Regīna Ezera. Balss, 1999

Kopš 1999. gada Filmu studijā DEVIŅI režisores Ināras Kolmanes vadībā top dokumentālie materiāli par latviešu rakstniekiem. Dokumentālie materiāli – tas nozīmē, ka ne gluži dokumentālās filmas, bet arī ne vienkāršas intervijas, kādas parasti mēdz rādīt televīzijā. Ja īsi jāraksturo dokumentālo materiālu specifika – tie vēsta par rakstnieku, kurš savā dabiskajā vidē pēc iespējas brīvāk stāsta par sevi, savu laiku, saviem darbiem un lietām, kas viņu interesē. Patlaban jau safilmēts tuvu pie 30 rakstniekiem, tostarp Regīna Ezera, Miervaldis Birze, Gunārs Priede, Roberts Mūks, Dzintars Sodums, Māris Čaklais, Zigmunds Skujiņš, Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Juris Kronbergs, Leons Briedis, Andris Kolbergs, Roalds Dobrovenskis, Jānis Peters, Māra Zālīte, Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Amanda Aizpuriete, Jānis Lejiņš, Nora Ikstena un citi. Darbs turpinās – pavasarī tika filmēta Inga Ābele, bet pavisam nesen – Edvīns Raups.

Pirmā 1999. gadā tika filmēta Regīna Ezera. Filmējām Briežos – viņas mājās, kas atrodas netālu no Ķeguma. Ezera runāja straujā tempā un lāgiem stipri īpatnēji – viena garumgara teikuma ietvaros viņa vairākkārt bija spējīga mainīt tēmu, it kā vēstījuma loģikai pār viņu nebūtu varas un viņa drīzāk pakļautos kādai asociatīvai vārdu loģikai: vārds izraisa asociāciju, kas pavelk laukā pastāstiņu iz citas operas, tas savukārt sašķeļas vēl vairākos un tā tālāk, beigu galā pēc tālumtālām ekskursijām gan parasti atgriežoties pie sākotnējās tēmas. Pārcelts rakstiskā veidā, Ezeras stāstījums lāgiem top radniecīgs mazajām esejām/dienasgrāmatām/tēlojumiem – īpatnējam žanram, ko viņa bija izkopusi pēdējos mūža gados (grāmatas Visticamāk, ka ne…, Varbūt tā nebūs vairs nekad).

Pēc tam, kad no safilmētā tika izveidots četrdesmit minūšu garš dokumentālais materiāls, pāri palika diezgan daudz Regīnas Ezeras stāstījuma, kas pagaidām nekur nav publiskots. Daži fragmenti no tā lasāmi šeit.

Jautāju Ezerai, kā radies viņas pseidonīms – vai tur nav bijusi kāda inspirācija no Jāņa Ezeriņa.

Regīna Ezera. Vai, kaut kas tāds man neienāca prātā, jāsāk jau kaunēties, it kā nez kāda lieluma mānija man bijusi. Toreiz, kad izvēlējos pseidonīmu, tie apsvērumi bija tādi, ka atsevišķos gadījumos gribējās drusciņ paslēpties, – kad tu ieej kādā iestādē un tev jāstādās priekšā, lai nav uzreiz jāsaka visiem pazīstams uzvārds. Man vienmēr ļoti patikuši ūdeņi, dzīvot pie ezeriem vai upēm, varēju būt, piemēram, Upe, bet tad tur ir Andrejs Upīts un Ernests Birznieks-Upītis blakus – atkal slikti. Kaut kādu Marcinkēviču – nu, tas būtu šausmīgi, gribējās, lai būtu latviski. Pasē man rakstīts Kindzule, tas mana otrā vīra uzvārds. Kad tagad pastā pienāk kāds pārvedums uz Ezeras vārda, labi, ka mani te visi pazīst un zina, ka Ezera tā pati Kindzule ir. It kā jau būtu ērtāk, ja arī pasē būtu Ezera, bet negribējās visu to ņemšanos, kas būtu saistīta ar pases maiņu, lai paliek, kā ir.

Vispār esmu diezgan daudz mētājusies pa dažādām dzīvesvietām, un šis tas ir bijis nosacīti par laukiem saucams. Kad mums ar Kindzuli nebija, kur Rīgā palikt. – tas bija piecdesmito gadu beigās, mums jau bija bērni, un toreiz ar dzīvokļiem bija ārkārtīgi grūti – mēs lauku mājās īrējām divas istabiņas Daugavas krastā pusceļā starp Jaunjelgavu un Rīgu. Tur autobuss tikai reizi dienā gāja garām. Kindzulis strādāja Literatūrā un Mākslā, viņš darba dienās nakšņoja redakcijā uz dīvāna un mājās brauca tikai nedēļas nogalēs. Dzīvot tur un strādāt Rīgā regulāru maizes darbu – tas bija fiziski neiespējami. Laikam tāpēc arī aizgāju no darba – biju redakcijas vadītāja laikrakstā Pionieris; ja būtu, kur Rīgā palikt, diez vai būtu sadūšojusies aiziet un palikt bez noteiktiem ienākumu avotiem. Un tā es, laukos apgrozīdamās, vairāk pievērsos lauku tematikai un dabai – tur varbūt arī radās tā Ezera.

Turpināt lasīt