Neiespējamā iespējamība. Saruna ar Eiženu Valpēteri

Eižens Valpēteris nenocenzētie

05.2010: ilgi tapusī grāmata beidzot iznākusi, gan ar citu virsrakstu

Guntis Berelis. Tātad – tev jau labu laiku top grāmata Neiespējamā iespējamība, kurā savāktas liecības – gan teksti, gan bildes – par jaunatnes kontrkultūru sešdesmito gadu padomju Latvijā, tostarp par Kazu, hipijiem, pirmajām rokgrupām, Rīgas pantomīmu, neformālo mākslu, autostopu, modi u. c. Arī pats tu visām šīm izpausmēm esi bijis liecinieks.

Eižens Valpēters. Es teiktu, ka mēs bijām nonkonformisti. Salīdzinājumā ar oficiālo kultūru mēs bijām citādi, bet nosaukt to visu par kontrkultūru – tas ir drusku par skaļu teikts. Tomēr mēs domājām kontrkultūras dimensijās. Kazā tas notika tā – mēs sēžam, dzeram tur kafiju vai šņabi, un pēkšņi kaut kas top, kāds zīmējums vai, teiksim, Bergmanis atdzejoja Šimborsku, es viņam turpat Kazā pie galdiņa taisīju parindeņus no poļu valodas.

Mums ne prātā nenāca kaut kur izstādīties, mēs realizējām sevi tā, kā uzskatījām par vajadzīgu. Tas, protams, nebija saskaņā ar oficiālo ideoloģiju un kultūru, tāpēc mūsu marginālisms bija determinēts ar to, ka tas viss nebija atļauts. Tas, kas mūs interesēja, nebija pieejams. Mēs realizējām savus priekšstatus par to, kādai jābūt … nu, ne gluži pasaulei, kādai jābūt personības artistiskai izpausmei uz papīra, gleznās, fotogrāfijās. Tāds neapzināts protests. Nosaukumu man ieteica Dagnija Osīte, kinorežisore, viņa patlaban nodarbojas ar menedžmentu, ilgus gadus dzīvo Šveicē. Sākumā nosaukums bija Kazas laiks, bet tas nav izturējis laika pārbaudi, tas bija vairāk aiz nostalģijas.

G. B. Neiespējamajai iespējamībai tu esi noteicis precīzas hronoloģiskās robežas – 1960. – 1970. gads. Kāpēc? Manuprāt, septiņdesmitajos gados vismaz Latvijā kontrkultūras izpausmes dažbrīd varētu būt vēl iespaidīgākas.

E. V. Es varu runāt tikai par sešdesmitajiem gadiem, tālāk jau nāca cita paaudze. Mēs sevi identificējām ar bītņikiem. Hipijiem es jau biju par vecu. Kad Latvijā parādījās hipiji, man bija kādi 24 gadi, tur vajadzēja zināmu naivumu. 16 gados varbūt būtu bijis citādi. Bet hipiju karnevālība man likās infantīla, tāda nevajadzīga ārišķība, tomēr tas viss kopumā man ļoti patika. Simpatizēja ideja – teiksim, make love not war, patika arī mūzika, es sapratu, ka bez visas tās karnevālības tur ir arī kas cits – tas bija sava veida protests, patērētāju sabiedrības noliegums, tomēr ar puķainām biksēm man nepietika. Un tas viss beidzās ar narkotikām, kuru sākumā nebija, nu, varbūt tie, kas bija dienējuši armijā, viņi bija pīpējuši planu. Mēs bijām alkoholiķu paaudze, dzērām vīnu un šņabi. Jā, bet es zināju par narkotiku eksistenci un sapņoju uzpīpēt marihuānu. Kad deviņdesmito gadu sākumā biju ASV, es Sanfrancisko redzēju neohipijus un pilnībā pārliecinājos, ka tai kustībai vispār zudis sākotnējais impulss.