Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Dens Dimiņš: “…nemiers, urķēšanās, tekstkāre”

Dens Dimiņš dzimis Āgenskalnā, Pārdaugavā, studējis klasisko filoloģiju un franču valodu Latvijas Universitātē, pēc tam devies apgūt islandiešu valodu uz Islandes Universitāti Reikjavīkā. Strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē un Kultūras Akadēmijā, mācījis latīņu, franču un islandiešu valodu. Kādu laiku strādājis arī eirostruktūrās Luksemburgā, no darba brīvajā laikā tulkojot literatūru. Cenšas sadalīt savu laiku starp dienvidiem un ziemeļiem. Patlaban dzīvo Islandē. Dens tulko no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru un holandiešu valodas. Latvijā Dens sastopams reti, arī šī saruna notiek epistolārā veidā.

Guntis Berelis. Prātā, ka pirms daudziem gadiem, kad mums gadījās iepazīties, par tevi man palika iespaids kā par ļoti erudītu pasniedzēju, kurš orientējies uz klasiskām vērtībām un kuram, ja savajagas, var palūgt žigli iztulkot kādu latīņu frāzi. Patlaban tu pārsvarā tulko daiļliteratūru, tostarp Mišela Velbeka un Halgrīma Helgasona darbus, kas laikam Latvijā no taviem tulkojumiem ir pazīstamākie. Kā tu vispār nonāci līdz daiļliteratūras tulkošanai?

Dens Dimiņš. Sāku tulkot Iekš- un Ārlietu ministrijā, pēc tam Tulkošanas un terminoloģijas centrā, pievārēdams baigos juridisku dokumentu blāķus, līdz vienubrīd man ienāca prātā – varbūt ir vērts pamēģināt kaut ko aizraujošāku, cēlāku? Nē, tas ir joks. Mācījos Universitātē klasiķos, un tur vismaz tajos laikos viens no izglītības procesa stūrakmeņiem bija grieķu un romiešu literatūras spilgtāko pārstāvju darbu fragmentu tulkojumi, kā proza, tā dzeja un pat drāma. Līdztekus mācījos arī franču filoloģiju franču nodaļā. Un tā pamazām no klasiķu parindeņiem aiztulkojos vispirms līdz franču lubenēm, bet pēc tam arī līdz grūtākiem, sāpīgākiem, nozīmīgākiem darbiem, no kuriem daži vēl ir tikai procesā…

G. B. Saprotu, ka tulkotājam muļķīgi jautāt, cik valodas viņš zina. Nenovēršami sāksies garumgara diskusija par to, ko tas vispār nozīmē – zināt valodu. Saprast tekstu? Spēt sarunāties? Tulkot – un, ja tulkot, tad kāds tulkojuma līmenis apliecina valodas zināšanu? Un tomēr – cik valodas tu zini? Jautāju tāpēc, ka daudzās valodas, no kurām tu esi tulkojis, un vēl daudzākās, kuras tu vismaz esi mācījies, stipri mulsina.

D. D. Zinu tikai latviešu valodu, bet sarunāties varu kādās desmit. Daiļliteratūru esmu tulkojis ne no visām – pirmām kārtām, protams, no franču, kas ir neizsmeļams pārsteigumu un prieka avots, tad no latīņu un grieķu – nodevas klasiķiem un arī sirdslieta, itāļu, bulgāru, mazlietiņ no holandiešu un, visbeidzot, tagad ar pilnu jaudu no islandiešu.

G. B. Reiz gadījās iepazīties ar kādu vācieti, kurš par poliglotu kļuvis pēc visai savdabīgas stratēģijas – visupirms viņš iemācījies to nāciju valodas, no kurām cēlušies viņa senči, bet, kad tas izdarīts, sācis apgūt arī šo nāciju kaimiņu valodas. Tev šai ziņā arī ir kāda stratēģija? Vai varbūt tev valodas vienkārši pielīp kā gripa?

D. D. Mana pirmā svešvaloda ir vācu, un man bieži vien rodas sajūta, ka zinu to vislabāk – ne tikai tāpēc, ka esmu mācījies to visilgāk, faktiski no sešu gadu vecuma, turklāt darba dēļ veselu semestri esmu nomācījies jurisprudenci un filozofiju Berlīnē, bet arī aiz tā iemesla, ka teitoņu shēmas, mehānismi un domu laukumi nav tālu no mūsējiem. Man patīk šīs valodas pamatīgums, niansētība. Vēl tuvāka mums ir tikai krievu valoda, kas arī ir viena no manām vismīļākajām valodām – uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, ka mūsu izlaidums vēl dabūja to pamācīties piecreiz nedēļā. Lasīt vidusskolā Dostojevski oriģinālā noteikti nāk par labu smadzeņu un personības attīstībai. Abas minētās valodas man bija labs pamats, lai studētu visas pārējās, atklātu pasaules valodisko daudzveidību. Kā pērn, septembrī, kādā publiskā lekcijā Reikjavīkā izteicās Čomskis – valoda ir kā sniegpārsla, kas uzsnieg pasaulei. Tāpēc katra valoda veido jēdzieniskās saites ar pasauli pavisam unikāli un neatkārtojami. Nav pilnīgi  nevienas neinteresantas valodas, visas valodas nāk no Dieva, un paļāt valodu – vienalga, kādu – manā skatījumā nozīmē zaimot Dievu, staigāt ar klapēm uz acīm, atzīties gara nabadzībā un iztēles trūkumā. Katru valodu esmu mācījies kāda iemesla dēļ, kas lielākoties bijuši nejauši vai personīgi. Pēc Ķīnas apmeklējuma pusgadu pamācījos arī ķīniešu valodu, bet tad metu pie malas, jo sapratu, ka tai nu vajag daudz vairāk laika nekā varu atļauties. Man ir tikai teorētisks priekšstats par tās uzbūvi un hieroglifu nozīmju veidošanos, bet nu arī tās nedaudzās zīmes, ko biju iegaumējis, jau būs izkritušas no prāta.

Turpināt lasīt