Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Inga Ābele: „…vārdi kaut kādā ziņā ir nāve”

Ingas Ābeles stāstu krājums „Kamenes un skudras” ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem oriģinālliteratūras nominācijā.

Literatūras gada balva 2010 Inga Ābele Inga Ābele. Rakstniecība ir egoisms, rakstnieks nostājas centrā, caur viņu krustojas trajektorijas, viņš spēj redzēt pasauli, bet nedrīkst aizmirst par atbildību. Pirmām kārtām jāredz sevi kā cilvēku. Kad iznāk grāmata, pēkšņi sāk šķist, ka tu patiešām esi rakstnieks, bet tai pašā laikā rakstniecība ir tikai meklējumu ceļš, kas nekad nav absolūts. Tad seko pazemība par to, ka tev dota iespēja rakstīt. Manuprāt, smadzenēs vienkārši ir tādas kā „stacijas”, kas uztver signālus. Piemēram, man vienlaikus prātā ir stāsts, luga, eseja – un vēl kāds dzejolis atnāk. Un kur nu vēl dzīve. Tu rosies mājās, kaut ko dari – un pēkšņi atnāk doma… Ā, tā sakarā ar lugu!… Zemapziņā visi bloki vienlaikus strādā, viņi turpina uztvert, lai ko tu darītu un lai cik tālu tajā brīdī būtu atgājusi no attiecīgā darba radīšanas. Nekas nenotiek tāpat vien – tātad tobrīd tu dzīvo un strādā. Tu raksti lugu, viss pamazām izkārtojas vajadzīgajā secībā, bet nezini, kā lai pabeidz. Pēkšņi izkrīt no grāmatplaukta Bērnu bībele, atšķiras kādā lapaspusē, tu izlasi – un saproti, kā jābeidzas lugai. Tas ir milzīgs kamols – gan domas, gan nejaušības, gan apstākļi, viss kopā un visbiežāk tu pats līdz galam to lugu nesaproti. Atnāks režisors un ieraudzīs ko jaunu. Bet tas ir sāpīgs process – kā tu mainies un arī pasauli ieraugi pavisam citādu. Sākumā pat ir bail, piemetas depresija – man taču likās, ka ir tā, bet, izrādās, tomēr tā… Kaut gan nekas taču ārpasaulē nav mainījies. Mainījies esi pats. Galvenais ir to saprast. To nevar saprast, bet ir kādi avoti, ko iespējams izzināt.

Guntis Berelis. Tu raksti grāmatu, un tai pašā laikā grāmata pārtaisa tevi?

I. Ā. Jā.

G. B. 2008. gadā tev iznāca romāns „Paisums”. Pagājušogad – stāstu krājums „Kamenes un skudras”. Tu veiksmīgi esi iedzīvojusies gan īsprozā, gan romānā un tātad pārzini abu šo žanru īpatnības no virtuves puses. Literatūrteorētiķi, prātodami par žanru specifiku, ir aizskaldījušies matus līdz galīgai bezjēgai, parasti gan nonākot līdz jau sākotnēji acīmredzamajam secinājumam, ka romānā ir daudz lappušu, stāstā – maz, un tā arī ir galvenā atšķirība starp stāstu un romānu. Tev literatūrteorētiskas noslieces nekad nav piemitušas, bet tomēr – kā tu uz šo lietu skaties, būdama „iekšpusē”?

I. Ā. Tas ir, kā kura matērija sevi izsmeļ. Negribu izklausīties traka, bet mēs neko neizdomājam – kaut kur šie teksti jau eksistē, mēs viņus nevaram izdomāt, mēs tiem varam tikai piekļūt, un, ja pareizi piekļūstam, mēs viņus arī dabūjam. Romānam tomēr piemīt ilgstamība. Ja matērijas potenciāls ir uzzibsnīt un tūlīt pat apdzist, tu nevari prasīt no attiecīgā darba ilgstamību. Nē, protams, var jau kaut ko loģisku sakonstruēt, stiept garumā, reizēm varbūt pat izdodas. Bet es vienmēr jūtu, vai materiāls būs uzplaiksnījums, vai arī tam ir iespēja kļūt par romānu.

Turpināt lasīt