Vēsture: ideoloģija un interpretācija. Saruna ar Jāni Lejiņu, klātesot Arvim Kolmanim

Jānis Lejiņš

Jānis Lejiņš ar mūzu Virdžīniju triloģijas "Zīmogs sarkanā vaskā" otrās grāmatas "Ķēniņš" prezentācijā 22.12.2004

Guntis Berelis. Tev astoņdesmito gadu beigās iznāca pirmā mazā grāmatiņa Mūsu Stacija, un pēc tam bija ilgs pārtraukums. Tajā grāmatiņā tu reprezentēji sevi kā stabilu un tradicionālu reālistu. Kad un kāpēc notika pavērsiens uz Latvijas vēsturi?

Jānis Lejiņš. Zināmā mērā – nejaušība, bet varbūt uz to es biju gājis. Pēc pirmās grāmatiņas biju, nu, scenārijus piecus uzrakstījis, dažādus. Viena filma bija pēc manis paša stāsta, saucās Balāde par uzvarētājiem, stāsts bija publicēts Avotā. Tur krievi 1945. gadā ienāk vienā latviešu sētā. Pēc šī stāsta mēs ar sievu Virdžīniju Lejiņu, televīzijas režisori, uztaisījām filmu. Pēc tam Karogs izdeva grāmatu par Robertu Gabri. Un mēs ar sievu vēl pirms grāmatas iznākšanas uztaisījām tāda paša nosaukuma dokumentālo filmu – Latvju virsnieks. Tur es izgāju cauri Latvijas armijas vēsturei. Zināmā mērā – sākot jau ar viduslaikiem. Pareizāk sakot, nevis Latvijas armijas, bet karavīru vēsturei. Tad pailgi nosēdēju pie scenārija Vienas vasaras zieds. Filmai bija sešas sērijas. Tad – Kultūras fondā bija tāda ideja par likteņstāstiem, Viņiem bija iesūtītas atmiņas, un es biju viens no tiem, kas no šīm atmiņām taisīja grāmatas. To darīju gadus trīs.

Īstenībā es nemaz negribēju rakstīt romānu, gribēju uzrakstīt Latvijas vēsturi. Jo toreiz tādas vēstures mums nemaz nebija. Kas tad tā padomju vēsture bija… Tagad gan nāk iekšā viss, ko vīri otrā pasaules malā sastrādājuši. Švābe un Šterns, Andersons un Spekke… Un man radās kvēla vēlme uzrakstīt Latvijas vēsturi. Muļķis biju.

Bet sākās ar vienu grāmatu. Zīmoga pirmais romāns faktiski ir pirmā nodaļa grāmatai, ko biju sācis rakstīt. Uzrakstīju scenāriju par Rīgu, ko lielīja, bet neuzfilmēja, nebija naudas gabals, raugi: sāku pa Indriķa hroniku rakņāties un uzgāju kaut ko citu, un tad es uzrakstīju, kā Alberts 1207. gadā iebrauc Daugavā – krustneši, kā te viss noticis. Tad es pēkšņi apstājos, pag, bet kurp īsti viņi atbrauca, kas tā bija par zemi? Sāku rakņāties vēsturnieku smalkajās grāmatās un neatradu neko jēdzīgu. Maztautas, ciltis, vēl kaut kas… Un tad no pirmās nodaļas, kad sāku rakstīt, kas tur varētu būt, izveidojās gandrīz piecsimt lappušu romāns. Un līdz pat šim brīdim neesmu ticis skaidrībā, ko rakstu – vēsturi vai romānu.

G. B. Tu gribi teikt, ka tavs romāns ir Latvijas vēstures koncepcija?

J. L. Tāds bija tas pirmais lielais pacēlums. Tagad jau esmu tik tālu visā iekšā un pats sev apnicis, ka domāju par to arvien mazāk. Sākumā bija liels atklājums, kad izurbos cauri tā sauktajam Indriķa hronikas ekrānam. Tad, kad sāku saprast, ka tur neiet gali kopā. Uh, ko esmu atklajis! Varu lepoties ar vienu. Es šiem faktiem savācu apkārt visu, ko vien varēju dabūt. Izgāju cauri Krievijas vēsturei. Izgāju cauri Eiropas vēsturei. Skatījos Skandināvijas avotos, skatījos arābu avotos, arī senos grieķus, romiešus. Vilku no visām pusēm kopā. Cik vien rūpīgi varēju. Pat sāku mēģināt lasīt leitiski. Tagadm man pašam tas atklājums jau novecojis.

G. B. Kas tas bija par atklājumu?

J. L. Atklājums, ka vēsture ir citāda. Tā vēsture, kas mums tiek mācīta par mūsu pašu senčiem.

G. B. Proti, tradicionālais skatpunkts, ka vēsture sākas tikai no vācu ienākšanas?

Turpināt lasīt