Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Artis Ostups: „Rakstu, kad jūtos labi”

Artis Ostups (1988) ar dzejoļu krājumu „Biedrs Sniegs” ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem debijas nominācijā. Pie literatūras apvāršņiem viņš parādījās 2005. gadā, sekoja publikācijas periodikā un internetā, kamēr 2010. gadā dzejoļi apkopojās krājumā „Biedrs Sniegs”. Lāgiem raksta arī recenzijas par dzeju.

Artis Ostups Literatūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Jautājums, kas noteikti interesēs daudzus. Vismaz – ne reizi vien gadījies skatīt apmēram šādu situāciju: satiekas divi ar literatūru saistīti ļauži, kaut vai garāmejot piemin tevi – un acumirklī saruna pārtop lingvistiskās refleksijās par tēmu „kā pareizi izrunāt Ostupu – Ōstups vai Uostups?” Vai nebūtu laiks ieviest skaidrību?

Artis Ostups. Uostups.

G. B. Kam jānotiek, lai normāls čalis mūslaikos sāktu rakstīt pantiņus?

A. O. Septiņpadsmit gadu vecumā mājās atradu dažas dzejoļu grāmatas – liekas, bija Ziedoņa izlasīte, pat neatceros nosaukumu –, es tajās ieskatījos, un tā tas arī sākās. Vēlējos arī pats uzrakstīt kādu dzejoli.

G. B. Ko šīs grāmatas ar tevi izdarīja?

A. O. It kā iepatikās dzeja… Arī televīzijai sava loma – bija raidījums par Ojāru Vācieti, citreiz Šimkus spēlēja klavieres un Ziedonis lasīja dzejoļus, un tas mani ieinteresēja. Nē, tajā brīdī vienā rāvienā es neizmainījos – biju vienkāršs čalis, trenējos basketbolā. Nebija tā, ka atklātu kultūras pasauli un uzreiz paliktu jocīgs. Lai gan – „jocīgs” nebūs pareizais vārds, es cenšos nedomāt šādās kategorijās. Sak’ ir normālie, kas braukā sporta vāģī, un ir jocīgie, kas lasa grāmatas. Man viss notika lēnām un pakāpeniski. Lasīju Vācieti, visus tos Kopoto rakstu sējumus, bet laimīgā kārtā uzreiz bija arī vēlme uz dzeju paskatīties plašāk un lasīt arī mūsdienu autorus. Ir jau arī dzirdēta doma, ka lasīt nemaz nevajagot – lai neietekmētos. Muļķības, protams. Vajag lasīt un nedrīkst aprobežoties tikai ar klasiķiem. Es pats domāju, ka man bija puslīdz veselīga attieksme gan pret dzīvi, gan pret to, ko vajadzētu lasīt.

G. B. Kas tu esi laikā, kad neesi dzejnieks?

A. O. Students. Šogad beigšu filozofus.

G. B. Izvēle mācīties tieši filozofos – tā bija nejaušība vai tomēr kaut kādā mērā saistīta ar noslieci uz dzejošanu?

A. O. Nav saistīta. Godīgi sakot, man pat nav īsta pamatojuma, kāpēc studēju tieši filozofos. Nē, protams, interese ir, bet drīzāk par atsevišķām filozofijas tēmām, par estētiku, mākslas filozofiju. Vienu gadu nomācījos Kultūras akadēmijā kultūras teoriju, bet tad aizgāju no turienes prom. Kopā ar Vigulu pie viena galda rakstījām papīru par izstāšanos. Kultūras akadēmija tomēr nebija priekš manis. Likās savādi, ka četrus gadus mēģinu sagrābstīt no visa kā pa druskai. Filozofiem tomēr lielākas izredzes ieskatīties dziļāk, lai gan… varbūt nevajag salīdzināt.

G. B. Pievēršoties „Biedram Sniegam” – kāpēc šis dzejolis, kas, manuprāt, citu dzejoļu kontekstā ne ar ko īpašu neizceļas, tev likās tik svarīgs, lai to akcentētu ar grāmatas nosaukumu? Un – tev nav bail no vārda „biedrs” ar visām tā asociācijām?

A. O. Grāmatā daudz piesaukti gada mēneši, gadalaiki, laika apstākļi – tas viss varētu satilpt zem vārda „sniegs”, bet ar „biedrs” – man labpatiktos domāt, ka dzejoļi ir puslīdz draudzīgi, lasītājam viņos nav pārāk grūti iejusties, ir arī pāris epigrāfi, veltījumi, tāpēc man liekas, ka biedriskums tajā grāmatā ir. Īstenībā man pat nebija citu variantu, kā grāmatu nosaukt. Vismaz tagad neatceros. Bet „biedrs” – esmu pietiekoši jauns, lai šo vārdu lietotu tā sākotnējā nozīmē. Piedzimu 1988. gadā, un padomju laika pieredzes man nav, lai gan, protams, apzinājos, ka „biedrs” varētu likt pasmaidīt vai novaibstīties.

Turpināt lasīt