Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Osvalda Zebra komposts un trīs kodoli

Prozista Osvalda Zebra (1975) pirmā publikācija bija 2008. gadā. Nu stāsti apkopojušies grāmatā „Brīvība tīklos”, kas ir starp finālistiem Literatūras gada balvas debijas nominācijā.

Osvalds Zebris. Brīvība tīklos

Osvalds Zebris. Brīvība tīklos. R., Jāņa Rozes apgāds, 2010

Guntis Berelis. Nekad neesi mēģinājis noskaidrot, no kurienes cēlies tavs uzvārds?Literatūras gada balva 2010

Osvalds Zebris. Nē, nē, ar zebrām tam nekāda sakara. Tīrs latvietis, pa tēva līniju senči rīdzinieki, pa mātes – no Latgales. Zinu, ka Dobeles pusē ir Zebrus ezers, bet nekādu zebru tur nav.

G. B. Pirmais stāsts tev publicēts 33 gadu vecumā, kad rakstniekiem debitanta vecums parasti jau tālu aiz muguras. Pieļauju, arī rakstīt sāki vēlu, tāpēc tāds pagalam banāls jautājums: par ko tu bērnībā gribēji kļūt?

O. Z. Par taksometra šoferi. Man vienmēr ļoti patikušas mašīnas. Ja man kaut ko dāvināja un tā nebija spēļu mašīnīte, tad tā vispār neskaitījās nekāda dāvana. Manas bērnības laikā Volga bija augstākā pilotāža, un mums bija kāds paziņa, taksometra šoferis. Vienu dienu gadījās pabraukāt viņam līdzi taksī. Pēc tā brauciena es sapratu – jā, tas ir īstais, tas ir priekš manis. Ir tāda Džārmuša filma – „Nakts virs zemes”, ko veido piecas epizodes par braucieniem taksometros. No šīs manas dienas sanāktu sestā – iedomājies, kā viens mazais brauc līdzi un pats sapņo kļūt par takša šoferi.

G. B. Kāpēc nekļuvi?

O. Z. Pirmkārt, kā tu pats zini, pazuda Volgas. Un, protams, tīņa vecumā sākās lielais neskaidrību periods, kad tie taksometri man pagaisa pavisam. Taču tādas domas, ka varētu kļūt žurnālists vai, vēl trakāk, rakstnieks, noteikti nebija. Nē, nu, bērnībā rakstīju tādu kā dienasgrāmatu, vidusskolā man bija ļoti atsaucīga literatūras skolotāja, kas ņēma pretī visai drosmīgas atkāpes no skolas programmas, jāsaka – reizēm arī klajus murgus, un tad tapa kaut kādi panti un esejas. Ar kādu klasesbiedru pat sacentāmies, kurš tālāk tajos murgos var aiziet un dabūs gatavu ko neparastāku. Kaut ko jau tas droši vien atraisīja.

Izšķiroties par studijām, ar mani notika tas, kas notiek ar vairumu jaunu cilvēku – izvēlējos tobrīd šķietami vieglāko ceļu. Stājos žurnālistos, tur man mācības nesanāca, un, lai nebūtu jāiet armijā – ne jau zaudēto gadu dēļ, bet vienkārši bija sajūta, ka tas man nav vajadzīgs, aizgāju uz tūrisma skolu. Pēc tam – Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē pabeidzu gan bakalaurus, gan maģistrus. Tātad pēc izglītības oficiāli esmu ekonomists un vadības speciālists.

Turpināt lasīt