Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Andris Kolbergs: „Nav dots uzrakstīt kaut ko lēnu un mierīgu”

Šogad mūža balva par ieguldījumu literatūrā saņem Andris Kolbergs. Šai sakarā viņa mājai Pumpuros vēlies pāri intervētāju un filmētāju vilnis, kas gan jau noplacis, taču, pieļauju, Andris paspējis izstāstīt visu, ko vien gribējis izstāstīt. Iespējams, tāpēc sarunas atspēriena punkts pats no sevis uzrodas nevis no pagātnes, bet no drīzas nākotnes. Proti, izrādās, triloģija par Mendela Davidsona briljantiem, kurā ietilpst romāni Pulkstenis ar atpakaļgaitu, Klaunu maršs šausmu tirgū un Sieviete melnā un kurai punkts tika pielikts 2004. gadā, nupat grasās pārtapt tetraloģijā.

Andris Kolbergs. …nebūtu jau rakstījis, ja neuzkultos tulkotājs Sergejs Hristovskis – zvanīja katru dienu, izdomājis, ka triloģijai par Mendela Davidsona briljantiem vajag ceturto daļu. Pirmās trīs jau pārcēlis krievu valodā, izdotas gan vēl nav, bet tagad grib ķerties pie ceturtās.

Guntis Berelis. Ja pareizi atceros, triloģijas trešajā grāmatā visi gali sagāja kopā – it kā nekas neliecināja par iespējamo turpinājumu.

A. K. Vajag, vajag – par deviņdesmito gadu, kad bija tie bandīti. Jā, briljanti beigušies, bet gan es izdomāšu, kuru no tiem palaist tālāk. Pirms kāda laiciņa ar sievu bijām Turcijā, braukājām ekskursijās un reiz sapazināmies ar divām dāmām. Klausos, autobusā viņas runā vāciski, bet pēc tam, izrādās, krieviski arī – un vēl labāk. Vācietes no Kazahijas – aizbraukušas, kad vietējie deviņdesmitajos tur svešos fīrēja laukā. Sapazīstamies, sakām – mēs no Rīgas. Viena saka – viņai pumpas uzmetoties, Rīgas vārdu vien padzirdot. Deviņdesmito sākumā viņa divatā ar vīru braukuši uz Vāciju pirkt mašīnu, bet beigas sanākušas tādas, ka abi iesprostoti Rīgā kādas privātmājas pagrabā uz vairākām dienām, kamēr paraksta papīrus, ka dāvina mašīnu tiem bandītiem. Pēc tam veči, kas šos nogrābuši, nopirkuši viņiem biļetes uz Berlīni – kaut kā taču vaļā jātiek, neies jau mušīt nost – bet tur atklājies – tas, ka viņi zina gan tā bandīta adresi, gan uzvārdu, neko nedod, jo starp Vāciju un Latviju nav līguma par izdošanu kriminālvajāšanai. Iedomājos, ka tas sižets man labi derētu. Bet vēl jau nevar zināt, kas sanāks. Nekad nevar zināt, kas sanāks. Pa kādai lapiņai, tā lēnām… Domāju, līdz rudenim varbūt tikšu līdz galam. Briljantus – gan izdomāšu, kā pievilkt. Vienai dāmītei gredzens ar briljantu pirkstā, romāna varonis prasa – no kurienes tev tas… Nu, apmēram tā. Kādiem pāris mēnešiem sižets ir izdomāts. Tagad mēģinu sadzīt rokā vienu veci, kas pazīst drēbi. Redzi, bija stukači, to visi zina, bet virs parastajiem stukačiem bija arī vēl stukači, kas stučīja par administrāciju, tādi pilnīgi slepeni. Bankas Baltija Laventa tēvs bija viens no tādiem. Romānam man vienu šitādu vajadzētu, atradis esmu, bet runāt vēl nav sanācis.

G. B. Triloģija par Mendela Davidsona briljantiem ir nozīmīgākais darbs, kas tev tapis neatkarības laikā. Ja pametam aci atpakaļ – kā vispār radās šī iecere? Atskati tuvākā vai tālākā pagātnē tavai prozai raksturīgi no sākta gala, tomēr vēsturiskais detektīvs ir tāds visai specifisks žanrs ar savām īpatnībām. Kad lasīju pirmo grāmatu – Pulksteni ar atpakaļgaitu – zināmā mērā pat jutos pārsteigts: it kā tas pats Kolbergs, tomēr pavisam citāds…

A. K. Pirmā grāmata… To laiku – astoņpadsmito un deviņpadsmito gadu – es zināju, tāpēc rakstīt nebija grūti. Reizēm uznāk dullums iet urķērties, kādi burlakgabali sameklējami arhīvā. Un tad ar lielām bēdām konstatēju, ka tur nav pilnīgi nekā rakstīšanai noderīga – noziegumi pārāk vienkārši, kā jau divdesmitajos gados. Prasti zog visu, kas nav piesiets. Bet reiz uzskrēju virsū vienai lietai par kukuļņemšanu policijā. Tolaik jau par policistiem kļuva gluži vienkārši – viņus savāca no iesauktajiem karavīriem. Izdomāju, ka man tāds čalis derētu – un palaidu viņu, lai dzīvo un darbojas romānā. No visas milzīgās kaudzes, ko pusgadu raku cauri, divas vai trīs lietas man derēja. Viena no tām tad arī bija par žīdu briljantiem. Šādi tādi fakti no tās iegāja romānā. Trešā grāmata, Sieviete melnā, – vienkārši es pazīstu cilvēku, pie kura bija tas lielais briljants. Par to veceni man stāstīja…

Turpināt lasīt