Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Margarita Perveņecka: „Rakstīšana jau ir racionalizēšanas, saprašanas, pašsaprašanās veids”

Margarita Perveņecka sāka kā dramaturģe, pēcāk pievērsās prozai, par ko vēstīja stāstu krājums Visi koki aizgājuši (2006). Literatūras gada balvai prozas kategorijā nominēts viņas romāns Gaetāno Krematoss – darbs, kurš nepakļaujas nekādiem klasifikācijas rāmjiem, neļaujas racionālajam un analītiskajam prātam, toties, ja lasītājs ir ar mieru mazliet piepūlēties un sadarboties ar autoru, ievelk lasītāju dziļi iekšā un vairs nelaiž vaļā. Kurš reiz lasījis Gaetāno Krematosu – nekad vairs neaizmirsīs.

Guntis Berelis. Literatūras gada balvai prozā tika nominētas četras grāmatas. Visas – savā starpā ļoti atšķirīgas. Taču tavs Gaetāno Krematoss – tik ļoti atšķirīgs no pārējām, ka bezmaz acīs dūrās bez jebkādas analītiskas optikas. Kā tu pati formulētu šo savu atšķirīgumu?

Margarita Perveņecka. Īsti kompetenti nevaru atbildēt par pārējo latviešu prozu, jo maz esmu to lasījusi. Īpaši literatūru nepārzinu, es taču ienācu no teātra, dramaturģijas. Manuprāt, krutākais latviešu rakstnieks ir Einfelds. Ļaunākais reālists gandrīz bez ādas – Inga Ābele. Tagad priekšgalā izvirzījusies un pasaulē iziet Inga Žolude. Viņai ir kaut kas ļoti lietišķs, racionāls un vēss. Labi raksta.

G. B. Maz lasi? Tādā gadījumā – ja literatūra nemaz tik ļoti neinteresē, kāpēc tu raksti?

M. P. Tāpēc, ka nemāku gleznot, rakstīt mūziku, veidot, nevaru būt zinātnieks…

G. B. Valodu zina visi – tas nozīmē, ka visi var rakstīt?

M. P. (Ļoti ilga pauze) Kad tu atrodies ieslēgts tumšā istabā un meklē izeju, meklē, meklē – un nevari atrast, vienīgā izeja ir rakstīt. Visa esamība kā tumša istaba, kaut kā tā. Kad es rakstu – un kaut ko izdodas uzrakstīt –, es izeju no vienas istabas, bet nokļūstu nākamajā, un tad es atkal meklēju izeju. Tāda bezgalīga virtene. Iziet no šābrīža esamības, no šābrīža apziņas stāvokļa – uz nākamo stāvokli. Nujā, kāpēc es rakstu, kāpēc tieši tā rakstu… Ir tā, ka es domāju bildēs. Varbūt tas arī sasaucas ar to dramaturģiju – tur redzamā darbībā jāiekodē iekšķības vēstījums. Vārds ir sekundārs.

G. B. Bet tavā prozā tā nav – tur ir tāda vārdradība un visādi lingvistiski pekstiņi, ka tikai turies. Manuprāt, darbošanās ar valodu tev ir viena no primārajām lietām.

M. P. Tas sanāk kaut kā neapzināti…

Iedomājos, varētu būt tāds treniņš – uzrakstīt ārkārtīgi sausi un lakoniski…

G. B. Šai sakarā ienāca prātā – kad īrs Bekets sāka rakstīt franciski un viņam jautāja, kālab viņš dzimto angļu mainījis uz franču valodu, Bekets atbildējis, ka svešā valodā esot vieglāk rakstīt absolūti bezpersoniski.

M. P. Jā, es arī esmu iedomājusies – ja man būtu jāsāk domāt krievu vai angļu valodā, valodiskās iespējas uzreiz sašaurinātos, bet jāpasaka būtu tas pats, kas valodā, kuru tu pārvaldi pilnībā… Pilnībā fokusēties uz to, ko tu gribi pateikt, bet ar ļoti minimāliem līdzekļiem.

G. B. Un atkal man jāsaka, ka Gaetāno Krematosā, gluži pretēji, tev ir līdzekļu pārbagātība – valodiskās ekstravagances, metaforiskās, sižetiskās, galu galā – viss romāns ir viena liela ekstravagance.

M. P. Man ļoti gribējās izgleznoties ar vārdiem. Tas droši vien bija atrāviens no dramaturģijas, kur, es jau teicu, vārds nav primārais. Beidzot es varu darīt ar valodu, kas vien ienāk prātā. Bezatbildīgā sprādzienā gleznot ar vārdiem.

Turpināt lasīt