Regīna Ezera: izšķirošā žesta māksla

Regīna Ezera Zemdegas1977. gads, Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika. No mūsdienām raugoties – mazliet neizprotama, mazliet mīklaina, mazliet uzjautrinoša aina, kaut gan tobrīd viss ritēja un tika uztverts visdziļākajā nopietnībā. Nupat pieņemta jauna PSRS konstitūcija, apstiprināta PSRS himnas jaunā redakcija, PSKP ģenerālsekretārs vēl gadus piecus būs Leonīds Brežņevs, kurš nākamgad ar Mazo zemi iemājos arī padomju literatūras klasiķu panteonā. Anglijā sāk plosīties panki, Rīgā notiek pirmās diskotēkas, Liepājā nesen nodibinājusies rokgrupa Līvi, džinsi maksā teju veselu mēnešalgu, savukārt lētākais šņabis – tikai 3 rubļi un 62 kapeikas, veikalos parādās ungāru zaļie zirnīši un bulgāru cigaretes, toties lāgiem mīklainā veidā uz laiku mēdz pagaist sviests un desas. Amerikāņi un krievi aizrautīgi turpina apgūt kosmosu, Tūrs Heijerdāls ar papirusa laivu Tigris kuģo pa Indijas okeānu, Parīzē uzceļ Žorža Pompidū Nacionālo mākslas un kultūras centru, Rīgā viesnīcas Latvija un Preses nama augstceltnes, lai arī redzamas jau pa gabalu, pagaidām vēl ir tikai tapšanas stadijā, bet Ļeņina piemineklis Ļeņina ielā1 stāv stabils un nesatricināms. ASV parādās Zvaigžņu karu pirmā filma, mirst Preslijs, Čaplins un Nabokovs. Rīgā Dailes teātris beidzot pārceļas uz jauno ēku Ļeņina ielā, sāk iznākt Raiņa Kopoti raksti trīsdesmit sējumos, uz ekrāniem parādās Aivara Freimaņa Puika, Oļģerta Dunkera Vīrietis labākajos gados. Imants Ziedonis publicē Poēmu par pienu, brauc uz ASV un Kanādu, Alberts Bels, Marģeris Zariņš, Visvaldis Lāms, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis palēnām sāk pielaikot dzīvo klasiķu mēteļus. Viņiem tīri labi veicas, lai gan Bels tieši 1977. gadā publicē savu, iespējams, vissliktāko romānu Poligons, toties romānistikā spoži debitē Andris Kolbergs ar Krimināllietu trijām dienām, vienā rāvienā reanimējot gausi mirstošo latviešu detektīvu. Dzejā nupat uzzibsnījis Māris Melgalvs, Amanda Aizpuriete, Pēters Brūveris, drīzumā parādīsies Klāva Elsberga un Guntara Godiņa pirmās publikācijas. Bet vispār literatūrā tāpat kā sabiedrībā – rāms miers, drusku tā kā miegainība, tā kā pagurums, sešdesmito gadu poētiskās batālijas jau pārtapušas mītā, savukārt to, ka literatūrā – un, protams, sociālajā dzīvē – zemdegās briest lielas pārmaiņas, neviens pat nenojauš; socreālisms gan pastāv kā kanons un tiek piesaukts vai katrā literatūrkritiskā apcerējumā, bet neviens to vairs par pilnu neņem. Vārdsakot, satīstījušamies sociālisma kulminācijas fāze – miers mājās, visiem labi.

Turpināt lasīt