka Mīts un iztēle pirms pāris dienām beidzot ticis līdz tipogrāfijai, kas viņam likās patiešām svarīgi, jo Mīts un iztēle bija pirmā Latvijā izdotā Mūka grāmata. Sākām par diezgan triviālām lietām: par bērnību Latgalē, par skološanos Aglonas ģimnāzijā…

26.05.2010

Roberts Mūks. …Skolu inspektors — viņš manam tēvam bija labs draugs — teica, lai ņemot to puiku ārā no Aglonas ģimnāzijas un sūtot kaut kur citur, citādi šis pīpojot, rakstot meitenēm pantiņus, bez atļaujas braucot nakšņot uz Cirīša ezera salu un tā tālāk. Vārdu sakot, tādi nieki vien bija — bet tā es aizkļuvu uz Rīgu, uz 1. Valsts klasisko ģimnāziju. Tā bija laba skola — tur mācīja latīņu, grieķu, vācu un franču valodu. Ģimnāziju pabeidzu 1942. gadā, jau vācu laikā. Toreiz bija tāds nosacījums: ja gribi studēt, tad jāiet darba dienestā. Nolauzu gadu tajā darba dienestā un sāku studēt universitātē klasisko filoloģiju. Tā bija mana pirmā mīlestība. Tuvo­jās krievi, bet vēl paspēju noklausīties vienu profesora Ķiķaukas lekciju.

Par laimi, Rēzeknes radi iefīrēja mani — kā neatvietojamu cilvēku — darba pārvaldē, tāpēc izdevās izvairīties no karošanas. Kādu brīdi tur nostrādāju, bet tad krievi sabumboja Rēzekni. Laidāmies uz Rīgas pusi. Es varēju iztikt bez leģiona — to izdevās noformēt ar šņabja šeinēm. Bet tad — es gulēju pa nakti pie kādiem zemniekiem — no rīta brauca garām latviešu virsnieki. SS leģions. Vicina plintes — jāiet aizstāvēt tēvzemi. Un es vienkārši ņēmu un aizgāju viņiem līdzi uz Liepāju. No turienes mūs aizveda uz Poliju. Kartupeļu laukos bija tādas pus apmācības, pusstrādāšana. Tālāk mani aizsūtīja uz tulku skolu pie Berlīnes — tikai tāpēc, ka vēl no ģimnāzijas laikiem es mazliet pratu vāciski. Puse laika aizgāja valodas mācīšanā, puse — šaušanā mērķi. Tad krievi sabumboja Berlīni, mēs metām plintes krūmos un laidāmies lapās. Es bi ju 15. divīzijā, to komandēja pulkvedis Janums. Viņam izdevās izvest divīziju no aplenkuma, un mēs padevāmies angļiem. Tā arī manas kara gaitas izrādījās ļoti īsas, un es nedabūju izšaut nevienu lodi uz ienaidnieku.

Sākumā mūs ielika vācu SS nometnē, jo nezināja, kas mēs īsti esam. Pēc tam mūs kā latviešus izvietoja starp zemniekiem netālu no Dānijas robežas. Tur jau bija samērā brīva dzīvošana. Tēvs tobrīd bija Bavārijā, Vircburgā — viņš atbrauca man pakal, angli palaidaivaļā — un tad nāca DP nometne, vienos priekos. Amerikāņi sūtīja paciņas, sāku studēt… Bija visādi literāri sarīkojumi, rakstnieku un dzejnieku pagrabiņš. Pēteris Ērmanis lasīja lekcijas par latviešu literatūru, apgrozījās Teodors Zeltiņš, Valda Moora, arī tāds diezgan labs romānu rakstnieks — Ģirts Salnājs. Vārdu sakot, bohēmiska sabiedrība.

Guntis Berelis. Vai tu jau tobrīd zināji, ka netiksi atpakaļ uz Latviju?

R. M. Vispārējā noskaņa gan bija tāda. ka atpakaļ noteikti brauks. Nāks zviedri vai angļi un mūs izpestīs.

Jā, un tad nodibinājās Baltijas Universitāte. Tā bija domāta latviešiem, leišiem un igauņiem. Rektors bija Gulbis. Latvijas Universitātes fizikas profesors. Lekcijas lasīja Teodors Celms, tad vēl bija tāds interesants cilvēks, teoloģijas profesors Edmunds Šmits… Bet tā lieta drīz vien sāka pajukt. Trūka mācībspēku, visi sāka izceļot uz Ameriku. Es mācījos tikai divus semestrus.

Bīskaps Rancāns aicināja latviešus studēt teoloģiju. Tā sākās manas seminārista gaitas. Teicu, ka gribu braukt uz Romu, bet viņš pārrunāja ar mani to lietu — sak, Romā neesot piemērots klimats, pārāk karsts — un ieteica jezuītu semināru tepat Bavārijā. Cik atceros, laikam negribēju pie jezuītiem, un ar to nekas nesanāca.

Turpināt lasīt