Ceļš pie Blaumaņa zelta. Saruna ar Līviju Volkovu

image image Līvija Volkova nupat pabeigusi monogrāfiju Blaumaņa zelts. Rakstnieks savā laikā, darbos un cilvēkos. Pētījumā ieguldīts daudzu gadu darbs – atgādināšu, ka autorei savulaik jau publicēta grāmata par Blaumaņa daiļrades sākumposmu Tapšana (1988), tās turpinājums Pilnbriedā lasāms Blaumaņa Kopotu rakst 9. sējumā. (1999). Pētījums saveidojies milzīgs – vairāk nekā 600 lappušu. Neņemos spriest, cik pilnīgi monogrāfijā aprakstīta Blaumaņa dzīve un darbi – to apzinās tikai pati Līvija, jo diez vai ir vēl kāds cits, kurš par Blaumani zinātu vairāk nekā viņa, – taču, protams, ne jau apjoms vien piesaista uzmanību. Pirmām kārtām – Blaumaņa zelts patiesi ir reti vispusīga grāmata. Apakšvirsraksts diezgan precīzi raksturo saturu – Blaumaņa zeltā aplūkota gan viņa biogrāfija (tostarp arī, piemēram, ir nodaļa par Blaumani kā Braku samnieku, turklāt iedziļinoties viņa saimniekošanā ciešā saistībā ar Blaumaņa darbiem), gan daiļrade (ne tikai proza, dramaturģija un dzeja, bet arī žurnālistika, kurai līdz šim literatūrvēsturnieki pievērsuši maz uzmanības), gan Blaumaņa attiecības ar citiem ļaužiem. Tālāk – Blaumaņa zeltam raksturīga apbrīnojami korekta attieksme pret apceramo objektu un vienlaikus fanātiska urķība, no arhīviem, vecām avīzēm, vēstulēm dienasgrāmatām velkot laukā vissīkākos faktus un liecības par Blaumani. Jebkuram apgalvojumam ir pietiekoši spēcīgs faktoloģisks pamats. Līdz ar to Līvija ne teorētiski, bet praktiski sniegusi savu versiju atbildei uz īstenībā neatbildamo jautājumu: kur meklējama neredzamā robežlīnija starp dokumentēta fakta interpretāciju un pārmēru brīvu pieļāvumu vai pieļāvumu? Vai, no otras puses – kā atbrīvoties no no literatūrvēsturnieka dēmoniem: kārdinošās vēlmes savām iegribām, iecerēm, ilūzijām, iedomām pakļaut faktus, šo to izbīdot priekšplānā, šo to noklusējot. Visubeidzot – izdzirdot jēdzienu „akadēmisks”, normālam lasītājam uzreiz droši vien uzmetas zosāda un rodas priekšstats par kaut ko sātaniski garlaicīgu un nevienam nevajadzīgu. Bēdīgā kārtā neskaitāmu rakstītāju armādas pilnībā diskreditējušas akadēmiskuma – kā kvalitātes un atbildības – jēdzienu. Iespējams, literatūrzinātnē grafomānu vēl vairāk nekā literatūrā. Te vēl viens no Līvijas trumpjiem: viņa prot rakstīt aizraujoši, visviens, runa ir par Blaumaņa attiecībām ar sievietēm vai par to, kā viņš traktējis Freitāga dramaturģijas koncepciju.

Manuprāt, analogu Blaumaņa zeltam beidzamo gadu latviešu literatūrpētniecībā nav. Pieļauju, ka zināmā mērā monogrāfiju varēs uzlūkot kā etalonu literatūras vēstures pētniecībā vispār. Ja ne citādi – katram literatūrpētniekam samērot savu darbu ar Līvijas veikumu.

Guntis Berelis. Cik gadus tapis Blaumaņa zelts?

Līvija Volkova. Esmu rakstījusi – grūti pateikt… Man liekas, jau kopš vidusskolas laikiem, jo iekšēji tas viss sākas ar zināmu mīlestību…

Turpināt lasīt