Etgars Kerets: slengs svētajā valodā

Etgars_Melns_crEtgars Kerets (1967) ir, iespējams, pazīstamākais savas paaudzes Izraēlas rakstnieks, raksta ivritā. Kerets raksta īsprozu, pēc viņa stāstiem uzņemtas vairākas filmas, arī viņš pats izmēģinājis roku režijā; vēl viņš ir rakstījis scenārijus TV un radio šoviem un tekstus komiksu grāmatām. Kereta darbi tulkoti vairāk nekā 20 valodās. Nesen latviski iznāca Kereta īsprozas izlase Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs (Jāņa Rozes apgāds; no ivrita tulkojuši Māra Poļakova un Ilmārs Zvirgzds). Stāstu kopintonācija – mazliet groteska, mazliet absurda, bet allaž ar specifiski keretiska liriskuma piedevu. Sižeti – pārgalvīgi, provocējoši, bieži vien arī šokējoši. Oktobra beigās Kerets dažas dienas viesojās Rīgā – tad arī tapa šī saruna.

Guntis Berelis. Latvijā nav tikpat kā nekāda priekšstata par ivritā rakstīto literatūru. Liekas, no ivrita tulkotas tikai divas grāmatas – pirms divpadsmit gadiem Izraēlas literatūras klasiķa Amosa Oza romāns Melnā kaste un šogad – tavs Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs. Intervijā, protams, nav iespējams izklāstīt ivritā rakstītas literatūras īso kursu, bet tomēr – ko ivrita literatūra ir izdarījusi ar tevi, un ko tu esi izdarījis ar ivrita literatūru?

Etgars Kerets. Izraēlas tauta ir ārkārtīgi sena, bet valsts – jauna, dibināta 1948. gadā. Tāpat arī ebreju literatūras saknes meklējamas tālā pagātnē, turpretī Izraēlas literatūra ir relatīvi jauna. Turklāt ivrits ir valoda, kurā sarakstīti Svētie raksti, tāpēc rakstnieks, kurš raksta svētā valodā, dara svētu darbu. Faktiski viņš kļūst par misionāru, nācijas skolotāju, kura balsī cilvēki ieklausās, lai kļūtu arvien labāki un labāki.

G. B. Kaut kādā mērā te var saskatīt paralēli ar dzejnieka lomu padomju Latvijā. Arī tolaik dzejnieki kaut kādā mērā uzņēmās misionāra, skolotāja un apgaismotāja funkcijas.

E. K. (Kerets par latviešu literatūru zina vēl mazāk nekā es – par ebreju, tāpēc izskatās ieinteresēts, taču sarunas uzmanības centrā paliek Izraēlas literatūra.) Literatūra tika rakstīta „augstajā” valodā, koncentrējoties uz ārkārtīgi svarīgām un smagām lietām – Izraēlas neatkarību, Izraēlas un Palestīnas konfliktu, nacionālās identitātes problēmām un tā tālāk. Nekādā gadījumā nebija pieļaujams slengs, pat ar ikdienas valodas lietojumu nedrīkstēja kropļot valodu, kādā taču sarakstīti Svētie raksti. Īsi runājot – ja tu gribi rakstīt grāmatas savam un citu priekam, labāk neraksti. Ja esi rakstnieks, tev jāapcer smagas un nopietnas problēmas. Cita ceļa vienkārši nav. Augot šādas literatūras gaisotnē, pats par sevi saprotams, ka man nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par rakstnieku, jo nejutos gana gudrs, lai aizvadītu kādu mācību līdz tautai. Sāku rakstīt, kad dienēju armijā, un tur man mūždien gadījās visādas ķibeles ar komandieriem…Tāpēc bieži nonācu karcerī.

Turpināt lasīt