Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Juris Kronbergs: “Kamēr spēju pats sevi pārsteigt, esmu ceļā”

Jura Kronberga dzejoļu krājums Ik diena nominēts Literatūras gada balvai oriģināldzejas kategorijā. Runājam ar Juri par viņa ikdienu, bet vairāk par Ik dienu – epistolārā manierē, jo Jura ikdienas dzīve un ikdienas dzeja pārsvarā noris Stokholmā.

Guntis Berelis. Tu pats krājumu Ik diena traktē kā trešo daļu poētiskai triloģijai, kurā vēl ietilpst dzejoļu krājumi Vilks Vienacis un Notikumu apvārsnis. Visi trīs krājumi ir laikā stipri attālināti un arī paši panti manāmi atšķirīgi. Kas īsti ir tas kopējais, kas tos vieno?

Juris Kronbergs. Triloģija, poētiska vai cita, ir trīs atsevišķi, pabeigti, bet savstarpēji saistīti darbi. Toties viens stāsts, kas sadalīts trīs daļās, nav triloģija – piemēram Tolkīna gredzenu pasaka (viņš to esot gribējis publicēt vienā grāmatā, bet izdevējs piespiedis sadalīt trīs sējumos). Tāpat Vizmas Belševicas Billes triloģija īstenībā nav triloģija, bet romāns vai visdrīzāk stāstu virknējums.

Manā gadījumā triloģijas nosaukums, Nebūtības izplatījumā, ir virzienrādis vai, ja gribi, “firmas zīme”. Šo, trīs dzejoļkrājumu „kopību” visu laiku kaut kā jutu, bet tikai tad, kad biju pabeidzis Ik dienu mazliet negribīgi ņēmu mutē vārdu triloģija. Jo tas man šķita pārlieku svinīgi – it kā es jau rakstīdams pirmo Vilka Vienača dzejoli būtu iededzis sveci un sev teicis: nu rakstu triloģiju. Norādīt uz trīs grāmatu protagonistu ceļu cauri laiktelpai, balansēšanu uz melnā cauruma robežas un pieticīgajām pastaigām paša tuvākajā apkārtnē – tāda konusveidīga padarīšana – kāpēc gan ne; tieši tā man teica redaktore.

Vilks Vienacis ir antivaronis, mazliet traģisks, mazliet smieklīgs savas posttraģēdijas pasaules radītājs, nevis dievs/cilvēks kā, piemēram, Gilgamešs, un atšķirībā no dieva Odina viņš nekļūst par vienaci brīvprātīgi, lai iegūtu visaugstāko gudrību. Viņam viss notiek nejauši. Pēc maldīšanās laikā un telpā tomēr notiek samierināšanās, ka viņš, kaut nepilnīgs, akceptēdams nāves klātbūtni, tomēr spēs dzīvot tālāk.

Notikumu apvārsnī attālas traģēdijas un to sekas liek pasaulei sagrīļoties, un – tāpat kā Vilkā Vienacī – šķiet, ka nekas nebūs kā agrāk. Balansēšana uz iznīcības robežas liek ieskatīties arī savā pagātnē, un zinātne ir tikpat svarīgs eksistences apliecinājums kā paša piedzīvotais. Notikumu apvārsnis ir konceptuāls krājums tādā ziņā, ka dzeja un piezīmes veido veselumu. Piezīmes ir dzeja, un dzejolis dažreiz ir piezīme.

Abos krājumos valodas rotaļām, vārdu spēlēm, ir gan estētiska gan terapeitiska funkcija.

Kad rakstīju Ik dienu, nolēmu iztikt bez ierastajām vārdu spēlēm un tamlīdzīgām lietām. Tas neizdevās 100%, bet varbūt 96% (apmēram, neesmu saskaitījis). Ik dienā atšķirībā no Vilka Vienača un Notikumu apvāršņa darbība notiek kā ierobežotā laikā (aprīlī un maijā), tā telpā (manā ikdienas apkaimē). Vilks Vienacis, Notikumu apvāršņa “tu” un Ik dienas “es” ir radniecīgi protagonisti vai pat dažādi aspekti no viena, no manis paša. protams, bet arī no jebkura no mums.

G. B. Ko nozīmē krājuma mīklainais datējums – 20XX. gada aprīlis un maijs? Regīna Ezera savas piezīmes datēja maniakāli precīzi, atzīmēja stundas un minūtes, kad tās tapušas, bet ne par ko neatzinās, kurā gadā ieraksts izdarīts. Kas tad īsti ir šis aprīlis un maijs – ar ko šie mēneši tik iezīmīgi?

J. K. Ik diena rakstīta aprīlī un maijā, kurā gadā – tas nav svarīgi, bet, kas vēlas, var to diezgan viegli izlobīt. Dzejoļi par pavasari bieži vien ir vairāk vai mazāk „jūsmīgi” vai optimistiski. Ik dienas pamatnoskaņa ir cita. Man tas neraksturīgi – rakstīt par pavasari. Es parasti rakstu par rudeni. Ar pavasari mēdz būt citādi – pēc ziemas miega parasti pavasarī attopos, ka līdz maija beigām vai jūnija vidum jāiesniedz kāds tulkojums, lai varētu būt gatavs ap septembra sākumu, jo septembra beigās ir lielais Gēteborgas grāmatu gadatirgus: tur grāmatai, un, vēlams, autoram, jābūt, bet 20XX. gada pavasarī atļāvos to luksu „tikai rakstīt”.

Turpināt lasīt