Aivars Kļavis: „…mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve”

Aivaru Kļavi uzklausīja Guntis Berelis un Guntars Godiņš

2012. gada Baltijas Asamblejas balvu literatūrā saņēma Aivars Kļavis par romānu ciklu Viņpus vārtiem, kurā ietilpst romāni Adiamindes āksts (2005), Rīgas kuprītis (2007), Piesmietais karavīrs (2009) un Ceļojošā cirka gūstekņi (2012). Balvas laureāti jau izsludināti, bet pasniegšanas ceremonija Viļņā vēl nav notikusi. Aivars liekas mazliet apmulsis, mazliet aizkaitināts, nokļuvis tik uzstājīgas mediju uzmanības centrā, arī mūsu saruna sākas ar mazu nokavēšanos, jo viņam steidzīgi un tieši tagad jāizskata kādam citam izdevumam sniegtā intervija, bet vēl vairāk samulsis viņš bija, uzzinot, ka kļuvis par laureātu. Ziņa patiesi nākusi kā pamatīgs blieziens, pareizāk sakot, divi. Proti, 28. septembra rītā – starp citu, nākamajā dienā pēc Ceļojošā cirka gūstekņu priekšāstādīšanas – Aivars, klausoties radio, pirmo reizi izdzirdējis, ka cikls Viņpus vārtiem izvirzīts Baltijas Asamblejas balvai, īsti nav paspējis aprast ar šo informāciju, bet jau nedaudzas stundas vēlāk uz galvas nobrukusi ziņa, ka balva piešķirta viņam. „Pirmajā mirklī domāju, kāds mani grib izmuļkot,” saka Aivars.

Guntis Berelis. Savulaik Baltijas Asamblejas balvu saņēma arī Pēters Brūveris. Visādas oficiālas būšanas, cildinājumi un pagodinājumi viņu neko daudz neiespaidoja, tādas lietas viņš mēdza vai nu uztvert stipri ironiski, vai vispār nepievērsa tām uzmanību, tomēr toreiz varēja just, ka par Baltijas Asamblejas balvu Pēters tiešām ir priecīgs un lepns. Prātā palikusi viena viņa frāze: „Neko lielāku jau tāpat nedabūšu, tālāk jau tikai Nobelis.” Protams, brūveriskā ironija redzama bez jebkādas optikas, tomēr sava taisnība tur ir – Baltijas valstīs dzīvojošam rakstniekam Asamblejas balva patiesi ir, pieļauju, nozīmīgākais pagodinājums, kādu viņš var saņemt. Droši vien drusku netaktisks jautājums, bet tomēr – savulaik, kad pirms gadiem desmit tu sāki strādāt pie romānu cikla Viņpus vārtiem, tu jau laicīgi tēmēji uz kaut kādiem tālejošiem mērķiem? Sak’, pabeigšu visu ciklu – un tad gan jūs redzēsiet, kas es par vīru.

Aivars Kļavis. Absolūti nē. Kad pabeidzu pirmo grāmatu Adiamindes āksts, es pat īsti nesapratu – ir tas romāns vai nav. Un ko lai ar to vispār iesāk? Izlasīja tuvinieki – jā, labi lasoties, bet, saproti, tā paškritikas latiņa vienmēr ir tik augsta… Man jau ir bijusi ne pārāk gaiša pieredze ar nenodrukātām grāmatām, ar vienu stāstu krājumu, ar kuru deviņdesmito gadu sākumā staipījos apkārt pa nez cik izdevniecībām – tikko biju pārcēlies uz laukiem, baigi vajadzēja naudu, bet nevienam neradās nekāda interese, tolaik latviešu literatūra vispār negāja. Nu, jā, bet, kad otrā grāmata Rīgas kuprītis bija gatava, tad, protams, jau zināju – ja to publicēs, trešo arī rakstīšu.

Bet par tiem tālejošajiem mērķiem – zini, mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve. Es taču joprojām esmu žurnālists, bieži tiekos ar cilvēkiem – un labi redzu, ka nemaz tik daudzi nezina, ka ir tāds rakstnieks Kļavis. Vai, piemēram, trešā grāmata – Piesmietais karavīrs. Pastāvēja iespēja, ka tā vispār neiznāks vai arī iznāks ilgi pēc sarakstīšanas. Sākās krīze, paaugstināja PVN grāmatām, izdevniecība bija nonākusi līdz maksātnespējai – un tas viss notika brīdī, kad romāns atradās ražošanā. Bija, protams, Kultūrkapitāla finansējums, bet ar to bija daudz par maz. Aizsūtīju veselu kaudzi vēstuļu iespējamajiem sponsoriem, uzņēmējiem, kurus es zināju. Atsaucās viens, turklāt tāds, kuru es pat redzējis nebiju. Tikai pateicoties šim atbalstam, romāns varēja iznākt. Dzīvoju savā Skultē, un tas mani smuki noliek pie vietas. Reizi mēnesī iznāk tāda Limbažu novada avīzīte. Sieva saka, ka Latvijā neesot tāda novada, par kuru kāds autors būtu uzrakstījis četrus romānus, bet es tajā avīzītē neesot pat pieminēts. Parādās ziņa, ka man piešķirta Baltijas Asamblejas balva, sieva šķirsta avīzi, pirmā lappuse, otrā, trešā – mana vārda nekur nav. Tad nāk tā, kurā ievieto ziņas par mirušajiem un dzimušajiem. Saku: „Tur gan nemeklē, vēl es tur nedomāju parādīties.” Tādi sīkumi mani smuki noliek pie vietas, kaut gan, taisnību sakot, man nemaz nav laika par tādām lietām domāt.

Turpināt lasīt