Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Andra Manfelde: “…dvēsele mīt asinīs”

Andras Manfeldes (1973) prozas grāmata „Zemnīcas bērni” ir viena no Literatūras gada balvas finālistēm oriģinālliteratūras nominācijā. Grāmatā stāstīts par viņas vecvecāku ģimeni, kurai pēc 1949. gada izsūtīšanām Sibīrijā nācās pavadīt septiņus gadus. „Zemnīcas bērni” rakstīti visai īpatnējā stilistikā – balstoties uz mātes un viņas māsas stāstīto, autore mēģina atveidot bērna atmiņu stāstījumu.

Andra Manfelde. Zemnīcas bērni Literatūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Nosacīti manas/tavas paaudzes rakstniekiem pret izsūtīšanām ir ļoti piesardzīga attieksme: tekstos izsūtīšanas gan lāgiem tiek pieminētas, taču nopietni šai tēmai neviens nav ķēries klāt. Tas tāpēc, ka visa šī būšana pārmēru dramatiska – ja tu pats to neesi piedzīvojis, tu nevari atļauties par to rakstīt, jo realitāte ir pārāk baisa, nekāda iztēle tur blakus nestāv. Ar „Zemnīcas bērniem” tu būtībā pirmā esi lauzusi šo stereotipu. Kur tev radās uzdrīkstēšanās?

Andra Manfelde. Kaut kādā ziņā tā varbūt patiesi bija bezkaunība. „Zemnīcas bērnus” es nosaucu par atmiņu tēlojumu, bet skaidrs, ka tās nevar būt nekādas atmiņas. Iztēlotas atmiņas – tas jā. Uz grāmatas ceturtā vāka rakstīts, ka dvēsele mīt asinīs, tas no Vecās derības. Esmu par to diezgan daudz domājusi – ir nevis reinkarnācija vai kas tamlīdzīgs, bet pieredze pāriet caur asinīm. Asinīs ir tāda kā matrica, kurā viss notikušais ir iekodēts. Un man ir tāda sajūta, ka es netieši, bet tomēr pārstāvu visu, kas noticis ar manu māti, vecmāmiņu, vectētiņu. Šī apziņa ļāva man ķerties pie šīs tēmas.

Grāmata balstās uz diviem vaļiem. Pirmais – fotogrāfijas, pareizāk sakot, viena fotogrāfija, kurā redzama Sibīrijas būda ar plakanu jumtu, vecvecāki, māte bērnībā. Turēju viņu sev priekšā, kad man bija grūti, lai nekurnētu – viņiem Sibīrijā taču bija daudz smagāk. Pēc tam bija liels pārsteigums, ka bildītes atradās vēl un vēl. Otrs valis – mammas un viņas māsas atmiņas. Atzīšos, es mēģināju uzrakstīt Lata romānu, jo nebija no kā iztikt, bet tad mamma sāka stāstīt, kā māsa pa ukraiņu modei ar mēsliem grīdu tīrījusi, kā kaimiņi plucinājuši dzīvas zosis, lai viņām vēl izaug spalvas un var uztaisīt spilvenus, kā viņa septiņus gadus nemitīgi gribējusi ēst. Vairākus vakarus pēc kārtas – iepriekš šos stāstus nebiju dzirdējusi. Un tad es sapratu, ka nevajag nekādu Lata romānu, ir jāuzraksta šīs atmiņas. Pat nedomāju, ka tas veiksies tik ātri un koncentrēti. Daudz domāju par nosaukumu, vai nav pārāk līdzīgs „Sibīrijas bērniem”, bet cits nekas nenāca prātā, jo šī zemnīca ir tāda kā vienas ģimenes kvadratūra, mikroskopiski maza salīdzinājumā ar lielo Sibīriju. Viena ģimene, viena zemnīca, viens stāsts, bet tajā stāstā kaut kādā veidā ienāk arī visi citi stāsti, jo izsūtīto piedzīvotais ir līdzīgs. Atmiņu stāstu ir ārkārtīgi daudz – kaut vai tajos pašos „Sibīrijas bērnos” –, bet tā kopumā ir tik blīva informācija, ka vairs neuzrunā. Tie ir tikai fakti, kā kriminālhronikā. Ja nav emocionālās klātbūtnes, fakti vairs neuztrauc. Man faktu materiāls liekas kā tāds skelets, bet valoda nāk kā miesa. Turklāt bērns jau neatceras „kas, kur, kad” ir noticis, viņš atceras emocijas – un šīs emocijas es mēģināju pārcelt „Zemnīcas bērnos”.

Kad uzrakstīju „Zemnīcas bērnus”, man tiešām likās – kā tagad spēšu skatīties acīs tiem cilvēkiem, kas tur reāli ir bijuši? Bet, nākošā doma, ja te klāt būtu mans vecaistēvs, viņš nepārmestu, jo viņi paši nevarēja uzrakstīt – viņi nomira jau astoņdesmitajos gados un, man klātesot, pat nerunāja par šo tēmu, nestāstīja pilnīgi neko, es varēju tikai uzminēt no fotogrāfijām.

Turpināt lasīt