Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Jānis Rokpelnis: „…mans rakstīšanas veids ir ārkārtīgi neekonomisks”

Jānis Rokpelnis ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem oriģinālliteratūras nominācijā ar krājumu “Nosaukums”

Jānis Rokpelnis NosaukumsLiteratūras gada balva 2010Guntis Berelis. Tava pagaidām beidzamā dzejoļu krājuma nosaukums ir „Nosaukums”. Izdomājos krustām, šķērsām, bet nemācēju īsti atkost – kāpēc tieši „Nosaukums”? Pienācīgu nosaukumu nevarēji izdomāt un tāpēc uztaisīji mazu provokāciju? Kāds mīklains un, no malas skatoties, neatšifrējams kods?

Jānis Rokpelnis. Pavisam vienkārši. Sākumā man bija tāds sarežģīts, tomēr diemžēl nelabskanīgs latīņu nosaukums „Efficacia divina” – „Dievišķa iedarbība”. Bet kā tu liksi krājumam virsrakstu, kurā letiņš ar pirmo acu uzmetienu izlasa vārdu „kaka”! Tāpēc izšķīros par „Nosaukumu” – tai nozīmē, kā šo jēdzienu, cik atceros, lietoja sengrieķu retorikā un dzejā. Kāds uzdevums ir retoriem un dzejniekiem? Nosaukt un slavēt, turklāt nosaukt kaut ko vārdā – tas īstenībā ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Nosaukt nenosaukto, nedefinējamo vai, lietojot štampu, izteikt neizsakāmo.

G. B. Tātad „Efficacia divina”, „Dievišķa iedarbība”. Kur tavā dzīvē ir Dievs, no kura tu – un tava dzeja? – esi atkarīgs?

J. R. Esmu dzejnieks kristietis, nevis kristīgais dzejnieks. Pirmkārt, Dievs man nav nekas tematisks. Man ir kristīga pasaules izjūta un pasaules uzskats. Otrkārt, Dievs „Nosaukumā” ir, pašā pirmajā dzejolī: „mūžīgs bezmiegs Paša vadīts.” Ja Pats ir ar lielo burtu, domājams, skaidrs, kas ar to domāts. Dieva vietniekvārdus raksta ar lielo burtu. Starp citu, Staļina laikā, runājot par Staļinu, vietniekvārdu „viņš” arī rakstīja ar lielo burtu. Staļins, būdams reiz pareizticīgo seminārists, pazina drēbi un ļoti labi saprata, ka viņu dievišķo. Bet „Nosaukumā” ir arī citas alūzijas. Krājuma pēdējā dzejolī rakstīts: “Varbūt vēl izplauks man seja/ Trijiem pļavmalas ziediem.” Kāda ļoti sakarīga kritiķe izteicās – kur tad nu vairs, tādā vecumā seja ar pļavmalas ziediem diez vai uzplauks. Bet es jau kopš vidusskolas atceros vienīgo Raiņa divrindi, kas man tolaik ļoti patika, jo to nesapratu: „Dies saulīte atkal trīskrāsaina:/ Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.” Tikai daudzus gadus vēlāk atklāju, ka citā dzejolī Rainis to paskaidro – trīskrāsainā saulīte īstenībā ir ticība, cerība, mīlestība. Tāpat Skalbem – uz Latgales pakalniem aug puķes, un tur ir trīs ziedi – ticība, cerība, mīlestība. Manā dzejolī piesaukta šī pati klasiskā triāde. Daži baznīcēni saprot šādas alūzijas, citi pārprot vai vispār nepievērš uzmanību.

Bet vispār tās ir pilnīgi dažādas lietas – rakstīt dzejoļus un tos uzrakstīt. „Nosaukuma” dzejoļi ir atlasīti no kāda pusotra tūkstoša. Es rakstu aizgūtnēm, apmātībā – bieži vien dienā uzrakstās kādi divdesmit dzejoļi, jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Ar to arī izskaidrojama mana mazproduktivitāte…

Turpināt lasīt