„…pēc visiem šiem notikumiem man Latvija palikusi tālāka.” Saruna ar Raimondu Staprānu

Īsumā atgādināšu lietas būtību. 1998. gadā iznāca Skaidrītes Gailītes dokumentālā grāmata …un tad ienāca postītājs. 2002. gadā Raimonds Staprāns Jaunajā Gaitā publicēja lugu Postītājs, kurā izmantoti daži Skaidrītes Gailītes grāmatas sižeta elementi, atsevišķi izteikumi un personu vārdi. Skaidrīte Gailīte ar to nebija apmierināta, uzskatīdama, ka pārkāptas viņas autortiesības. Sekoja attiecību kārtošana epistolārā manierē, taču abi rakstnieki par mierizlīgumu nespēja vienoties, tāpēc 2003. gada decembrī notika tiesa. Tiesas spriedumā teikts:

„…tiesa nosprieda:

Atzīt, ka Raimonds Staprāns pārkāpis Skaidrītes Gailītes autortiesības, publicējot rakstu krājumā „Jaunā Gaita” romantisku drāmu ar nosaukumu „Postītājs”.

Aizliegt Raimondam Staprānam Skaidrītes Gailītes darbu izmantošanu, aizliedzot iestudēt jebkurā teātrī Raimonda Staprāna lugu „Postītājs”.

Piedzīt no Raimonda Staprāna par labu Skaidrītei Gailītei (..) kompensāciju par Skaidrītes Gailītes darba izmantošanu Ls 10 000,00 (..) apmērā.

Piedzīt no atbildētāja Raimonda Staprāna par labu Skaidrītei Gailītei izdevumus par advokāta pakalpojumiem Ls 500,00 (..) apmērā.”

Tātad pagaidām lielākais ar literatūras autortiesībām saistītais blarkšķis it kā veiksmīgi noslēdzies, vainīgais saņēmis pelnīto sodu, prasītāja – vismaz materiālu kompensāciju, punkts, miers mājās. Kālab vēl turpināt maisīt šo putru? Taču, kā redzēsim no intervijas, nekas vēl nav beidzies, turklāt visa šī būšana rada ne mazums jautājumu. Visupirms dara uzmanīgu tas fakts, ka, kaut arī konflikts presē tika itin plaši apcerēts, neviens žurnālists nav papūlējies noskaidrot, kāds tad ir apsūdzētā viedoklis (patrāpījās viens vienīgs raksts Rīgas Balsī, kurā atspoguļoti abu pušu viedokļi). Skaidrīte Gailīte savu skatījumu uz notikušo ir klāstījusi ne reizi vien. Tostarp savas grāmatas otrā izdevuma pēcvārdā: „Pagājušajā vasarā pēc lugas izlasīšanas likās, ka esmu saņēmusi spēcīgi mesta akmens triecienu. Sākās šoks, kas pārvērtās ilgstošās sāpēs. Bezmiega naktīs bija jādomā par to, kāpēc maniem mīļajiem tuviniekiem, kuriem ar šo grāmatu biju cēlusi pieminekli, atkal ir tik nelaimīgs liktenis. Viņu tēli, pārveidoti un morāli sakropļoti, nelaimīgi un samulsuši, tagad klīst pa svesās lugas lappusēm.” Vēl biežāk viņas versiju ir pārstāstījuši žurnālisti (Diena, 07.01.2004., Diena 08. 01.2003., Diena 30.11.2002.,Rīgas Balss, 16.04.2003). Taču no šiem pārstāstiem rodas iespaids, ka neviens no viņiem nav papūlējies salīdzināt abus tekstus, būtībā visi apskaužamā vienprātībā nebeidzami citē Skaidrītes Gailītes versiju. Tāpēc šoreiz dosim vārdu Raimondam Staprānam.

Guntis Berelis. Tātad – pamatjautājums: kas ir tā pirmsākuma ola – jūsu luga vai Skaidrītes Gailītes romāns?

Raimonds Staprāns. Es teiktu, ka lugu ierosināja Skaidrītes Gailītes romāns, kas atsauca visas manas atmiņas, ko cilvēki man stāstījuši.

G. B. Kas tajā romānā likās tik pievilcīgs?

R. S. Pievilcīgs? Pirmām kārtām – man likās, tā ir tāda naiva patiesība. Un, otrām kārtām, pats sižets, tas trīsstūris… Es par to laiku, četrdesmit devīto gadu, biju domājis vienmēr, jo man daudz bija stāstījis kāds radinieks, kurš četrdesmit devītajā gadā Talsos bija izpildkomitejas loceklis, arī pēc tam ieņēmis citus atbildīgus amatus. Viņam bija daudz ko stāstīt – kā latvieši cits citu nodeva, materiālu apstākļu vai politisku motīvu dēļ… Pagājušogad es Kolkā sastapu vienu vecu sievieti, kura uzpasēja Kolkas baznīcu. Sākām runāt par četrdesmit devīto gadu, un viņa man rādīja māju, kurā visi tie izvedamie cilvēki tika savākti. Jautāju, kas tad viņus tur sadzina – čeka? Nē, viņa saka, mūsu pašu latvieši. Septiņdesmitajos gados, kad es par to domāju, man likās, ka tur nekāda luga neiznāks. Nav dramatiska materiāla. Es pirku un lasīju visu atmiņu literatūru, par tiem gadiem un izsūtīšanām, man ir milzīgi daudz šādu grāmatu, pat vēl vakar divas nopirku. Tā pie manis nonāca arī Gailītes grāmata. Viņai bija mīlestības trīsstūris, tāda veca, novazāta lieta. Tad es iedomājos, ka šajā trīsstūrī varētu ielikt iekšā visas tās lietas, ko es gribēju pateikt, bet Gailītei pašai tur nav dramatiska materiāla, tāpēc kaut kāda intriga bija jāizveido.

G. B. Vai jūs aizguvāt sižetu no Gailītes grāmatas?

R. S. Daļēji, ne to galveno līniju. Gailītes grāmata aptver turpat divas trešdaļas no divdesmitā gadsimta un sastāv galvenokārt no meitenes padsmitnieces atmiņām. Lugas darbība aizņem tikai vairākās nedēļas un fokusējas uz noteiktu tēmu, proti, par meliem varoņu savstarpējās attiecībās un to piedošanu. Es izvēlējos vienu incidentu, kas, saskaldīts daļiņās, izkaisīts pa visu Gailītes grāmatu. Fons sastāv no parastā trīsstūra. Precētai sievai ir romāns ar kādu čekistu. Vīrs to pieķer nozieguma vietā, bet samierinās ar esošo. Sieva aizbrauc ar čekistu uz Liepāju. Nevarēdama atrast izlīdzinājumu, sieva no vīra šķiras, aiziet pie čekista, bet tas pa to starpu pats apprecējies ar citu sievieti. Notikumu gaitā palaikam parādās vīra brālis, konfrontē čekistu un beigās tiek nošauts. No dramatiskā viedokļa tas viss nedod pietiekami daudz materiāla mūsdienīgai lugai, jo, lai saistītu skatītāju, nepieciešama intriga. Tā tad arī nosaka lugas varoņu darbību un motivāciju, kam ar Gailītes likteņstāstu ir tikai attāls sakars.

Turpināt lasīt