Uzvarēt „drūmo pļāvēju”

Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu valodas tulkojusi Ilma Elsberga. Intas Ezergailes dzeju atdzejojusi Amanda Aizpuriete. R., Atvērtās krātuves, 2012

imageDomājams, Andrieva Ezergaiļa (1930) vārds īpašus komentārus neprasa. Vēsturnieks, holokausta pētnieks, savulaik apcerējis arī 1917. gada notikumus Latvijā, vairāku grāmatu un daudzu rakstu autors, kura publikācijas bieži inspirējušas diskusijas. Katrā ziņā – Ezergailis vēstures interpretāciju rutīnas rāmajai, toties hipnotiski spēcīgajai straumei nav ļāvies, bet allaž mēģinājis to pavērst virzienā, kādu pats uzskata par pareizu. Lapu agonija Ezergaiļa darbības kontekstā ir gluži negaidīta grāmata, kurā uzmanības centrā ir viņa dzīvesbiedre Inta Ezergaile (1932 – 2005). Inta Ezergaile bija literatūrpētniece, profesore Kornela universitātē ASV. Līdz deviņdesmitajiem gadiem viņa specializējās vācu literatūras pētniecībā, īpašu uzmanību pievēršot Tomasa Manna daiļradei, tad pievērsās feminisma problemātikai, vēlāk – arī latviešu literatūrai, kurai pilnībā veltīta viņas pēdējā literatūrpētnieciskā grāmata Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Woman Writers (1998). Lielākā daļa darbu sarakstīti angļu valodā; publicēties latviešu periodikā viņa sāka tikai deviņdesmitajos gados. 2011. gadā Rīgā latviešu valodā iznāca prāvs Intas Ezergailes Rakstu (izdevniecība Zinātne) sējums, kurā apkopotas viņas grāmatas un svarīgākās apceres. Ap 1993. gadu viņa sāka dzejot – arī angliski, šos tekstus gan necenšoties publiskot; dzejoļi izdoti četrās grāmatās jau pēc autores nāves. Lapu agonijā iekļautie Intas Ezergailes dzejoļi ir viņas dzejas pirmā nozīmīgākā publikācija latviski.

„Kāpēc sarakstīju Lapu agoniju? Iemesli varētu būt vairāk nekā daži. Rakstīšana iesākās kā cīņa pēc varas, sacelšanās pret aizmirstību, ko tautas valodā dēvē par nāvi. Tas bija protests pret nāves pārsteidzīgo dekrētu, ka Intai jāmirst. Man pilnīgi nepieņemams bija dekrēta paragrāfs, ka sakari lauzti, ka nekad mums nebūs ne tiesību, ne iespēju sarunāties – pārmīt vārdus, savīt domas. Savā ziņā Lapu agonija ir maza uzvara pār drūmo pļāvēju,” stāsta autors. Šajā citātā vērts pievērst uzmanību izteikumam „pārmīt vārdus, savīt domas”, kas precīzi raksturo Lapu agonijas specifiku. Andrievs un Inta sabija kopā 37 gadus (viņi apprecējās 1957. gadā) – un Lapu agonija lielā mērā ir šī daudzgadīgā dialoga turpinājums laikā, kad vairs nav jēgas kaut ko slēpt (kā Inta savu iekšējo pasauli iekapsulēja dienasgrāmatās), noklusēt, samelot, uz kaut ko pievērt acis. Andrievs nebūt nav Lapu agonijas vienīgais autors. Krietnu grāmatas daļu veido arī Intas teksti – dzejoļi, dienasgrāmatas, piezīmes, turklāt šie teksti nav ievietoti, teiksim, kā Intas “daiļrades paraugi” vai papildinājumi faktu un notikumu kolāžai – tā patiesi ir “domu savīšana” un “vārdu pārmīšana”. Andrievs un Inta turpina sarunu, iespējams, izrunājot arī daudz ko no tā, kam mests līkums Intas dzīves laikā. Jebkura Intas esamības norise tiek uzlūkota no vairākiem skatpunktiem – Andrieva atmiņas, Intas pašrakstītās piezīmes, tās atspulgi Intas dzejā; pēc tam dialogs pāriet augstākā līmenī, ko nosacīti varētu raksturot ar jautājumu “kāpēc?” Andrievs, ņemot talkā gan plašu kultūras vēstures zināšanu arsenālu, gan vēlāk arī Junga analītisko psiholoģiju (tas nav bez pamata – Inta ilgus gadus mēģināja risināt savas iekšējās problēmas ar analītiskās psiholoģijas terapeita palīdzību), meklē atbildes uz šiem daudzajiem “kāpēc?”

Pirms gada, lasot Lapu agonijas tulkojumu vēl manuskriptā, sākotnēji mana attieksme veidojās visai skeptiska – visu cieņu autoram, ka viņš iemūžinājis dzīvesbiedres piemiņu, taču šādas grāmatas mūždien sirgst ar sentimentu un pārliecīgu pietāti pret apceramo objektu, kas gribot negribot noved pie virspusējības un nevēlēšanās iedziļināties. Lai ieraudzītu skaidru un kontrastainu kopainu, nepieciešams turēties pa gabalu; analītiskajai optikai tuvas attiecības nenāk par labu, kas gan ir gluži pašsaprotami – kā teiksi par sievu kādu sliktu vai vismaz kritisku vārdu, kad viņa pati vairs neko nespēj bilst pretī. Tak nekā – Lapu agonija mani “pieveica”: lielā mērā pateicoties tieši ceļam, kādā autors meklē atbildes uz Intas esamības formulētajiem “kāpēc?” Autors, protams, ir pragmatiķis, tāpēc vismaz daļēji šīs atbildes tiek formulētas gluži racionāli, tostarp, piemēram, Intas personības iekšējo nesaskaņu cēloņus meklējot kara gadu traumās (baisā Berlīnes bombardēšana, ko Intai nācās piedzīvot bērnībā) vai nepārejošajā trimdinieces apziņā, taču Andrievs Ezergailis pie tā neapstājas – viņš Intas esamību ievij pamatīgā kultūrvēsturisko simbolu un metaforu slānī. Klātesošs ir gan “zaudētās paradīzes” motīvs, gan Junga arhetipi, kas paši par sevi ir krāšņas metaforas, gan mīti un folklora, gan literārās alūzijas. Tas viss no jauna savijas arī ar Intas dzejoļiem, kuros tāpat liela nozīme ne tikai autobiogrāfiskajiem motīviem, bet arī viņas lasīšanas un literatūrpētnieciskā darba pieredzei. Būtībā autors šo faktiski pavisam vienkāršo stāstu par divu cilvēku attiecībām paceļ mitoloģiskos augstumos – no vienas puses, tas ir stāsts par Intu, kas vienlaikus ir stāsts arī par Andrievu, no otras – šajā stāstā ieplūst kaut kas no mūžības un bezgalības. Un arī tas nav bez pamata, jo mīts jau pats par sevi ir universāla vēstījuma struktūra, iederīga visos laikos un vietās. Pieļauju, tieši šis aspekts Ausmai Cimdiņai grāmatas prezentācijā ļāva nosaukt dažus pazīstamus radošo personību pārus, tostarp Raini un Aspaziju, Konstantīnu Raudivi un Zentu Mauriņu, Ausmu Kantāni un Imantu Ziedoni, un pateikt, ka nu ar Lapu agoniju šiem pāriem pievienojušies arī Inta un Andrievs. Tas skaidrs, ka mitoloģiskās vēstījuma struktūras atkal un atkal izpaužas realitātē, taču, lai mīts iegūtu acīmredzamas aprises, kādam tas jāizstāsta. Tieši to ir izdarījis Andrievs Ezergailis. Un mīts patiesi ir gluži reāla uzvara pār “drūmo pļāvēju”.

Ļoti nosacīti Lapu agonija sašķeļas divās daļās, gan paturot prāta, ka pirmajā daļā ieskicētie pavedieni neapraujas, bet caurvij visu grāmatu, lāgiem apsīkstot, lāgiem izbīdoties priekšplānā, bet nu jau citā skatā. Aptuveni puse grāmatas – tā ir ar profesionāla vēsturnieka rūdījumu un pietāti pret faktiem sarakstīta Intas Ezergailes biogrāfija, sākot jau ar viņas dzimtas ciltsrakstiem. Sākumā stāstījums centrējas ap Intas vectēvu Kārli Miški, reti kolorītu personību (gan piebilstot, ka arī pārējie ģimenes locekļi ir ne mazāk kolorīti – vai varbūt autors vienkārši lieliski pieprot efektīgi aprakstīt vienkāršo un ikdienišķo), apgāda Valters un Rapa tipogrāfijas vadītāju. Savukārt vēstījuma metaforiskais centrs ir “Dārzs”, būtībā – “mazā paradīze”, no kuras Inta tika izdzīta. Realitātē šis “Dārzs” bija Kārļa Miškes būvētais nams Pārdaugavā. Fonā – ij trīsdesmito gadu Latvijas, ij revolūcijas laika Maskavas bildes. Autora vēstījumu papildina plašs Intas autobiogrāfiska teksta iestarpinājums. Tālāk dzimtas gaitas tiek izsekotas cauri Otrajam pasaules karam, pirmajiem trimdas gadiem un bēgļu nometnēm, kur Ansbahā 1946. gadā Andrievs pirmo reizi sastapa Intu; paralēli autors sīki un smalki apraksta bēgļu nometņu dzīves un sadzīves īpatnības. Intonācijas ziņā šīs nodaļas atšķiras no stāsta par Intas bērnību; autors vairs nav “tīrs” vēsturnieks, kurš balstās tikai uz faktiem un tekstiem, bet nu jau arī liecinieks un hronists, jo pats to visu izjutis uz savas ādas. Četrdesmito gadu beigas un piecdesmito gadu sākums (izceļošana uz ASV un pirmie gadi tur) – punktēta līnija: tikai svarīgākie notikumi un fakti, jo autoram trūkst ziņu par Intas šā laikposma dzīvi.

Tas viss sagatavo pamatu Lapu agonijas nosacītajai otrajai daļai – laikposmam, sākot ar 1957. gadu, kad Andrievs un Inta apprecējās. Nu autora vēstījums ir vienvienīgs “tuvplāns”, ko vēl ciešāku padara daudzie Intas dienasgrāmatu iestarpinājumi: vieni un tie paši notikumi tiek uzlūkoti no diviem skatpunktiem, taču, kā jau teikts, šie skatpunkti nav neatkarīgi – Andrievs nu nemitīgi tiecas veidot dialogu, tai pašā laikā saglabājot arī neatkarīga hronista pozīciju. Lāgiem hronists ņem pārsvaru – īpaši nodaļā, kurā aprakstīts, kādas pūles Intai prasīja akadēmiskā karjera Kornela universitātē, kas, jāpiebilst, patiesi bija ievērības cienīgs sasniegums. Sešdesmitajos gados ASV universitātēs viscaur valdīja vīrieši, un sievietei nebija viegli izkarot savu vietu šajā vecišķi un lāgiem pastulbi vīrišķajā pasaulē – Intai tas izdevās, un viņa kļuva par pirmo sievieti profesori Kornela universitātes vēsturē. Citkārt priekšplānā izvirzās dialogs, “domu savīšana”, kas nogalē profesionālo vēsturnieku, un Lapu agonija pārtop pavisam citā grāmatā: romāns kā eseja vai eseja kā romāns. Tas noris nodaļās, kurās aprakstīta Intas ieiešana dzejas pasaulē. Domu simbioze kļūst bezmaz absolūta – plašos dienasgrāmatas fragmentos Inta prāto par dzejas sūtību gan pasaulē, gan pašas dzīvē, tāpat arī par pašas attiecībām ar dzeju; turpat blakus Andrievs savukārt analizē Intas grimšanu depresijā un ķepurošanos laukā ar radošās darbības palīdzību. Īstenībā tā ir grāmatas kulminācija – no vienas puses, refleksijas par dzeju, radīšanu, radošo cilvēku, no otras – lāgiem satriecošas epizodes par Intas apmātību, depresijām, glābiņa meklējumiem, pašmocībām.

Teikt, ka Inta Ezergaile bija pretrunīga personība, – tas izklausās pēc baisas banalitātes. Jebkurš cilvēks ir pretrunīga personība. Taču Lapu agonija šo “dabisko pretrunīgumu”, cilvēka sašķeltību rāda kā kaut ko līdzīgu esamības virzītājspēkam. Pa gabalu raugoties, Inta Ezergaile bija tipiska akadēmiskā literatūrpētniece, kas raksta specifiski literāri orientētus tekstus, lielākoties paredzētus visai šauram lokam, tomēr savā jomā izcilība. Andrieva Ezergaiļa tuvplāni vēsta pavisam ko citu – Inta bija iekšēju pretrunu plosīta, trauksmaina, nemitīgi maldījās pa visādiem strupceļiem, izeju neatrodot, dzina prom eņģeļus un piesauca dēmonus. Kāpēc tā? Kura Inta bija “īstā”? Ir skaidrs, ka atbildes uz šo jautājumu nav – un to apzinās arī grāmatas autors, kuru, visticamāk, vadījusi tieši šī vēlme – vēlēšanās saprast. Taču saprašanu nav iespējams izteikt formulas vai slimības vēstures skatā. Toties saprašanas ceļu var izteikt grāmatā.

Iepazīties ar Lapu agonijas fragmentiem, tāpat arī Intas Ezergailes dzejoļiem un dienasgrāmatām var grāmatas mājaslapā http://www.ezergailis.com.

Latvijas Vēsture, 2012., 4. num.

_________________________________________

Vēl par Andrievu Ezergaili:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s