Kurp vien eju, priekšā mīti. Par Raini. Saruna ar Gundegu Grīnumu

Vai iespējams uzrakstīt gandrīz literatūrvēsturisku detektīvu par viena pieminekļa tapšanu? Un vai vispār šāds piemineklis, lai cik izciliem rakstniekiem tas būtu veltīts, būtu ne tikai literatūrvēsturnieka intereses, bet arī apjomīga pētījuma vērts? Izrādās, ir – gan iespējams, gan arī vērts, par ko liecina Gundegas Grīnumas grāmata Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā. Pētījuma „sižets” apmēram šāds. 1906. – 1920. gadā Rainis un Aspazija dzīvoja Šveicē, Kastanjolā. Jau 1929. gadā, tūlīt pēc Raiņa nāves, tika apsvērta doma par abu dzejnieku piemiņas iemūžināšanu Kastanjolā. Līdz piecdesmito gadu vidum pie dzejniekpāra mājokļa atradās tikai Raiņa māsīcas Almas Paegles privātā kārtā uzstādīta piemiņas plāksne. Taču pēc Otrā pasaules kara latviešu trimdas sabiedrībā aktualizējās doma par pieminekli un Raiņa un Aspazijas memoriālo muzeju.image

image Gundega Grīnuma soli pa solim, izmantojot milzumdaudz agrāk nepublicētu un nezināmu Šveices un Latvijas arhīvu materiālu, izseko, kā radās, attīstījās, variējās, sabruka un pēc tam atkal atdzima pieminekļa un muzeja ideja, lai beigu galā realizētos 1965. – 1980. gadā. Bet – ne tikai par to. Process krietni ieilga, un tajā iesaistījās plaša latviešu trimdas sabiedrības daļa, tostarp daudzi rakstnieki, mākslinieki, sabiedriskie darbinieki un vienkārši āksti, visi – ar savām iecerēm, ambīcijām, mānijām. Bija dažādu organizāciju savstarpējā cīņa, sazvērestības, intrigas un tamlīdzīgas būšanas. Lāgiem pieminekļa ideja pārtapa farsā, citkārt iezīmējās gluži vai Raiņa spalvas cienīgas drāmas aprises. Katrā ziņā – tik kolorītu, reljefu un, galvenais, pateicoties pētījuma dokumentārajam pamatam, ticamu trimdas sabiedrības portretējumu līdz šim nav gadījies lasīt. Vēl jo aizraujošāks sižets kļūst, kad, tuvojoties Raiņa simtgadei, par īpašumtiesībām uz Raiņa piemiņu cīņā paralēli latviešu trimdas organizācijām iesaistījās arī LPSR ceka un čeka, sūtot uz Kastanjolu savus emisārus.

Piemiņas paradoksiem ir arī pamatīgi zemslāņi – teiksim, par to, kā un kādiem nolūkiem vispār tiek darināti nacionālie simboli, kā rakstnieka piemiņa spēj pārtapt par zelta bedri, no kuras barojas daudzas turpmākās paaudzes, un, galu galā, – ko vispār iesākt ar mirušu dzejnieku?

Darbības vieta – Gundegas Grīnumas kabinets Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, Zinātņu Akadēmijas 13. stāvā. Laiks – 2008. gada novembris. Piemiņas paradoksi jau pabeigti, patlaban manuskripts atrodas izdevniecībā. Kopā ar Gundegu un grāmatas mākslinieku Māri Sīmansonu meklējam bildi, ko varētu likt uz Piemiņas paradoksu vāka. Visas puslīdz efektīgās Raiņa un Aspazijas fotogrāfijas jau redzētas līdz apnikumam, bet Gundegas vēlme uz vāka skatīt Kastanjolas pieminekli tiek izbrāķēta – bēdīgā kārtā tas tik neizteiksmīgs, ka nekādi nevar kalpot par jau pirmajā acu uzmetienā atpazīstamu simbolu, un nelīdzēs arī, ja fonā pieķibinās kuriozo astoņmetrīgo monstru, ko trimdas sabiedrība visdziļākajā nopietnībā bija iecerējusi būvēt Kastanjolā. Caurskatot bilžu lērumu, Gundega paspēj konspektīvi iepazīstināt ar nupat pabeigtās grāmatas saturu un arī ar dažiem saviem atklājumiem. Piemēram, bilde, kas jau šur tur bijusi publicēta: māja Kastanjolā, otrā stāva logā redzams Aspazijas siluets. Taču, izrādās, – un mēs esot pirmie, kas to uzzina, – ar mūslaiku tehnoloģiju palīdzību viņai izdevies noskaidrot, ka Aspazijai aiz muguras ēnā paslēpies arī Rainis.

Beigu galā Māris izvēlas savulaik Zviedrijā dzīvojušā mākslinieka Rūdolfa Kronberga (starp citu, dzejnieka Jura Kronberga tēva) ļoti īpatnējā, paša Kronberga izgudrotā tehnikā darināto Raiņa un Aspazijas dubultportretu, kas patlaban atrodas Lugānā.

Guntis Berelis. Vai tu lasi detektīvus?

Gundega Grīnuma. Jā, jā, protams un ļoti labprāt, tikai viņu par maz sarakstīts, man nepietiek.

G. B. Tad skaidrs, kāpēc Piemiņas paradoksi saveidojušies tādi, kādi tie ir. Ņemot vērā, ka mēs runājam par akadēmisku pētījumu, tas droši vien izklausīsies drusku ķecerīgi, bet Piemiņas paradoksi man vispirmām kārtām asociējas ar klasisko detektīvu. Ir līķis – piemineklis Rainim un Aspazijai Kastanjolā. Ir ierobežots aizdomās turamo loks – personas, kas bija iesaistītas, pareizāk sakot, pašas iesaistījās visā šajā Raiņa un Aspazijas piemiņas saglabāšanas padarīšanā. Nav zināms – kā īsti šis piemineklis uztapa un kurš vai kuri tad ir galvenie tā celšanas inspirētājs. Un tad tu ņem pēc kārtas visādas versijas, mudžini vaļā šīs ārkārtīgi sarežģītās literārās, apliterārās, politiskās, appolitiskās utt. kaislības un intrigas, tiec laukā no visādiem loģiskiem strupceļiem, lai beigās nonāktu pie patiesības un saliktu visus punktus uz „i”.

G. G. Ne prātā nenāca rakstīt kaut ko detektīvam līdzīgu – tas sanācis kaut kā neapzināti. Jaunībā es rakstīju tāpat kā visi citi – tādā pseidoakadēmiskā žargonā. Kaut gan – ja padomā, jau no bērnu dienām providence vai kas tamlīdzīgs mani bīdīja uz žurnālistiku.

Sakarā ar Piemiņas paradoksiem – un tajā grāmatā patiešām ir runa gan par piemiņu, gan par paradoksiem, rakstnieka piemiņa ir neiedomājami paradoksāla padarīšana – es redzēju, ka ir divas pasaules, kas savā starpā nesaderēja: tas, kas tika rakstīts presē, un tas, kas norisa faktiski. Tik atšķirīgas lietas, ka man uzreiz gribas noskaidrot, kas tad aiz tā visa slēpjas. Tā pavisam vienkārši – no elementāras loģikas viedokļa: ir publiski zināmi procesi – bet kādas zemstrāvas tie maskē? Turpināt lasīt