Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Jānis Vādons: „Literatūra kā iekšējs piedzīvojums”

VaadonsLiteratūras gada balvai kā labākā debija nominēts Jāņa Vādona (1979) dzejoļu krājums Virve. Autors dzimis Kuldīgā, 2002. gadā piedalījies Jauno autoru seminārā, pēc tam apguvis dzejošanas mākslu Amandas Aizpurietes meistardarbnīcā. Neraksturīgi dzejniekam – pēc dabas, šķiet, liels racionālists un pragmatiķis, katrā ziņā – racionālā loģika viņa spriedumos jūtama krietni lielākā mērā nekā iztēles loģika, kaut gan viņa pasaulē nepasakāmajam, noslēpumam un neatbildamajiem jautājumiem ierādīta prāva teritorija.

Guntis Berelis. Jau gadus desmit tavs vārds lāgiem pazibinās presē vai internetā, tu laiku pa laikam uzstājies ar dzejas lasījumiem, tu nodarbojies arī ar atdzejošanu, ļauži, kas puslīdz orientējas literatūrā, zina, ka ir tāds dzejnieks vārdā Jānis Vādons, bet tava pirmā grāmata – dzejoļu krājums Virve – iznāca tikai pagājušogad.

Jānis Vādons. Pirmoreiz ārpus savām četrām sienām mēģināju iziet iesācēju autoru seminārā – un, patiesi, tas bija jau pirms desmit gadiem, 2002. gadā, kad mani recenzēja Salējs un Brūveris, kaut gan uz lielo recenzēšanu nemaz netiku, biju nolicies uz gultas – un tikai vēlāk man atreferēja, ka Brūveris kaut ko labu par mani pateicis. Bet vispār – esmu no Kuldīgas, no kārtīgiem laukiem, kas man pašam ir gan nozīmīgi, gan arī kaut kādā mērā veidojis… Skolā, ja tu ne vārda nevari pateikt par kādu latviešu autoru, mierīgi var vēstīt, ka viņš, redz, mīlējis dabu, un būs trāpīts desmitniekā. Arī es esmu viens no tiem autoriem, par kuriem to var sacīt un nekļūdīties.

G. B. Ja no laukiem – tu varbūt māki arī govi izslaukt? Unikāla pieredze mūslaiku poētam.

J. V. To gan nemāku… Toties esmu aris – vēl ar veco zirga arklu.

Pēc Kuldīgas studēju Ventspilī, tad pārcēlos uz Rīgu. Skolā varēju celt jebkuru tēmu, bet bija jau notikusi diezgan nozīmīga saskarsme ar literatūru, konkrēti – ar Vācieša dzeju, un tas tad arī bija viens no galvenajiem apsvērumiem, kāpēc aizgāju mācīties valodas. Kaut kas tajā visā likās… pat ne interesants, kaut gan, protams, ka interesanti bija, bet skaists, aizraujošs. Tie poētiskie teksti – jutos pārsteigts, ka viņi ir dzīvi, vibrējoši, ka no tiem varu paņemt sev kaut ko ļoti būtisku. Literatūra kā piedzīvojums – varbūt varētu teikt arī tā. Iekšējs piedzīvojums.

G. B. Bet kam jānotiek cilvēkā, lai viņš iegūtu to īpašo redzes prasmi, kas literatūrā ļauj saskatīt skaistumu vai, kā tu saki, piedzīvojumu?

J. V. Jānotiek tam pašam, kas notiek ar iemīlēšanos vai citām lielām lietām. Jānotiek klikšķim – citādi to nepateiksi. Tas pats Vācietis – viņa panti, protams, nebija pirmā dzeja, ko lasīju, bija jau arī mūsu klasiķi, arī Ziedonis un tā tālāk, tomēr uz viņiem es neuzķēros. Bet, kolīdz sāku lasīt Vācieti, uzreiz kaut kas noklikšķēja… tas bija varbūt pat ne tikai garīgi vai dvēseliski, bet bezmaz fizioloģiski. Tie teksti turēja pie sevis, es viņus sajutu ķermeniskā līmenī. Saproti, tu vakarā nevari iemigt, jo viņi tevī skan. Kāpēc tieši Vācietis – nevaru pateikt. Bet viņa teksti nostrādāja.

Turpināt lasīt