Regīna Ezera: izšķirošā žesta māksla

Regīna Ezera Zemdegas1977. gads, Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika. No mūsdienām raugoties – mazliet neizprotama, mazliet mīklaina, mazliet uzjautrinoša aina, kaut gan tobrīd viss ritēja un tika uztverts visdziļākajā nopietnībā. Nupat pieņemta jauna PSRS konstitūcija, apstiprināta PSRS himnas jaunā redakcija, PSKP ģenerālsekretārs vēl gadus piecus būs Leonīds Brežņevs, kurš nākamgad ar Mazo zemi iemājos arī padomju literatūras klasiķu panteonā. Anglijā sāk plosīties panki, Rīgā notiek pirmās diskotēkas, Liepājā nesen nodibinājusies rokgrupa Līvi, džinsi maksā teju veselu mēnešalgu, savukārt lētākais šņabis – tikai 3 rubļi un 62 kapeikas, veikalos parādās ungāru zaļie zirnīši un bulgāru cigaretes, toties lāgiem mīklainā veidā uz laiku mēdz pagaist sviests un desas. Amerikāņi un krievi aizrautīgi turpina apgūt kosmosu, Tūrs Heijerdāls ar papirusa laivu Tigris kuģo pa Indijas okeānu, Parīzē uzceļ Žorža Pompidū Nacionālo mākslas un kultūras centru, Rīgā viesnīcas Latvija un Preses nama augstceltnes, lai arī redzamas jau pa gabalu, pagaidām vēl ir tikai tapšanas stadijā, bet Ļeņina piemineklis Ļeņina ielā1 stāv stabils un nesatricināms. ASV parādās Zvaigžņu karu pirmā filma, mirst Preslijs, Čaplins un Nabokovs. Rīgā Dailes teātris beidzot pārceļas uz jauno ēku Ļeņina ielā, sāk iznākt Raiņa Kopoti raksti trīsdesmit sējumos, uz ekrāniem parādās Aivara Freimaņa Puika, Oļģerta Dunkera Vīrietis labākajos gados. Imants Ziedonis publicē Poēmu par pienu, brauc uz ASV un Kanādu, Alberts Bels, Marģeris Zariņš, Visvaldis Lāms, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis palēnām sāk pielaikot dzīvo klasiķu mēteļus. Viņiem tīri labi veicas, lai gan Bels tieši 1977. gadā publicē savu, iespējams, vissliktāko romānu Poligons, toties romānistikā spoži debitē Andris Kolbergs ar Krimināllietu trijām dienām, vienā rāvienā reanimējot gausi mirstošo latviešu detektīvu. Dzejā nupat uzzibsnījis Māris Melgalvs, Amanda Aizpuriete, Pēters Brūveris, drīzumā parādīsies Klāva Elsberga un Guntara Godiņa pirmās publikācijas. Bet vispār literatūrā tāpat kā sabiedrībā – rāms miers, drusku tā kā miegainība, tā kā pagurums, sešdesmito gadu poētiskās batālijas jau pārtapušas mītā, savukārt to, ka literatūrā – un, protams, sociālajā dzīvē – zemdegās briest lielas pārmaiņas, neviens pat nenojauš; socreālisms gan pastāv kā kanons un tiek piesaukts vai katrā literatūrkritiskā apcerējumā, bet neviens to vairs par pilnu neņem. Vārdsakot, satīstījušamies sociālisma kulminācijas fāze – miers mājās, visiem labi.

Un – 1977. gadā iznāk Regīnas Ezeras par fantasmagoriju nodēvētais romāns Zemdegas. Romāns tiek sagaidīts bez aplausiem un ovācijām, kaut gan viscaur labdabīgi noskaņotu kritisku apceru un vērtējumu netrūkst. Taču dīvainā – vai, pareizāk sakot, latviešu literatūrkritikā gluži ierastā – kārtā runāts tika par visu ko, tikai ne par literatūru un ne par romānu Zemdegas. Teiksim, par “psiholoģisko noskaņu variācijām”, “harmoniskas pasaules meklējumiem”, “cilvēka tuvību dabai” un tamlīdzīgām būšanām, kam ar literatūru stipri attāls sakars. Tāda drusku sterila, drusku remdena, bet, nav vārdam vietas, augsta līmeņa proziste sarakstījusi kārtējo remdeno lasāmgabalu – kaut kas par provinces mazpilsētiņas dzīvi un mazpilsētiņas ļaužiem. Kā citādi, ja reiz Ezera pati nupat pārvākusies uz laukiem – uz Ķeguma Briežiem, augām pēcpusdienām divatā ar suni klejo pa mežiem un kontaktējas ar vienvienīgiem provinciāļiem. Sešdesmitajos gados Ezeru sāka interpretēt kā reālpsiholoģiskās prozas meistari – un tobrīd zināmā mērā pamatoti, un tā tas turpinājās ij septiņdesmitajos, ij astoņdesmitajos gados, beigu galā izveidojot un bezgalīgi reproducējot priekšstatu par viņu kā par ļoti līdzsvarotu, miermīlīgu prozisti, kas rātni darbojas savā šaurajā lauciņā pie reālpsiholoģiskās prozas klusajiem ūdeņiem. Vēlāk romānā Nodevība Ezera mazliet rezignēti izteiksies, ka aplami no augšas raudzīties uz provinci – arī provincē noris īsti šekspīriskas kaislības, nepieciešams vien Šekspīrs, lai tās ieraudzītu un, svarīgākais, aprakstītu. Neviens pat nepapūlējās uzdot jautājumus: kādas ir Ezeras attiecības ar literatūru, ko Ezera ir izdarījusi ar literatūru, kā un kāpēc viņas darbos deformējas un transformējas prozas struktūras un, galu galā, kāpēc katrs viņas darbs ir tieši tāds, kāds tas ir? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, izrādās, ka Ezera savā būtībā ir prozas reformētāja un viena no agresīvākajām latviešu rakstniecēm.

Jāpiebilst, Ezera ir agresīva attiecībā pret literatūru, turklāt agresivitāte tiek slēpta aiz rūpīgi aprakstītu ikdienišķu un sadzīvisku norišu maskas. Savulaik Rīgā pabijušais filozofs Valters Benjamins3 ir devis patiesi universālu rakstnieka definīciju: “..rakstnieki ir ļaudis, kuri raksta ne aiz nabadzības, bet aiz neapmierinātības ar grāmatām, kuras viņi gan var nopirkt, bet tās viņiem nepatīk.” Savukārt grāmatā Varbūt tā nebūs vairs nekad viena no Ezerai tobrīd tuvākajām radībām, viņas suns Džonijs, saimnieces apsēstību ar rakstniecību definē vienlīdz universāli: “Viņa ienīda neaprakstītu papīru. Kolīdz ieraudzīja, uzreiz aprakstīja.” Liekas ļoti ticami, ka Ezera bija vairāk nekā neapmierināta ar socreālisma kanona radīto murgaini skaidro pasauli, kurā viņai nācās mitināties piecdesmito gadu nogalē un vēl sešdesmito gadu sākumā. Tāpat ļoti ticams, ka Ezerai bija daudz balta papīra lapu, uz kurām izklāstīt savu neapmierinātību, turklāt viņai nepiemita nosliece uz teorētiskām deklarācijām, tāpēc savas domas par literatūru Ezera izteica literāru tekstu formā. Apmēram pēc principa: visi raksta tā, bet es rakstīšu citādi. Tātad – Ezerai nepatika literārais konteksts, kurā viņa bija nosodīta strādāt, un, cik noprotams, nepatika arī pašas pirmie romāni (Zem pavasara debesīm, 1961; Viņas bija trīs, 1963), kas pārmēru labi iekļāvās šajā kontekstā, jo drīz vien viņas rakstība radikāli mainījās. Bet ne tikai: Ezeras septiņdesmito un astoņdesmito gadu daiļradē samanāmas sakarības un sakritības ar procesiem, kas tolaik – un mazliet agrāk, un joprojām – norisinājās un norisinās pasaules literatūrā.

Ciktāl teksts vēl ir literatūra un par ko tas pārtop, kad vairs nav literatūra? No vienas puses – ko autors var atļauties darīt ar tekstu, lai gala iznākums būtu uzskatāms par romānu? Kur meklējama literatūras robeža, pār kuru pārkāpis autors uzreiz tiktu ieskaitīts grafomānu vai psihopātu kategorijā? No otras – kur meklējams literatūras “sākums”, tas ir, robeža, kuru pārvarot teksts no nesakarīgas murdēšanas pārvēršas parādībā, ko mēs dēvējam par literatūru, bet tā radītājs – par Autoru? Jo literatūra būtībā ir diezgan šaura teritorija valodas potenciālo iespēju visumā, un lielākoties teksts vai nu vēl nav literatūra, vai arī vairs nav literatūra. Saprotams, diez vai uz šiem jautājumiem var atbildēt ar teorētisku koncepciju palīdzību; atbildes – vai atbilžu ēnas – rodamas vien tajos gadījumos, kad kāds konkrēts teksts kārtējo reizi mēģina atvirzīt literatūras robežas tālāk.

Jautājumu var formulēt arī mazliet citādi – kas ir romāns? Regīna Ezera, liekas, apzināti vairās no romāna jēdziena, un Zemdegas par fantasmagoriju nav nokrustītas izņēmuma kārtā. Vasara bija tikai vienu dienu (1974) nodēvēta par stāstu (savukārt kritika to, līdzīgi kā vairākus citus Ezeras darbus, klasificē gan kā garstāstu, gan kā īsromānu, gan kā romānu), Saules atspulgs (1969) ir “stāsts ar laimīgām beigām”, Dzilnas sila balādes žanra apzīmējums lasāms virsrakstā, Nakts bez mēnesnīcas (1971) ir mozaīka, Varmācība (1982) –“vēstījums ar septiņām atkāpēm”, Nodevība (1984) –“kāda stāsta anatomija” (vienīgi formas ziņā uzsvērti tradicionālā Aka gluži vai izņēmuma kārtā nokrustīta par romānu). Šoreiz runa nav par terminoloģisku matu skaldīšanu – Ezeras izvairība ir visai daiļrunīga. Tā varētu liecināt, ka katrs romāns kā unikāls un neatkārtojams daiļdarbs rada vienlīdz unikālu un tikai šim tekstam piemērotu žanra definīciju. Vai, kas ir visticamāk, Ezera uzskata, ka viņas proza atrodas starp žanriem – tie nav nedz stāsti, nedz romāni, bet gan “kaut kas cits”, kas, kā jau teikts, pats rada savu žanra definīciju.

Pievērsīsimies Zemdegām. Romānā viscaur jaušama nāves klātbūtne. Tā nebūt nav nejaušība – cēlonis ir autores personiskā traģēdija: 1974. gada sākumā dzemdībās mira Ezeras meita; arī bērns neizdzīvoja. Gandrīz līdz gada beigām Ezera, smagi pārdzīvodama šos notikumus, nerakstīja neko, pat ne dienasgrāmatu vai piezīmes. Gada nogalē tika iegādāts rūtiņu blociņš tumšzaļiem vākiem, un tā pirmajā lapā parādījās ieraksts – Nekurienes arka jeb Mūrgales noveles. Uzreiz jau bija puslīdz gatavs arī plāns, kaut gan sākotnējā iecere nerealizējās tādā skatā, kā bija domāts – grāmatā bija paredzētas deviņas noveles plus nobeiguma stāsts pašai par sevi līdz ar savu nekrologu. Pēc 1974. gada Ziemsvētkiem Ezera ierakstīja dienasgrāmatā: “Kopš vakardienas strādāju pie Arkas. Hā, savāda sajūta, aprakstot pašai savu nāvi! Pa divi dienām izperēts tikai maķenīt vairāk par vienu lapiņu mašīnrakstā.” Neraugoties uz gauso iešūpošanos, tālāk Zemdegas tapa neticami straujā tempā – jau pēc nepilna gada, 1975. gada 7. decembrī, dienasgrāmata lakoniski – nav jūtama nedz paguruma, nedz sajūsmas ēna – vēsta, ka romānam ir pielikts punkts: “Pabeidzu Zemdegas.”

Īsumā par sižetu. Autore pēc infarkta, nokļuvusi starp dzīvību un nāvi, “savādas varas” vadīta, klīst rēgainā skulptūru dārzā, kur atrod savu mazās, provinciālās pilsētiņas Mūrgales paziņu sastingušos veidolus. Tad Autore aptver, ka “viņi visi bija miruši”; vēl vairāk – atklāsmes mirklī viņa apjēdz, ka zina par šiem cilvēkiem visu, –“it kā viņu dzīves būtu manējās”. Tālāk seko pieci vairāk vai mazāk traģiski vēstījumi, kas rit paralēli un variē vienu un to pašu ievaddaļā formulēto tēmu: “..daudzi no šiem cilvēkiem bija nogalināti, kaut gan slepkavas roka nevienam netika pieskārusies tieši, jo nonāvēšanas veidi ir dažādi.” Šajos vēstījumos lāgiem pavīd arī Autore (Autores tēlā gan ir iekausētas dažas autobiogrāfiskas detaļas, taču to nebūt nevajadzētu identificēt ar reālo Ezeru), kaut gan viņas funkcijas ir nebūtiskas – viņa aprobežojas ar malāstāvošas vērotājas lomu. Piektā vēstījuma noslēgumā Autore, no jauna attapusies skulptūru dārzā, atrod tur savu kapakmeni un saprot, ka mirusi ir arī viņa. Tātad – romāns varētu beigties, turklāt ar patiesi efektīgu žestu, kurā netrūkst arī intelektuālas elegances: visi personāži ar profesionāļa roku laimīgi aizvadīti līdz kapu kalniņam un vairs “nav par ko stāstīt”. Rakstnieki kopš Homēra laikiem bijuši kāri uz līķiem: kā līķis, tā uzreiz ij dramatisks sižetisks pavērsiens, ij visādas dziļdomīgas variācijas par eksistenciālām tēmām. Tomēr seko vēl sestais vēstījums – Autores stāsts pašai par sevi, par savu nāvi – par to, kādā veidā un kāpēc viņa nonākusi līdz rēgainajam parkam. Un te ir vairākas būtiskas atšķirības no iepriekšējiem stāstījumiem. Pirmkārt, intonāciju ziņā: pārējā romāna tekstā dominē liriskas vai slēpti traģiskas intonācijas (Mārtiņa Poiša savulaik tik veiksmīgi radītais jēdziens “noklusētā drāma” attiecināms uz visu Regīnas Ezeras daiļradi – viņas proza caurcaurēm piesātināta ar drāmām un traģēdijām, taču tās lielākoties izpaužas slēpti un slāpēti), turpretī par sevi Autore runā diezgan pašironiski. Otrkārt, sestajā tekstā Autore it kā tiecas distancēties no romāna – sižetiski tas nekādi nesasaucas ar citiem vēstījumiem, kaut gan tie savā starpā ir saistīti gan ar caurviju personāžiem, gan ar notikumu vietu; sestais teksts vairāk atgādina tādu kā piebildi “galvenajam tekstam”. Treškārt, Autore runā ne tik daudz par savu biogrāfiju, teiksim, par drūmo un traģisko pagātni, kas viņu uzvedinājusi uz slidenās rakstniecības taciņas (viskārdinošākā tēma katram literātam!), bet gan par literatūru. Būtībā šis teksts ir ne tik daudz reālpsiholoģisks vēstījums, kādas ir romāna centrālo daļu veidojošās noveles, cik beletrizēta eseja par literatūru, precīzāk, par literatūras (ko personificē Autore) attiecībām ar kritiku (ko pārstāv kāds žurnālists un muzeja līdzstrādniece, kas izrādās Autores nāves netieša vaininiece; no šīs epizodes, ja mēs neņemtu vērā Autores – un šoreiz arī pašas Ezeras – pašironiju, varētu izdestilēt arī Ezeras domas par kritiku, kuras, jāpiebilst, nu nekādi nevarētu glaimot kritiķiem).

Starp citu, interesanti, ka šo epizodi ar muzeja līdzstrādnieci vismaz daļēji iedvesmojis reāls notikums, par ko vēsta neganti ironisks ieraksts Ezeras dienasgrāmatā 1975. gada 14. janvārī – laikā, kad Ezera strādāja pie Zemdegām: “Terorizē Marta Apmane no literatūras muzeja. Jau iedevu manuskriptu un dažas fotogrāfijas, bet vēl par maz – vajagot kaut ko personiskāku, intīmāku vai dokumentu. Nākamo reizi piesolīšu, ka iešu slimnīcā, likšu izgriezt aklo zarnu un tad to, iekonservētu spirtā, piedāvāšu muzejam. Būs gan intīmi, gan personiski, gan gluži dokumentāli.”

Viena no svarīgākajām labas prozas un, protams, laba prozista īpašībām ir prasme nevienam nevajadzīgo pasniegt kā pirmās nepieciešamības preci. Apnikušo un garlaicīgo – kā pirmreizēju (vēl labāk – kā vienreizēju). Banālo – kā oriģinalitātes kalngalu. Nozagto (arī tad, ja autors sen aizmirsis, ko, kad un kam viņš nozadzis) – kā paša meistardarbu. Autors var rakstīt beidzamās muļķības, svarīgs ir žests, ar kādu viņš tās pasniedz. Ar to es, protams, negribētu teikt, ka Ezera rakstītu muļķības, tomēr skaidrs, ka izšķirošā žesta mākslu viņa pārvalda lieliski. Zemdegās šā izšķirošā žesta loma atvēlēta Autorei. Mēs varam ilgi un rūpīgi analizēt Mūrgales noveles, meklēt un, protams, atrast tajās eksistenciālos zemslāņus un šekspīriskās kaislības, neaizmirstot arī par “noklusētajām drāmām“, prātot par “netiešo slepkavību“ konceptu, apaudzējot to ar filozofiskām vai psiholoģiskām mežģīnēm, vai nejaušību jeb “likumsakarīgu nejaušību“ lomu esamībā un literatūrā – un beigu galā nonākt pie jau sākotnēji acīmredzamā secinājuma, ka noveles patiešām ir meistarīgi uzrakstītas. Tāpat vietā būtu Noras Ikstenas mazliet emocionāli sakāpinātais, tomēr trāpīgais romāna kopnoskaņas raksturojums: “Zemdegas neatstāj drūmu pēcgaršu. To pilnestīgajā gaisā jaušas esamības prieka mirdzēšana pār sāpju un ciešanu akačiem. Un visam pāri – vienīgā Regīnas dzīves latiņa un mēraukla – stāsta stāstīšana.” Un tomēr: šīs noveles lieliski iekļaujas latviešu septiņdesmito un astoņdesmito gadu prozas kontekstā, bet – tikai iekļaujas. Turpretī romāns Zemdegas atrodas krietnu sprīdi virs tā. Loģiski, ka rodas jautājums – kas ir tā svira, kas romānu kopumā paceļ pavisam citā kvalitātes līmenī, kurā vien retais rakstnieks pamanījies ietikt?

Atbilde atrodama romāna beidzamajās lappusēs, pareizāk sakot, tik neuzmācīgi iekomponētajā Autorē, kura romāna centrālajos notikumos nekādi neiejaucas un, kā jau teikts, Mūrgalei veltītajās novelēs faktiski ir tikai malāstāvoša vērotāja. Autore Ezeras prozā pavīd ne pirmo reizi. Viņa piedzima Saules atspulgā, kurā intīmā divsarunā ar galveno varoni vienojās, ka šim itin dramatiskajam un bezmaz asinsdarbus vēstošajam lasāmgabalam būtu piedienīgas banāli laimīgas beigas, kas šāda mazliet (paš)ironiska žesta dēļ vairs nemaz nešķita banālas. Mozaīkā Nakts bez mēnesnīcas Autore draudzīgi apsveicinājās ar lasītāju, iepazīstināja ar darbības laiku, vietu un personām, bet pēcāk atsevišķos mozaīkas elementus vienoja veselumā – bez Autores klātbūtnes Nakts bez mēnesnīcas zaudētu romānam raksturīgo dziļuma dimensiju un pārtaptu stāstu ciklā. Taču tikai Zemdegu sestajā stāstījumā pirmo reizi Ezeras daiļradē Autore parādās ne tikai kā retorisks žests, ne tikai kā “balss no aizkulisēm”, bet arī kā personība, kā rakstniece, dzīvojoša pasaulē, ko apdzīvo arī pārējās Ezeras radītās personas, vienlīdz (ne)reālas kā Autore. Pēc Zemdegām romānos Varmācība (1982) un Nodevība (1984) Autorei tiks ierādīta krietni nozīmīgāka loma; tāpat Autore itin bieži pazibinās arī Ezeras īsprozā.

Saistībā ar Zemdegu vietu Ezeras daiļrades kontekstā – vēl kāds iestarpinājums. Zemdegas nosacīti varētu nokrustīt par noveļu romānu: tam nav centrālās sižeta līnijas, un tā struktūru veido atsevišķas noveles, ko saista tikai darbības vieta, laiks un atsevišķi personāži. Arī šāda attieksme pret žanra kanonu Ezerai ir visai raksturīga. Pirmās romāna struktūras sairuma pazīmes parādījās jau Dzilnas sila balādē, kur vieni un tie paši notikumi, mijoties divu sieviešu iekšējiem monologiem, aprakstīti no dažādiem skatpunktiem. Naktī bez mēnesnīcas mijas jau četri iekšējie monologi, taču šoreiz tie nav skatījumi uz vienu un to pašu situāciju, bet gan skatījumi no vienas šķietami nejaušas situācijas (nakts mazpilsētiņas stacijā, kurā satikušies dažādi cilvēki) uz dažādām pusēm – gan telpā, gan laikā. Pēc līdzīgiem principiem veidota Ezeras grāmata Pie klusiem ūdeņiem (1987), kurā vieni un tie paši notikumi aplūkoti no pieciem atšķirīgiem skatpunktiem, stāstu krājums Pūķa ola (1995), kurā pilnmēness naktī neatkarīgi cits no cita notiek seši dažbrīd traģiski, dažbrīd mazliet sirreāli notikumi, un vairāki stāstu cikli.

Tātad – Zemdegu noslēgums vēsta, ka arī Autores nāve vēl nav romāna noslēgums; viņa atgriežas dzīvē, un dzīvas ir arī pārējās par mirušām izsludinātās romānā iemitinātās personas: “..dzīvi bija visi, un nekas, gluži nekas nebija noticis.” Izrādās, viss apjomīgais Zemdegu vēstījums ir tikai Autores vīzija. Cita starpā jāatgādina, ka jēdziena “fantasmagorija” burtiskais tulkojums ir “spoka runa”, un, liekas, burtiskais tulkojums šoreiz ir visprecīzākais, jo Autores balss skan no teritorijas, kas atrodas starp dzīvību un nāvi un kas tradicionāli atvēlēta spokiem. Tātad Zemdegās saskaras, pareizāk sakot, cieši saaug kopā divas parasti absolūti pretējas stilistikas – šai gadījumā mazliet nosacīti sauksim tos par “reālismu” un “fantasmagoriju”; abām ir pietiekami senas un dziļas saknes kultūrā, un abas ir plaši izplatītas literatūrā. Acīmredzami, ka visi seši romānu veidojošie vēstījumi ieturēti reālpsihologiskās prozas tradīcijas garā; tas nozīmē, ka, runājot par šiem tekstiem, nav pamata vienam no literatūras “mūžīgajiem jautājumiem” –“ticēt vai neticēt”. Viss ir viegli atpazīstams (provinciālas pilsētiņas ikdiena) un tālab absolūti ticams. Turpretī romāna ievaddaļa un noslēguma lappuses tieši šo ticamību pasludina par “spoka runu”, par fikciju, par pilnīgi neticamiem notikumiem. Šie salīdzinājumā ar romāna kopapjomu niecīgie teksta fragmenti, ievads un nobeigums, it kā tiecas padarīt neesošu pašu romānu: ja reiz visi dzīvi un “nekas nav noticis”, tad kāda gan jēga bija radīt visu vērienīgo romāna būvi un Mūrgales mikrokosmu? Romāns, no vienas puses, it kā tiecas noliegt pats sevi, precīzāk, to kategoriju, ko parasti mēdz dēvēt par atbilstību īstenībai. No otras – līdz ar to romāns pats – nevis kritiķis vai lasītājs – manifestē sevi kā izdomātu tekstu, kā literāru darbu, un šīs izdomas radītāja ir konkrēta persona – Autore. Septiņdesmito gadu latviešu literatūras kontekstā – atcerēsimies, ka socreālisma idejas tolaik vēl bija itin dzīvelīgas, par literatūru bieži mēdza spriest, stīvējot to uz socreālisma liestes, un tikai retais literāts atļāvās apšaubīt jēdzienu “reālisms” un “realitāte” atbilstību – tas bija ārkārtīgi radikāls solis. Solis tai virzienā, lai literatūra sevi apzinātos vispirmām kārtam kā literatūru – kā tekstu, kurā “ticamības” vai “atbilstības īstenībai” kategorijas nav īpaši svarīgas. Ezera faktiski pārvilka svītru padomju literatūras pamatprincipiem un pasludināja, ka romāns ir Autores izdomāts, līdz ar to atzīstot, ka literatūra ir mistificēta spēle – un tikai no autora ir atkarīgs tas, kādi noteikumi tiks izvēlēti un cik eleganti šī spēle tiks izspēlēta.

Bez šaubām, gan kritiķim, gan lasītājam ir skaidrs, ka romāns – tā ir fikcija. Taču lasot, visviens, cik augsti vai zemi intelektuālās sfērās klejo lasītāja domas, allaž prātā tiek paturēts gluži banālais jautājums: “Vai tā tas patiešām bija/varētu būt īstenībā?” Zemdegās Ezera it kā atbild – gan bija, gan nebija. Taču šāda atbilde – bija un tai pašā laikā nebija, ko vēl jo vairāk saasina nāves klātbūtne (miris un tai pašā laikā dzīvs), – būtībā ir strupceļš; tā ir atbilde, ar kuru loģiskā domāšana nespēj samierināties – un tāpēc par varītēm meklē izeju no šā strupceļa, taču izejas nav, ir tikai norises, kas vibrē kaut kur starp īstenību un fantasmagoriju, īsti neiekļaudamās nevienā no šīm kategorijām. Te arī atklājas Autores – šīs it kā dibenplānā mītošās personas, nevērīgā “Autores autores” žesta – loma. Īstenībā Zemdegas ir romāns ne tik daudz par Mūrgali un tās ļaudīm, cik par Autores attiecībām ar literatūru. Kā un kāpēc realitāte – un realitātes klātbūtnei literatūrā nenoliedzami ir liels svars – pārtop fikcijā? Kā reālas norises pārtop vārdos un iegūst pavisam citu jēgu? Kur meklējama robeža starp realitāti un literatūru, ja reiz gan realitāte iejaucas literatūras tapšanā, gan arī literatūra pēcāk iespaido lasītāja skatījumu uz realitāti? Vai vispār drīkst atļauties šos jēdzienus atdalīt un uzlūkot atsevišķi? Kāpēc vārdam tik liels spēks, un ko tas pēc palaišanas pasaulē izdara ar realitāti un cilvēka apziņu? Saprotams, Ezera uz šiem mūžsenajiem jautājumiem neatbild ar teorētisku koncepciju palīdzību. Viņas atbilde pieņēmusi Zemdegu formu.

Bet ne tikai – stāsts par Zemdegām nebūtu īsti pilnīgs, ja kaut garāmejot neskartu Ezeras turpmākos romānus, abas nepabeigtās tetraloģijas Pati ar savu vēju daļas – Varmācību un Nodevību. Šajos darbos turpinās gan romāna struktūras sairums, gan arī Autores un Literatūras attiecību skaidrošana, kas Nodevībā jau ir pieņēmusi bezmaz mīlestības romāna aprises. Autore raksta – vai, precīzāk, visu laiku gatavojas rakstīt – savukārt Ezera uzraksta romānu par to, kā viņai šai pasākumā veicas: kas notiek rakstīšanas procesā, kādos veidos realitātes impulsi transformējas valodā, ko iespējams pateikt vārdos, kas paliek aiz to (un romāna) robežām, vai vispār iespējams kaut ko pateikt, un tamlīdzīgi, t. i., katrs Ezeras romāns potenciālā formā ir gan Autores romāns, gan literatūru un radošo procesu pašreflektējošs teksts. Šāda attieksme pret tekstu saistās ar vienu no 20. gadsimta centrālajām problēmām – par valodas (un līdz ar to arī literatūras) attiecībām ar īstenību. Un – fakts, kas ir ļoti daiļrunīgs, – šo problēmu apspēlē nevis kāds augstpierains intelektuālis, bet gan Ezera, rakstniece, kurai intelektuālas noslieces nu nekādi nevar piedēvēt un kura savos literatūrkritiskajos rakstos ir vairāk nekā konservatīva.

Ezeras romāniem piemīt vēl dažas postmodernajiem tekstiem raksturīgās iezīmes: klejojumi pa literatūras perifēriju (kas iekļaujas plašākā strāvojumā, ko mēdz dēvēt par marginālismu), teksta pašrefleksija, atsacīšanās no stingri determinētām un kanonizētām struktūrām un tai pašā laikā arī no pašas radīto struktūru kanonizācijas (gandrīz katrs Ezeras darbs ir atšķirīgs no iepriekšējiem), Autores tēla demītizācija[1]. Negribētos Ezeru nokrustīt tādā baismīgā apzīmējumā, kā, piemēram, “latviešu postmodernisma māte” (par tēvu, protams, uzskatot Marģeri Zariņu). Svarīgs ir kas cits. Nu jau pamazām sāk nostabilizēties priekšstats par septiņdesmito un astoņdesmito gadu latviešu literatūru kā par seklu provinces peļķīti, kurā provinciālā rāmumā plunčājas rakstnieku bariņš un kurā “nekā nebija” gluži vienkārši tāpēc, ka “nekas nemaz nevarēja būt”. Zināmā mērā tas ir paradoksāli, bet šajā patiesi provinciālajā un patiesi ar “dzelzs priekškaru” norobežotajā peļķītē norisa faktiski tie paši procesi, kas “lielajās” literatūrās, – un nav svarīgi, vai to dēvē par postmodernismu vai kādā citā āķīgā vārdā. Acīmredzot kultūrā pastāv kādas iekšējas likumsakarības, kurām patiesi piemīt likuma spēks.

Raksts publicēts kā pēcvārds Regīnas Ezeras romānam Zemdegas (Zvaigzne ABC, 2012)

_____________________________________________

Vēl par Regīnu Ezeru:


One thought on “Regīna Ezera: izšķirošā žesta māksla

  1. Atpakaļ ziņojums: Regīna Ezera. Balss, 1999 | Guntis Berelis vērtē:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s