Spogulis Andrejam Irbem. Saruna ar Andreju Irbi

Guntis Berelis. Kā tu nokļuvi Zviedrijā?

Andrejs Irbe. 1944. gada vasarā — apvāršņi tālumā jau dunēja — vācu okupācijas iestādījumi savā mašinērijā iesaistīja, aizvien jaunākus un jaunākus gadagā­jumus. Tādā veidā arī es iekļuvu tā saucamajā darba dienestā — mani nodarbināja tepat Zemgalē, kur es labi apguvu gumijas stiepšanas tehniku. Pēc tam mūs pavisam vienkārši, bez īpašām formalitātēm ieskaitīja leģionā, iesē­dināja kuģī un aizveda uz kādreizējo "poļu koridoru". Kad iznāk runa par bēgšanu un nebēgšanu, mēdzu norādīt, ka neesmu bēdzis — mani izveda: pie­vakarē aizmigu uz kuģa tepat Rīgas ostā, bet no rīta jau līcī tik vien vairs redzēju kā agrīnu sauli virs Rīgas. Atpakaļtikšanas vairs nebija. Kurzemes krasts atmiņā palika kā melna strīpa — tādu to esmu dažos savos darbos ieskicējis. Pamostoties Gotenhāfenā, pirmā doma, dīvaini, bija ļoti asa — neguļu vairs uz savas zemes. Arī šī doma vienā rindā ir iegājusi kādā dze­jolī — bet tas jau bija zviedriski… Jā, un tālāko var izstāstīt ļoti īsi: strauji sabruka Austrumu fronte, pie Dancigas mēs nonācām ielenkumā. Tur mani ievainoja. Pārņēma laimes sajūta — varbūt tikšu no šīs ķēpas laukā! Izla­sīju 1990. gada Karoga 1. numurā Egona Līva atmiņas Rēta lūpas iekš­pusē — es pazinu to gaisotni.Viņa aprakstītie virsnieki manā atmiņā iespiedušies tādi paši — neuzticami. Vienuviet pat uzmācās sajūta, vai tikai Līvs neapraksta notikumu, kuru arī es pieredzēju. Tas ir epizodē, kurā viņš stāsta, kā palīdzējis iznest ievainotos no degošas lazaretes. Arī es tādā biju uz gultas — un, atceros, kādi latvieši man palīdzēja tikt lejā pa trepēm.Vai viņu vidū būtu bijis arī Egons Līvs? Pēc tam —- kuģī garām un cauri dāņu zemei — un no turienes zvejas kuģītī uz Zviedriju.

G. B. Un Zviedrijā? Kā tu svešā zemē un kultūrā, valodu nezinādams, nenogāji dibenā?

A. I. Nu, zini — man bija divdes­mit un vēl daži gadi. Tad jau cilvēks ir jauns, un es taču jau kaut ko biju panācis. Vismaz nebiju palicis pie krieviem. Ko tad vairāk? Iedeva, ko vilkt mugurā, iedeva darbu. Saostījos ar ci­tiem latviešiem. Tur jau bija tāds Rīgas sabiedrības krējuma Noasa šķirsts. Intensīva sabiedriskā… jā, arī politiskā dzīve. Asas domu apmaiņas starp "ulmanistiem" un "parlamentāriešiem". Pēdējo priekšgalā bija beidzamajā saei­mā legāli ievēlētie deputāti Jānis Breikšs, Fēlikss Cielēns, arī senators Mintauts Čakste. Bija divi nedēļas laik- rakstiņi, sāku sūtīt rakstus. Bet no "ulmaniešu" avīzes mani drīz vien aiz­raidīja, jo ieskatam biju aizsūtījis pro­zas skicīti redaktoram Jānim Grīnam, literārai autoritātei; un gabaliņu ievie­toja "parlamentāriešu" puses laikrakstā Latvju ziņas, kur Grīnam bija sava teikšana. Tā arī tur paliku; laikraksta paspārnē vēl darbojās Jauno Liberāļu grupiņa. Gribējās rakstīt. Studēt arī gribējās. Rakstīju un studēju. Burbulis ap minēto Noasa šķirstu pamazām sasprēgāja un pārplīsa — pāri okeāniem sāka braukāt latvieši, no rītu puses sāka pienākt vēstules.

Turpināt lasīt