„…visvieglākais ir kādu nogalināt”. Saruna ar Ingu Žoludi

image Guntis Berelis. Parasti jauns rakstnieks debitē ar stāstu krājumu un tikai pēc tam ķeras pie tādas smagsvara būšanas, kāds ir romāns. Tev sanācis ačgārni – visupirms 2008. gadā bija romāns Silta zeme, tagad – stāstu krājums Mierinājums Ādama kokam. Manuprāt, grāmatai stāstu būtu pieticis un vēl pāri palicis pirms Siltas zemes.

Inga Žolude. Stāstu tiešām pietika, un es pat mēģināju viņus savākt vienkopus, bet Dienas Grāmatas galvenajai redaktorei Dacei Sparānei iespējamais krājums īsti nepatika, viņa teica, ka nevajagot – kritiķi noknābāšot. Varbūt man labāk veikšoties ar romānu. Tobrīd bija šausmīgākā vēlme rakstīt un neizgāzties, tāpēc izmisīgi pieķēros šai domai un sāku rakstīt Siltu zemi. Mierinājumā Ādama kokam nebūt nav apkopoti visi stāsti, ko astoņos gados esmu sarakstījusi, – publicēts ir krietni vairāk, bet starp tiem ir daudz tādu, kas nav izturējuši manu atlasi. Romāns uzlika tādu kā kvalitātes latiņu, par kuru zemāk nevarēju atļauties nolaisties, varbūt radīja atbildības sajūtu. Vienkārši nevaru likt grāmatā savus pirmos drausmīgi muļķīgos stāstus. Ja tu lasi – un pašai sametas kauns par to, ko esi uzrakstījusi…

G. B. Kādi bija atlases kritēriji?

I. Ž. Drīzāk intuitīvi, bet vispār stāstus vieno centrālā tēma – nāve. Ir arī stāsti, kas beigās tika pierakstīti klāt īpaši šai grāmatai, rēķinoties ar šo tēmu, – Sākums, Nāves grāmata, Mierinājums Ādama kokam un Komēdija. Sākumā grāmatas nosaukums pat bija iecerēts kā Nāves grāmata, bet likās, ka tas ir pārāk smags un ambiciozs, tāpēc izšķīros par neitrālāku. Mierinājums Ādama kokam vieš zināmu cerību, tur nav jūtama Nāves grāmatas nolemtība, turklāt tas ir daudz meditatīvāks, atstāj vietu interpretācijām, pārdzīvojumam, mierinājumam.

G. B. Kāpēc tu tik ļoti gribēji koncentrēties uz nāvi?

I. Ž. Kādreiz es domāju, ka stāsts nedrīkst būt vienkārši par ikdienu. Man likās, ka noteikti vajag pamatīgu konfliktu vai kādu eksistenciālu problēmu. Un, lai prozā tiktu pie konfliktiem un visādām eksistenciālām lietām, visvieglākais ir kādu nogalināt. Tad arī nāca laukā stāsti, kuros vienmēr kāds nomira. Kad ar cilvēku notiek kaut kas liels, visviens, labs vai slikts, viņš ir ar to pārņemts pilnībā. Viens no lielākajiem un svarīgākajiem notikumiem cilvēka dzīvē ir nāve. Tagad gan uzskatu, ka var rakstīt arī tā, lai neviens nemirtu. Var iztikt bez nāves.

Bet uz nāvi var palūkoties no visdažādākajiem skatpunktiem. Teiksim, Sākumā un Mierinājumā Ādama kokam ir tuvinieka nāve, bet stāstā Krītiņu princeses aprakstīti bērna pārdzīvojumi, gandrīz zaudējot suni. Nāve aplūkota no dažādām pusēm, kaut gan tas nav darīts apzināti, vienkārši tā sanācis. Vispār man tā bija uzdrīkstēšanās – rakstīt par šīm tēmām, kas zināmā mērā ir tabu, – sabiedrībā nav pieņemts runāt par nāvi. Pirmie trīs krājuma stāsti ir ļoti personiski. Kaut kādā ziņā tā noteikti bija pašterapija – es rakstīju par reālu tuvinieku zaudējumu. Ģimenē nepieminēja mirušos radiniekus – varbūt tāpēc, ka negribēja uzjundīt emocijas, bet rakstot es kaut kā sakārtoju attiecības – droši vien ne īsti līdz galam, bet tomēr. Piemēram, Sākums ir par opapa aiziešanu. Ar mammu un vecmammu nekad par šo tēmu neesmu varējusi runāt, it kā tā būtu aizliegta. Liekas, ja sāksi par to runāt vai kaut ko jautāt, cilvēki uzreiz atcerēsies tos notikumus, viņiem būs sāpīgi, tāpēc varbūt labāk vispār klusēt.

Turpināt lasīt