Kurts šauj Amerikā un trāpa Jānim Latvijā

Jānis Joņevs. Jelgava 94. Mansards, 2013

 Jānis Joņevs Jelgava 94 „Stobrs tika pavērsts pret galvu. [..] ..lode trāpīja precīzi, salauza galvaskausu, saplēsa audus”: Jānis Joņevs raksta, ka šādā manierē 1994. gada 8. aprīlī grupas Nirvana līderis Kurts Kobeins esot pašrocīgi pielicis punktu savai un grupas esamībai. Pieļauju, ar savas nāves faktu Kobeins zināmā mērā rēķinājās, taču viņam noteikti pat prātā nenāca, ka šāviens padsmit gadus vēlāk kļūs arī par starta šāvienu Jāņa Joņeva romānā Jelgava 94, jo grāmatas pirmajās lappusēs lode ietrāpa ne tikai Kobeina, bet arī romāna galvenā varoņa smadzenēs. Pirmās droši vien tika izšķaidītas pa visu istabu, otrajām – vien domāšana iegrozīta pareizajā virzienā. Proti, šis briļļainais tīnis, viscaur kārtīgais un godīgais skolnieks Jānis (viņa vārds romānā neuzkrītoši pazibinās, šķiet, tikai reizes divas) piepeši maina orientāciju un pārkvalificējas par īstenticīgu metālistu, romāna turpmākajā ritumā aizrautīgi gremdēdamies heavy, black, death, doom, thrash un tamlīdzīgās substancēs un to kombinācijās. Šai pārtapšanai veltīta romāna pirmā daļa Šāviens. Otrajā daļa Mēness ar episku vērienu aprakstītas metālista dienas un naktis. Trešajā daļā Pēc apokalipses Jānim jau ap trīsdesmit, viņš ir izaudzis no metāla autiņiem („kopš savas agrās jaunības es to mūziku vairs neklausījos”), brilles gan joprojām uz deguna, bet nu jau Dior, un arī vīnu viņš lieto snobiski augstvērtīgu. Pieļauju, ja pirmās un otrās daļas Jānis ieraudzītu trešās daļas sevi, viņš otrās daļas pēdējā nodaļā bez ilgas šaubīšanās izrīkotos līdzīgi Kobeinam.

Romāns sarakstīts no pirmās personas skatpunkta, t. i., Jānis ir vēstītājs – viņš stāsta, ko redz un pieredz, ko domā un jūt. Taču lieta nebūt nav tik vienkārša, īpaši, ja runā par Jāņa (galvenā varoņa) attiecībām ar Jāni (romāna autoru), kas ne tuvu nav tik skaidras un nepārprotamas kā varētu likties pirmajā acu uzmetienā, jo patiesībā vēstītāja loma uzticēta trīsdesmitgadīgajam Jānim, kurš, kā noprotams no dažiem mājieniem tekstā („neilgi pēc šīs grāmatas izdošanas Francijā es saņēmu vēstuli”), raksta grāmatu, kurā atceras savus tīņa gadus, un šī grāmata, visticamāk, varētu būt romāns Jelgava 94. Tomēr arī trīsdesmitgadīgais Jānis nav identificējams ar Jāni Joņevu, jo vienubrīd garāmejot pavīd arī īstais, turklāt „slavenais” (pašironijas autoram netrūkst) Joņevs, kurš kāda koncertā guļ uz beņķīša. Vārdsakot, Jānis Joņevs, sarakstījis romānu par savu jaunību, pēc tam rāpjas tribīnē, vicinās ar rokām un taisnojas: „Tas nemaz neesmu es! Romāns nav par mani! Tie visi ir citi Jāņi!” Kāpēc šīs Jāņu savstarpējās spēlītes vajadzīgas? Autors laiž muļķi un izklaidējas, kā vien viņam iepatīkas? Tie nebūt nav tikai formāli pekstiņi – izolācijas kārtām starp Jāni (autoru) un Jāni (romāna varoni) piemīt arī svarīgāka funkcija. Ar šo žestu Jānis Joņevs skaidri un gaiši pavēsta, ka Jelgava 94 nav nedz autobiogrāfija, nedz atmiņu grāmata, žanri, kuriem gribot negribot pielīp „jaunībā pat zāle bija zaļāka” pliekanā intonācija, no kādas jebkurš sevi cienošs prozists mēģina izvairīties. Lai arī „viss vēstītais balstīts uz patiesiem notikumiem”, turklāt tekstā lāgiem pavīd arī pa reālai personai, tomēr Jelgava 94 vispirmām kārtām ir romāns, kurā autors tiecas maksimāli distancēties no pašradītā varoņa, t. i., Jelgava 94 jāuzlūko ne tik daudz reālo norišu, cik literatūras kontekstā. Un vēl kāda nianse – atvēlot „patiesā” autora lomu trīsdesmitgadīgajam Jānim, Joņevs iegūst manevra brīvību, teritoriju, kurā brīva vieta ironijai, bez kā Jelgava 94 nav iedomājama, jo, grozi kā gribi, sižeta līmenī romāns ir pagalam muļķīgu izdarību hronika.

Štrunts, ka tas cilvēka dabā – tīņa gados izdarīties tik stulbi, cik nu stulbi tas attiecīgajā situācijā iespējams. No tā muļķības gudrākas nekļūst. Romānā Jānis, Nāve, Zombis un pārējā kompānija bez cēlām un dziļām domām dzīvo nost – nemitīgi meklē, kur iedzert bez naudas, kā ietikt koncertā bez naudas, kā aizbraukt līdz Rīgai bez naudas, kā uztaisīt grupu bez naudas – un tā tālāk, 250 lappušu garumā un pāris gadu ilgumā. Saprotama lieta, ja ļautu runāt Jānim (tam, kurš tīnis), tur sanāktu nesakarīgs vārdu bieķēzis, ne romāns, tāpēc arī nepieciešama šī starplika vārdā Jānis (tas, kuram ap trīsdesmit un smadzenēs gan pieredze, gan zināšanas), kurš ar Jāņa (tas, kurš Joņevs) nesavtīgu līdzdalību spēj visu šo šļuru parādīt ironiskā gaismā. Trīsdesmitgadīgais Jānis uz tīņa Jāņa izdarībām spējīgs nolūkoties vien „no augšas” un labdabīgi ironiski. Jo tālāk autors atstatinās no teksta, jo viņš iegūst lielāku brīvību un jo vairāk vietas paliek ironijai. Lāgiem gan pavīd arī daža eksistenciāla refleksija, ieturēta kontrkultūras klasiķu garā – „ienīdām veiksmīgos un apbrīnojām sliktos” (pēdiņas pie īpašības vārdiem katrs var piedomāt klāt pats), „nebūt par skrūvīti,” „izlauzties no ikdienības, parastības un saņemt apliecinājumu savai eksistencei. [..] Es varu kā Kobeins” un tamlīdzīgi. Tāpat jau pirmajās lappusēs tiek piesolīta „depresīva estētisma nojausma”, taču solījums netiek pildīts, depresijas nav, pat vēnas neviens sev negrasās griezt – vairāku Jāņu vienprātīgā ironija šādām izdarībām neatstāj vietu. Vien uz galīgas bezcerības nots izskan nemitīgās runas par metāla grupas dibināšanu un pasaules tricināšanu, kas tā arī paliek tukšas runāšanas līmenī, ja neskaita to, ka galvenais varonis dažus Nirvana akordus uz ģitāras tomēr iemanās notrinkšķināt. Lai arī metālistu kompānija nemitīgi tiecas kaitināt un izaicināt pasauli, tā viņus diez ko neņem pierē un ļauj dzīvot savā nodabā. Ķibeles, kādās pamanās iekulties čaļi, reizēm patiešām uzjautrinošas, bet citkārt paliek tīniskas zirgošanās līmenī, kaut gan šajā ziņā kopumā autoram ar mēra izjūtu viss kārtībā.

Bez šaubām, izlasot iepriekšējo rindkopu, varētu rasties jautājums – kāds tam visam sakars ar prozu? Ironiski pārstāstītas jaunības dēkas – un viss? Īpaši vēl tālab, ka, lai arī romānā nemitīgi noris sarunas par un ap metālu, šīs metāla mežģīnes nav nemaz tik svarīgas, būtībā metāls ir tikai zīme, ko sev uzkleibējuši Joņeva margināļi, lai cits citu pazītu un spētu kontaktēties savā valodā. Tiklab Zombis varētu, aizrauties, piemēram, ar kāmīšu audzēšanu, Nāve – ar izšūšanu krustdūrienā, savukārt lasītājs, kuram metāls pa galvu nedod un vispār pie vienas vietas, garumgaros grupu uzskaitījumus var mierīgi izlaist nelasītus līdzīgi kā nelasītus mēdz izlaist dabas aprakstus. „Eksistenciālā” līmenī metāls nekādā veidā neizpaužas, pat ne „nebūt par skrūvīti” vai „izlauzties no ikdienības” formā – un klasiskā kontrkultūras ideoloģija atbīdās kaut kur tālu fonā. Arī autors to lieliski apzinās, par ko daiļrunīgi vēsta personāžu nekādi nerealizējamās runas par grupas izveidi – metāls romānā neveido pamatu, uz kā balstīties personāžiem, lai vienubrīd kārtīgi atspertos un beidzot pašapliecinātos. No vienas puses, šo idejas/ideoloģijas trūkumu varētu reducēt uz metālu kā tādu, kas, neraugoties uz vizuāli izteiksmīgajiem aksesuāriem un skatuviskajām izdarībām, tāda bērnišķīgi naiva ziņģēšana vien ir, tā pati šlāgermūzika, tikai skaļāka. No otras – kaut kādā mērā Jelgavu 94 varētu ierakstīt prozas kontekstā, kāda deviņdesmitajos gados saplauka angļvalodīgajā literatūrā un vēstīja par visādiem margināļiem un ekstrēmistiem (šīs prozas fasāde itin labi pazīstama arī pie mums – Duglass Koplends, Ērvins Velšs, Čaks Palanjuks, taču tendence kopumā ir krietni plašāka). Atšķirībā no kontrkultūras klasiķiem, kuri nemitīgi tiecās pretstatīt sevi pasaulei, šī proza ir atmetusi ar roku pasaules ērcināšanai un drīzāk koncentrējās uz kādas subkultūras nianšu izzināšanu; nevis „es/mēs pret pasauli”, bet „mana/mūsu pasaule”, lielo un naidīgo pasauli atstājot vispār bez ievērības. Ja ne citādi, Jelgava 94 ir romāns, kurā, šķiet, pirmo reizi latviešu literatūrā apcerētas dažas specifiskas jaunatnes subkultūras īpatnības. Taču arī šāda interpretācija veidojas drusku greiza, jo jo Joņeva romānam, lai arī Jānis cītīgi mēģina deklarēt savu citādību, pilnībā pietrūkst jebkāda veida subkultūrai raksturīgā kontrkultūras patosa, provokācijas, šoka un tamlīdzīgu elementu. Drīzāk kopintonācijas ziņā Jelgava 94 ir itin romantisks lasāmgabals, turklāt autora puritāniskās noslieces nudien ir apbrīnas vērtas. Sekss, atšķaidīts ar cinisku ironiju, mūslaiku kontrkultūrā pārtapis par vienu no iedarbīgākajiem šoka poētikas elementiem, turpretī Jelgavā 94, izrādās, metālisti tikai purina matus, bet par seksu neko daudz nedomā – romānā ir tikai viena nenozīmīga epizode ar erotisku pieskaņu.

Tak tomēr romāns ir – un ne jau tikai distance starp autoru un galveno varoni tekstu paceļ mākslas līmenī. Autora ķēriens jaušams bez jebkādas analītiskas optikas, ja reiz pat sīka iedzeršana spēj pieņemt homēriski episkas aprises, bet provinciāls metāla koncerts izskan kā pastardienas bazūnes. Tāpat arī valodiskā vide veidota meistarīgi – autors radījis valodu, kas lieliski atbilst aprakstāmajai videi, precīzāk, valoda, kādā runā Joņeva tīņi, jau pati par sevi rada šo vidi, turklāt bez pārliecīgas fakmaķvārdošanās, tai pašā laikā nekļūstot sterila un sastingusi. Tomēr romāna iedarbības spēks meklējams kur citur. Daļēji to formē eleganti absurdās epizodes, kas, ieslēptas tīņu muļķīgo izdarību haosā, iespējams, pirmajā acu uzmetienā īsti nav saskatāmas – tostarp, piemēram, absolūti sirreālais, taču, kā atklājas, tikpat absolūti reālais naksnīgais cietumnieku skrējiens, kuru pieredz Jānis, vai viņa tikšanās ar grupas Nirvana dalībniekiem, kas sēž kādā garāžā ar Veselības dzēriena pudelēm rokās. Taču īstenībā spēles noteikumi formulēti jau pirmajās lappusēs – un tālāk autors tos konsekventi ievēro. Proti, Kurts šauj Amerikā un trāpa Jānim Latvijā. Vai, citiem vārdiem, autors tekstā iesaista svešus ļaužus, tālas teritorijas, citus laikus un, kas arī nav mazsvarīgi, citas grāmatas. Šādi intertekstuāli izlēcieni nav pārāk bieži, tomēr pietiekoši regulāri, lai citādi amorfajam un pārmēru lineārajam vēstījumam, kas, kā jau teikts, būtībā nav nekas vairāk kā muļķīgu izdarību hronika, piešķirtu kompaktumu un telpiskumu. Lāgiem senu gadsimtu vēsture piepeši sakrustojas ar mūslaiku metālistu pasākumiem – kaut vai tā triviālā iemesla dēļ, ka metālisti mēdz izklaidēties ēkās, kurām ilga un skaista vēsture, citkārt Jānis Vonnegūta „Visuma pakaļu” atrod šepat Olainē; kā parodijas objekts pazibinās vairākkārt piesauktais Selindžers, savukārt Šekspīrs, atsaucis atmiņā Sapni vasaras naktī, diriģē arī metālistu nakts izdarību norisi, bet kāpēc bezmaz par krusttēvu tiek aicināts Platons – tas gan man netapa skaidrs, toties otrās daļas beidzamajā nodaļā netiek slēpta Bulgakova klātbūtne, Nāvi pārtapinot Bulgakova „tuksneša dēmonā”; iespējams, arī cietumnieku skrējienu inspirējis kāds mūslaikos drusku piemirstā dzejnieka Eduarda Bīskapa teksts, kurā aprakstīts aizdomīgi līdzīgs skrējiens. Ja nu vienīgi Burvju flautas pietrūkst, bet to katrs lasītājs var piedomāt klāt, jo asociāciju brīvie gali no romāna spurojas itin daudz. Intertekstuālās izklaides kulmināciju sasniedz kādā koncertā: Huskvarn dārdināšana atmodina mirušo Pirmā pasaules kara strēlnieku, kura durkļa dūriens vēlākā Skyforger solista Pētera Kvetkovska sirdī iedvesmo viņu radīt strēlniekiem veltīto dziesmu ciklu, kas no skatuves skanēs Melnajā Piektdienā. Intertekstualitāte mūslaiku literatūrā ir pašsaprotama padarīšana, taču Jelgavā 94 tā darbojas perfekti, no vienas puses, kontrastējot ar „pamatsižetu”, no otras – tiecoties to pacelt metaforiskos augstumos. Stīvēšanās ne pie kāda gala nenoved – čaļi tik brien uz priekšu cauri niedrēm, pāri upei, kamēr ragi dūņās, un visi selindžeri ar bulgakoviem tiem pie pakaļas, tomēr tieši šis nemitīgais saspringums, ironiskā saspēle, kuru vēl vairāk akcentē spriegums starp trim Jāņiem, liek romānam nemitīgi vibrēt. Jāpiebilst, arī mūzika savā fizikālajā būtībā tā pati vibrācija/gaisa tricināšana vien ir.

Bēdīgā kārtā uz romāna beigu galu spriegums atslābst. Tas jūtams jau otrās daļas pēdējā nodaļā, kurā aprakstīta Melnā Piektdiena. Piektdiena gan ir, bet ne melna, un, ja tomēr melna, tad noteikti ne ar lielo burtu – un pat Bulgakova ēnas dancināšana (jau pieminētais „tuksneša dēmons” un dažas citas sīkdetaļas) te nelīdz. Vismaz – salīdzinājumā ar jau pieminēto koncertu, kurā iz zemzemes tika izvedināts nošautais strēlnieks, Melnā Piektdiena kļūst pagalam blāva. Figūras tiek izspēlētas, bet… nekas nenotiek, lai arī, cik noprotams, autors bija iecerējis mēreni apokaliptiskas intonācijas. Atvēziens ir, bet kulaks paskrien garām lasītāja acij/žoklim/degunam – un lasītājam tik vien atliek kā nesapratnē mirkšķināt acis: „Un tas bija viss? Bet es domāju, ka man sitīs pa galvu, un vēl pamatīgi…” Lasītājs vienmēr grib dabūt pa galvu, apzinās viņš to vai nē, bet tagad, ja arī kas sadauzīts, tad tikai sile. Tāpat līdzīgs atslābums jaušams trešajā daļā Pēc apokalipses (atgādinot, ka iepriekš apokaliptiskas nojausmas gan bija, bet pati apokalipse tā arī beidzās, nemaz nesākusies). Ar psiholoģiskiem smalkumiem viss labākajā kārtībā, turklāt šāds beigu gals ir nepieciešams, lai precīzi iezīmētu vēstītāja skatpunktu, tomēr šuves līnija liekas pārāk brēcoša, un to nespēj nomaskēt nedz Skyforger Pēteris santehniķa lomā (tiesa, šajā epizodē no jauna uzdzirksteļo autora ironija), nedz Blomes festivāls, kurā vēstītājam nākas krietni vien garlaikoties – tak tāpēc nevajadzēja ļaut garlaikoties arī lasītājam. Autors it kā svārstās starp divām stilistikām – no vienas puses, it kā jāturpina iepriekšējo divu daļu ēverģēlības un zirgošanās, no otras – trīsdesmitgadīgajam Jānim šādas izdarības liekas galīgi nepiedienīgas. Līdz ar to trešā daļa intonācijas un stilistikas ziņā izrādās it kā „pa vidam”, bet literatūrā vidusceļs nekad nav bruģēts ar zeltu. Tomēr sava loma trešajai daļai ir – tā sasien laikus: romāna sākumā Jānis metāla videi ir „svešais”, noslēgumā aplis noiets – un viņš tajā atkal/joprojām ir „svešais”. Punkts gan tiek pielikts, bet romānā apslēptie sižetiskie diegu gali tomēr paliek karājamies gaisā.

Vārds, 01. 2013 (04)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s