Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Eduards Aivars: „Rakstniekam ir jāraksta tas, ko viņš nevar uzrakstīt”

Literatūras gada balvai dzejā nominēts Eduarda Aivara dzejoļu krājums Sakvojāžs – visai savdabīga grāmata, kurā vienkopus ir gan par Sakvojāžu nodēvētais krājums, gan dzejoļu cikls Dzejoļi ar gariem virsrakstiem, kuriem teksta lielāko daļu veido virsraksti.

Guntis Berelis. Pagājušogad tev iznāca dzejoļu krājums Sakvojāžs. Kas tev ir dzejoļu krājums – atskaite par produktīvi pavadītu laiku, nejauši kopā salipināti pantiņi, kas sarakstījušies noteiktā laikposmā, vai tomēr kas vairāk?

Eduards Aivars. Kāds dzejnieks reiz izteicās, ka viņš nerakstot dzejoļus, viņš rakstot grāmatas. Viņam puslīdz skaidra grāmatas koncepcija un dzejoļi pamazām iekļaujas attiecīgajā ietvarā. Man tā nav, drīzāk ir tā, kā bija sākumā. Tolaik cerības uz grāmatu likās drīzāk fantāzijas, uz to gāju ilgi, dzejoļi tika gan marinēti, gan arī publicēti periodikā. Beigās pat PSRS izbeidzās. Krājums Dejas (1991) iznāca turpat, kur citiem, vienīgajā literātu izdevniecībā „Liesma”, pēc nopietnas caurskates – soģu vidū bija arī Uldis Bērziņš, pirms tam devu lasīt Knutam Skujeniekam. Pirmajā krājumā bija līdz 1988. gadam tapuši dzejoļi. Pēc tam jau bija sakrājušies daudzi stipri kvalitatīvāki teksti, bija noformējies savs stils, taču biju tālu no jauno izdevēju un arī literātu vides, biju aizrāvies ar darbu Jelgavā. Taču periodikā gan publicējos tik dāsni, ka 1996. gadā tiku pat pie diviem izdotiem krājumiem pusgada laikā… Pēc grāmatu iznākšanas allaž iestājās tāds kā klusums un tukšums – tu nezini, kad atkal sāksi rakstīt un vai vispār kaut ko vēl sacerēsi, nezini, kas tas būs… Lai izvairītos no šīs esamības tukšumā, tādā kā nebūtībā piekarinātā stāvoklī, jaunākajos krājumos neieliku visu, kas derētu. Kaut ko atstāju sēklai – nevis tos, kas paliek pāri, jo ir sliktāki, bet vienkārši sēklai. Lai nebūtu vismaz šādi jācieš, jo ciešanu tāpat pietiek. Māris Melgalvs reiz izteicās, ka viņš vispār pat neskatoties uz savām iepriekšējām grāmatām – tās viņam vairs neeksistē, viņš jau ir prom, citās teritorijās. Es gan reizēm paskatos – ar citu aci, uz dzejoļiem, kas nu ir kaili, jo ir nometuši sākotnējās iedvesmas plīvuru; paša iespaidi par saviem krājumiem laika gaitā mēdz mainīties, drīzāk skatos uz tām kā uz citu dzejnieku grāmatām. Man dzīvoklī paša krājumi nestāv vienkopus, bet ir starp citiem un, kad vajag, uzreiz nevar atrast.

G. B. Es saprotu – autors par grāmatas nosaukumu tiesīgs izvēlēties jebko un tikai viņam pašam zināmu apsvērumu vadīts. Bet par Sakvojāžu netiku gudrs – kāpēc tāds mēlesmežģis vajadzīgs uz dzejoļu krājuma vāka? Kāpēc ne, teiksim, Ceļasoma?

E. A. Pavisam vienkārši. Bērnībā mani apbūra kaut kur redzēts sakvojāžs, tāda soma – ne gluži ceļasoma, ne koferītis, bet tāda kā ārsta soma – tāda formīga, no ādas, ar rokturi, – kuru ar aiztaisāmo aizspiež ciet. Man tā soma ļoti patika. Tas arī viss. Diez vai dziļāku un slēptu jēgu tur vērts meklēt. Īpašs tēls. Dzīve kā ceļš un tajā satiktie cilvēki? Lai būtu. Protams, tagad tur var piedomāt vēl visādas interpretācijas – ja reiz vārds „sakvojāžs” nāk no franču valodas, tas var arī nozīmēt, ka nosaukums ir kā neapzināts protests pret angļu valodas invāziju. Saistībā ar mēlesmežģi – es to it nemaz neuzskatīju par svešvārdu, sakvojāžs pats atnāca un kļuva par grāmatas virsrakstu. Latviski tas ir tikai viens no ceļasomu veidiem.

Turpināt lasīt