Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Andris Ogriņš: „Aiz jebkā ir vēl kaut kas, tāpēc es turpinu rakstīt”

Andris Ogriņš (1975) ir divu dzejoļu krājumu – es zvēru pie kraukļiem (2008) un zem pulksteņa pulkstenis (2011) – un dzejprozas kopojuma Pēdējā santīma grāmata (2012) autors. Literatūras gada balvai nominēts Ogriņa krājums zem pulksteņa pulkstenis. Nav viegli ar viņu sarunāties – ļoti bieži atbildes vietā jāieklausās daudzu daudzpunktu sanoņā, divus teikumus mēdz atdalīt bezdibenīgas pauzes, bet Ogriņa ironijai vēl nav izdomātas zīmes, kā to atveidot grafiski, jo rakstiskā tekstā ne vienmēr nojaušams, vai Ogriņš teikto domājis nopietni vai ironiski. Viņš apgalvo, ka rakstot ļoti kompakti – arī runas maniere ir kompakta, banāls izteikums klusuma kontekstā var kļūt nopietns un iegūt negaidītas dziļuma dimensijas.

Guntis Berelis. Dzejnieks mūslaikos ir tāda ļoti perifēra personība – un, visticamāk, arī par trīs grāmatu autoru, Literatūras gada balvas laureātu Andri Ogriņu puslīdz nojēga vien retajam. Iemetot aci iedomātā spogulī – ko tu tur redzi?

Andris Ogriņš. Grūts jautājums… Kas es esmu… Ir grūti kaut ko pastāstīt par sevi. Domāju, ka vēl arvien esmu cilvēks.

G. B. Tu tā domā?

A. O. Jā.

G. B. Kam jānotiek, lai cilvēks ķertos pie dzejošanas?

A. O. Tas sākās trīsdesmit gadu vecumā. Radās vēlēšanās kaut kā izpausties. Gribējās izlikt to, kas bija iekšā un lauzās uz āru. Zīmēt un muzicēt neprotu, citas mākslas arī svešas, tāpēc mēģināju rakstīt, un atklāju, ka tas man padodas. Sākumā varbūt neveikli, bet tad es eksperimentēju…

G. B. Īstenībā nav tik maz ļaužu, kas sāk dzejot ap trīsdesmit, tomēr man tas liekas…

A. O. Nujā, gandrīz perversi, es zinu.

G. B. Varbūt ne gluži perversi. Tīņa vecumā dreijāt pantiņus – tas ir normāli, tam ja ne visi, tad ļoti daudzi iziet cauri un pārslimo. Bet sākt dzejot trīsdesmit gados – kaut kam taču jānotiek, lai cilvēks radikāli mainītu pasaules skatījumu, realitātes uztveri, vērtību orientāciju. Trīsdesmit gados cilvēks ir puslīdz noformējies – un radikālas pārmaiņas būtībā ir varmācība pret sevi pašu.

A. O. Varbūt es vēlējos sevi noformulēt jeb definēt kā cilvēku.

G. B. Agrāk tev tas nebija skaidrs?

A. O. Daļēji. Viss kas bija izmēģināts. Nekur neatradu piepildījumu.

G. B. Tomēr, cik zinu, ar mākslām tev nav bijis cieša sakara?

A. O. Nē. Sportoju. Nodarbojos ar cīņu, bet tad vienubrīd man apnika, guvu arī smagas traumas… Grūti pateikt, kāpēc tu sāc rakstīt… Kāpēc cilvēks vispār sāk kaut ko darīt… Bet, lai rakstītu, nevajadzēja piespiesties. Dzeja nāca viegli, un mani spārnoja tas, ka tā acīmredzami un strauji progresēja. Jebkura darbība ievelk, ja jūti, ka padodas. Sākumā jau katra rindiņa liekas ģeniāla, bet nolaisties uz zemes palīdzēja draugi, uzradās interešu biedri.

Turpināt lasīt