Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Anna Auziņa: „Nerunāt tikai sev un Dievam”

Dzejniece Anna Auziņa ir viena no Literatūras gada balvas finālistēm oriģinālliteratūras nominācijā ar krājumu “Es izskatījos laimīga”

Anna Auziņa Literatūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Skatos uz tevi, nāk prātā tava famīlija un uzreiz rodas jautājums – vai tiešām dzejošana ir ģenētiska slimība? Varbūt vienkārši lipīga?

Anna Auziņa. Nujā, ja tev bērnībā virtuvē pie brokastīm regulāri skaita Plūdoņa „Rekviēmu”…

G. B. Vispār jautājums bija domāts saistībā ar rakstnieku mudžekli, kas tev no sākta gala visriņķī.

A.A. Tētis ir dzejnieks Imants Auziņš, mamma – krievu proziste un latviešu literatūras tulkotāja Irina Cigaļska, māsa Irēna – franču domātāju tulkotāja un jaunībā arī bija dzejniece, precējusies ar dzejnieku Klāvu Elsbergu, kura māte bija Vizma Belševica, bet brālis Jānis Elsbergs… Tad vēl brālēns Imis Širmis jeb Imants Auziņš jaunākais, kurš arī rakstīja dzejoļus… Varbūt kādu aizmirsu, kurš tagad apvainosies. Es jau kādu laiku visādi centos nerakstīt dzejoļus, mācījos Mākslas akadēmijā un gleznoju, bet ko padarīsi, ja tev tas dots un tu patiešām esi piedzimusi par dzejnieci.

G. B. Ko tas nozīmē – piedzimusi par dzejnieci? Tavs pirmais brēciens uzreiz jau bija gatavs dzejolis?

A. A. Tas, kas cilvēkā ir iekšā… Kas vislabāk sanāk, tas arī jādara. Protams, var mēģināt rakstīt kaut ko citu – un nesen patiešām atklāju, ka savas domas spēju izteikt ne tikai dzejā. Kādreiz likās – uztaisīt rakstu, nē, pasargdies, neesmu tik gudra, bet tagad izrādījies, ka man ir arī domas, kuras varu izteikt arī citādi, un vispār – patlaban liekas, ka vajadzētu rakstīt vairāk. Ir tā sajūta, ka vienkārši jāraksta.

G. B. Vai pasaulē jau nav pietiekami daudz sarakstīts? Kāda jēga, ja tu piekabini vēl dažas grāmatiņas klāt?

A. A. Viens ir rakstīšana kā māksla, otrs – izteikt savu viedokli. Šis otrais katrā lokālajā situācijā, mūsu gadījumā Latvijā, ir nepārtraukti jāatjauno – kamēr vēl ir cilvēki, kas šo valodu lieto kā galveno. Neviens jau neraksta tikai sev, visi grib lasītājus – nerunāsi taču tikai sev un Dievam. Savukārt, runājot par mākslu, man patika, kā katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pateica par teātri – teātris un māksla vispār ir neaizstājami no teoloģijas viedokļa, jo parāda Radītāja atblāzmu. Tāpēc arī dzeja vajadzīga – un tāpēc cilvēki to lasa, jo tā vai citādi grib saskatīt šo atblāzmu. Tādu cilvēku, protams, nav daudz, un vēl mazāk ir tādu, kuri to grib ieraudzīt dzejā, kas citu mākslu kontekstā noteikti ir mazāk runāta valoda.

Arī es gribētu, lai cilvēki lasa, ko esmu uzrakstījusi, un man pat liekas, ka man sanāk. Kaut gan – ļoti ilgi nesapratu, ko pati gribu panākt. Vienkārši tādā kā pašplūsmā rakstījās, tas bija pieņemams veids, kādā varēju izpausties, un, taisnību sakot, man liekas, ka tikai tagad esmu sapratusi, ka patiešām gribu rakstīt. Senāk visa rakstniecība likās it kā starp citu. Laikam īsti nenovērtēju to dāvanu. Izmainījos tieši sava pagaidām pēdējā krājuma „Es izskatījos laimīga” tapšanas laikā. Apmēram puse bija uzrakstīta, kad šķita, ka nu jau vajag grāmatu, bet pie mums jau tādas mazas grāmatiņas neizdod, vajag vismaz piecdesmit dzejoļu, tādus apaļus, pabeigtus krājumus, kā vienubrīd bija pieņemts, Rokpeļņa rediģētus, pēcāk Vērdiņa aprakstītus – kā tādus regulāri izlecošus rausīšus. Igauņi, teiksim, noņemas arī ar alternatīvām lietām, taču mums Latvijā bija izveidojies zināms standarts. No tāda viedokļa grāmata nebija gatava, tāpēc vajadzēja saņemties, lai to pabeigtu un varētu parādīt cilvēkiem tos dzejoļus, kuri jau bija un kurus citādi būtu šausmīgi žēl zaudēt. Vienubrīd pat sarakstīju tādus dzejoļus… tikai skaitam, domādama, ka neviens jau nepamanīs, bet tos pamanīja Rokpelnis un pamatīgi nokritizēja manu manuskriptu. Es, protams, ļoti sabēdājos un tad aiz dusmām uzrakstīju daudzus tiešām labus dzejoļus. Bet kopumā pagāja vēl divi gadi, kamēr grāmata sakārtojās pašreizējā skatā.

Turpināt lasīt