Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Juris Kronbergs: “Kamēr spēju pats sevi pārsteigt, esmu ceļā”

Jura Kronberga dzejoļu krājums Ik diena nominēts Literatūras gada balvai oriģināldzejas kategorijā. Runājam ar Juri par viņa ikdienu, bet vairāk par Ik dienu – epistolārā manierē, jo Jura ikdienas dzīve un ikdienas dzeja pārsvarā noris Stokholmā.

Guntis Berelis. Tu pats krājumu Ik diena traktē kā trešo daļu poētiskai triloģijai, kurā vēl ietilpst dzejoļu krājumi Vilks Vienacis un Notikumu apvārsnis. Visi trīs krājumi ir laikā stipri attālināti un arī paši panti manāmi atšķirīgi. Kas īsti ir tas kopējais, kas tos vieno?

Juris Kronbergs. Triloģija, poētiska vai cita, ir trīs atsevišķi, pabeigti, bet savstarpēji saistīti darbi. Toties viens stāsts, kas sadalīts trīs daļās, nav triloģija – piemēram Tolkīna gredzenu pasaka (viņš to esot gribējis publicēt vienā grāmatā, bet izdevējs piespiedis sadalīt trīs sējumos). Tāpat Vizmas Belševicas Billes triloģija īstenībā nav triloģija, bet romāns vai visdrīzāk stāstu virknējums.

Manā gadījumā triloģijas nosaukums, Nebūtības izplatījumā, ir virzienrādis vai, ja gribi, “firmas zīme”. Šo, trīs dzejoļkrājumu „kopību” visu laiku kaut kā jutu, bet tikai tad, kad biju pabeidzis Ik dienu mazliet negribīgi ņēmu mutē vārdu triloģija. Jo tas man šķita pārlieku svinīgi – it kā es jau rakstīdams pirmo Vilka Vienača dzejoli būtu iededzis sveci un sev teicis: nu rakstu triloģiju. Norādīt uz trīs grāmatu protagonistu ceļu cauri laiktelpai, balansēšanu uz melnā cauruma robežas un pieticīgajām pastaigām paša tuvākajā apkārtnē – tāda konusveidīga padarīšana – kāpēc gan ne; tieši tā man teica redaktore.

Vilks Vienacis ir antivaronis, mazliet traģisks, mazliet smieklīgs savas posttraģēdijas pasaules radītājs, nevis dievs/cilvēks kā, piemēram, Gilgamešs, un atšķirībā no dieva Odina viņš nekļūst par vienaci brīvprātīgi, lai iegūtu visaugstāko gudrību. Viņam viss notiek nejauši. Pēc maldīšanās laikā un telpā tomēr notiek samierināšanās, ka viņš, kaut nepilnīgs, akceptēdams nāves klātbūtni, tomēr spēs dzīvot tālāk.

Notikumu apvārsnī attālas traģēdijas un to sekas liek pasaulei sagrīļoties, un – tāpat kā Vilkā Vienacī – šķiet, ka nekas nebūs kā agrāk. Balansēšana uz iznīcības robežas liek ieskatīties arī savā pagātnē, un zinātne ir tikpat svarīgs eksistences apliecinājums kā paša piedzīvotais. Notikumu apvārsnis ir konceptuāls krājums tādā ziņā, ka dzeja un piezīmes veido veselumu. Piezīmes ir dzeja, un dzejolis dažreiz ir piezīme.

Abos krājumos valodas rotaļām, vārdu spēlēm, ir gan estētiska gan terapeitiska funkcija.

Kad rakstīju Ik dienu, nolēmu iztikt bez ierastajām vārdu spēlēm un tamlīdzīgām lietām. Tas neizdevās 100%, bet varbūt 96% (apmēram, neesmu saskaitījis). Ik dienā atšķirībā no Vilka Vienača un Notikumu apvāršņa darbība notiek kā ierobežotā laikā (aprīlī un maijā), tā telpā (manā ikdienas apkaimē). Vilks Vienacis, Notikumu apvāršņa “tu” un Ik dienas “es” ir radniecīgi protagonisti vai pat dažādi aspekti no viena, no manis paša. protams, bet arī no jebkura no mums.

G. B. Ko nozīmē krājuma mīklainais datējums – 20XX. gada aprīlis un maijs? Regīna Ezera savas piezīmes datēja maniakāli precīzi, atzīmēja stundas un minūtes, kad tās tapušas, bet ne par ko neatzinās, kurā gadā ieraksts izdarīts. Kas tad īsti ir šis aprīlis un maijs – ar ko šie mēneši tik iezīmīgi?

J. K. Ik diena rakstīta aprīlī un maijā, kurā gadā – tas nav svarīgi, bet, kas vēlas, var to diezgan viegli izlobīt. Dzejoļi par pavasari bieži vien ir vairāk vai mazāk „jūsmīgi” vai optimistiski. Ik dienas pamatnoskaņa ir cita. Man tas neraksturīgi – rakstīt par pavasari. Es parasti rakstu par rudeni. Ar pavasari mēdz būt citādi – pēc ziemas miega parasti pavasarī attopos, ka līdz maija beigām vai jūnija vidum jāiesniedz kāds tulkojums, lai varētu būt gatavs ap septembra sākumu, jo septembra beigās ir lielais Gēteborgas grāmatu gadatirgus: tur grāmatai, un, vēlams, autoram, jābūt, bet 20XX. gada pavasarī atļāvos to luksu „tikai rakstīt”.

G. B. Par krājuma virsrakstu. Saprotu, ka galīgi greizi autoram prastīt – “ko tu ar to esi domājis”. Bet varbūt tomēr – kā tu pats traktē šo Ik dienu. Ik dienu tu raksti pantiņus? Dzejošana – tā ir ikdiena? Pantiņi top par ikdienu?

J. K. Ik diena tādēļ, ka tā ir gan ikdiena – ieskaitot fantāzijas, sapņus, novērojumus un tamlīdzīgas lietas – gan tas, ka šajā posmā katru dienu rakstīju dzejoļus. Biju nolēmis rakstīt katru dienu. Tā arī darīju. Biju nolēmis beigt pēdējā maijā. Tā arī darīju. Līdzīgi Notikumu apvārsnim, kuru biju nolēmis beigt Mirušo piemiņas dienā.)

G. B. Vilku Vienaci inspirēja tavas nedienas ar acīm, Notikumu apvārsnis radās saistībā ar 2001. gada 11. septembri. Abi krājumi, cik zinu, tapa diezgan straujā tempā. Kādā recenzijā es pat rakstīju, ka tev dzejošana piemetas lēkmjveidīgi, katra lēkme – viena grāmata. Tā ir? Varbūt arī Ik dienas pamatā ir līdzīgs pastāstiņš?

J. K. Jā, gan Vilks Vienacis, gan Notikumu apvārsnis, gan arī Ik diena tapuši tādās, kā tu saki, „lēkmēs”. Bet, tici vai netici, tas man nav raksturīgi. Vilks Vienacis tapa piecās nedēļās, Notikumu apvārsnis – sešās un Ik diena – astoņās nedēļās, izņemot tos trīs dzejoļus, kas kursīvā. Taču visi citi mani dzejoļi tapuši vairāk „šad&tadiski”, pa dzejolim.

G. B. Man radās iespaids, ka Ik dienā tu esi palicis it kā rāmāks un mierīgāks. Ir tā? Bet tai pašā – laikā tikpat ironisks kā allaž un reizēm pavisam negants. Tev jau sliecas tuvāk septiņdesmit nekā sešdesmit – pieklājības pēc būtu laiks drusku iekonservēties un, teiksim, ķerties pie memuāriem par sadarītajiem labajiem darbiem. Kāpēc tu negribi iejusties cienījama klasiķa ādā? No kurienes nāk tavi dullie paradoksi – teiksim, par to, ka bankas rindā tu gan esi dzejojis, bet zārkā vēl ne, vai par to, ka visas grāmatas plauktā pēkšņi uzbeku valodā?

J. K. Rakstīšanas procesa pamatā ir ne tikai rotaļa – kaut nopietna rotaļa – bet arī disciplīna. Ik dienai disciplīnas moments bija tas, ka nolēmu rakstīt dzejoļus katru dienu no tāda un tāda datuma līdz tādam un tādam – un tad arī tā darīju. Nolēmu rakstīt bez vārdu spēlēm un atskaņām – un tad arī tā darīju. Bet rotaļas būtiska sastāvdaļa ir tā, ka gribas pašam sevi pārsteigt. Tas, ka man sešdesmit pieci gadi – to es nezinu, to tu saki, tas rakstīts kaut kādos dokumentos. Tas man iestāstīts, bet es to nezinu. Turklāt dzejolī Laiks: divi rakstu, ka piederu pie aizmāršīgās paaudzes, kas novecoja, bet aizmirsa pieaugt. Taču rakstīt dzejoļus bankā neuzskatu par jaunības pazīmi, to es darīju pirmoreiz tanī tur 20XX. gadā – tas nav nekas īpašs: tu stāvi kaut kādā rindā, ienāk prātā dažas dzejas rindas, un tu pieraksti. Nu un, ka zārkā vēl ne? Tāda veida neizbēgama nākotne šad tad nāk prāta, un gribas – varbūt tā ir terapija – par to it kā pasmieties. Emīrs Kusturica saka, ka “nāve ir neapstiprinātas baumas”.

Saistībā ar to, ka pēkšņi visas grāmatas plauktā uzbeku valodā – pasaules problēmas un aktualitātes nevar izslēgt. Ja mēģini, tās tomēr pašas ielaužas tavā dzīvē. Tajā 20XX. gada pavasarī Uzbekijas diktatūra jo īpaši brutāli vajāja, apcietināja un spīdzināja opozicionārus, tostarp demonstrējošas sievietes. Tas kļuva zināms rietumu žurnālistiem, kas paspēja par visu to ziņot, pirms viņus izraidīja.

G. B. Notikumu apvāršņa ģeogrāfija bija milzumplaša – gan telpā, gan laikā. Ik dienā – uzsvērta turēšanās pie savas teritorijas. Vai tas par kaut ko vēsta? Ir kas mainījies tavā ikdienā?

J. K. Jā, bet man šķiet, ka arī tā ierobežotā teritorija ir milzumplaša. Apkārtējā ģeogrāfija man šad un tad ir izejas punkts dzejai. Dažreiz pilsēta (vai tā Rīga, Stokholma vai Ņujorka…), dažreiz daba vai mākoņi, laika apstākļi. Tātad ģeogrāfija vai notikums ģeogrāfijā var iedarbināt dzejošanas procesu (ārējais iedarbinātājs), tāpat kā, protams, emocijas (iekšējais iedarbinātājs), tāpat kā valoda (kāda skanīga rinda, kura dzejošanas procesā atrod savu jēgu).

Bez tie trīs dzejoļi kursīvā nemaz neattiecas uz manu teritoriju. Viens varētu būt kaut kur pie Vidusjūras, otrs kaut kādā nekurienē, trešais pa daļai Stokholmas centrā.

G. B. Tu esi atveidojis savu ikdienu poētiskā formā – Kronbergs stāv bankā, Kronbergs skatās TV, Kronbergs klausās Mailzu Deivisu, Kronbergs sēž pie galda un tulko. Kāda ir tava reālā ikdiena? Tā kaut kādā veidā konfliktē ar poētisko vai arī valda absolūta saskaņa?

J. K. Apmēram tāda tā ir, kā tu saki. Bankas lietas gan tagad kārtoju pa internetu. Vēl jāpiemin, ka izeju ar suni, eju uz veikalu, gatavoju ēst, mazgāju traukus, palasu kādu grāmatu. Pastaigājos gar ezeru – tu jau zini kā tur izskatās: Ziemeļeiropas flora un fauna, skulpturālas klintis. Dažreiz braucu uz pilsētu – ja ar metro, tad tā ir Stokholma, ja ar metro un lidmašīnu, tad tā parasti ir Rīga. Jā, un vēl: rakstu e-pastus, dažreiz vairākas stundas dienā. Tādēļ man paniskas bailes no Facebook, liekas, ja tur būtu, tad nu gan galīgi noslīktu. Ikdienas dzīve kopumā, ar visiem saviem it kā plusiem un/vai mīnusiem ir dzejas priekšnosacījums (arī pretreakcija). Vakuumā nekāda dzeja nerodas, tas vēl sliktāks par Facebook.

G. B. Tātad – ikdiena kā inspirācijas avots? Cik lielā mērā tavus tekstus veido pieredzētais, cik – izlasītais? Teiksim, tulkojot Transtrēmeru, tev nepiemetās nosliece rakstīt “kā Transtrēmeram”?

J. K. Pieredzētais, izlasītais, izsapņotais – viss kopā ir inspirācijas avots. Piekrītu Dzintaram Sodumam, ka dzejniekam tulkošana ir kā pianistam pirkstu vingrinājumi. Kad biju atdzejojis Martinaiša Kukuša balādes iedomājos, ka Kukutis varbūt arī varētu apciemot Stokholmu, uzrakstīju dzejoli Kukutis Stokholmā. Martinaitis teica, ka labs Kukutis. Bet saredzēt ietekmes un tamlīdzīgi – tas jau nav mans darbs, tas jādara citiem. Kas attiecas uz Transtrēmeru, esmu apbrīnojis viņa dzeju kopš apmēram 1966. gada, tāpat arī viņa skolotājus Paundu, T. S. Eliotu un Eliāru. Bet, jā, Transtremers zviedru dzejā bijis ļoti ietekmīgs. No viņa esmu mācījies metaforu un salīdzinājumu precizitātes nozīmi. Un droši vien ir tā, ka darbs ar dzejas tulkošanu ir palīdzējis paplašināt manu „dzejisko diapazonu”.

G. B. Ko vēsta Ik dienas sadalījums nodaļās? Kāpēc beidzamā nodaļa sarāvusies tik mikroskopiski maza un kāpēc pēc tipiska krājuma pēdējā dzejoļa (“kad dzīve…”) tu vēl esi piekabinājis klāt vienu vienīgu pliku rindu?

J. K. Manā uztverē krājums iet hronoloģiski uz priekšu no aprīļa sākuma līdz maija beigām. Bet man likās, ka ar to vien nepietiek, tādēļ ieliku tos trīs kursīvos dzejoļus kā tādus „stabus” plūstošā upē. Sadalījums tāds: 25 dzejoļi – stabs – 25 dzejoļi – stabs – 25 dzejoļi – stabs + 3 dzejoļi epilogam. Tā pēdējā „plikā” rinda ir kā mūzikā izskaņa, turklāt tā ir arī visas triloģijas pēdējā rinda, tātad attiecināma uz visiem trim krājumiem.

G. B. Vai pasaulē jau nav pietiekami daudz sadzejots? Ko vēl jaunu pateiksi, papildinot dzejas grāmatu blāķus ar vēl vienu nelielu grāmatiņu?

J. K. Tu joprojām esi ēverģēlīgs provokators. Piekrītu tev, varbūt nav vērts rakstīt, bet tikai tādā gadījumā, ja pasaule „apstājusies” un man atņemtas visas atmiņas. Nē, ko es saku: tad nu gan būtu, ko rakstīt.

Savā laikā Ervīns Grīns (Rihards Rīdzinieks) man teica apmēram tā: atceries, ka tieši to, ko tu no sava redzesleņķa vari pateikt, nevar neviens cits. Kāds gudrais teica, ka ceļš ir tā jēga. Kamēr spēju pats sevi pārsteigt, esmu ceļā. Tai pašā laikā nekas nav jauns zem saules. Ritenis jau izgudrots. Bet dzeja nav kā eksaktās zinātnes. Māksla cilvēkam raksturīga nodarbošanās jau kopš cilvēces bērnības Āfrikas dienvidos, kad pārtikām no jūras veltēm. Droši vien arī tad kāds berelis vaicāja: “Ko tu te skribelē uz mūsu alas sienām, tas tur kaimiņu alā jau to izdarījis, kāda jēga…”

G. B. Kas tavā uztverē ir dzejoļu krājums – atskaite lasītājam par noteiktā laikposmā sadarīto? Pavilkta strīpa kādam esamības posmam? Nejauši sabērti kopā dzejoļi? Vai tomēr panti top, domājot par kaut kādu mērķi?

J. K. Notikumu apvārsnis un Ik diena – kā jau teicu, nolēmu zināmā datumā beigt, un tā arī darīju. Vilka Vienača gadījumā bija tā, ka pēc postoperācijas piecām nedēļām atsākās darbs vēstniecībā, un zināju, ka tad tūlīt „karuselis sāks griezties”, tādēļ gribēju krājumu pabeigt pirms tam. Tā arī darīju. Uzdevums izpildīts.

Bez izdevēja noteikta vai pašizdomāta termiņa nekas nesanāk. Tā tas, piemēram, bija ar grāmatu Tagadnes. Šad tad prasīju burvīgajai Daugavas apgāda redaktorei un dvēselei Dagnijai Šleierei: „Kad gribi manuskriptu?” Viņa vienmēr atbildēja: „Nesteidzies, kad jūti, ka gatavs, tad man iedod.” Nu tā – no Biszālēm līdz Tagadnēm pagāja četrpadsmit gadi. Tāpēc Tagadnēs tās trīs daļas saucas nevis „nodaļas”, bet „grāmatas” (turpat minēts, uz kādiem gadiem katra attiecas), jo tajā laikposmā vajadzēja iznākt trim grāmatām.

Kad iznāk dzejoļkrājums, viens posms noslēgts, var iet tālāk. Un atskatīties negribas. Nemaz.

G. B. Kādā dzejolī tu ieminies, ka dzejoļi tev nākot bez piepūles – tāpat kā gadi. Tā tiešām ir? Tu mēdz nonākt tādā vietā, ko, banāli runājot, var nokrustīt par daiļrades strupceļu? Vai arī, ja nerakstās, tu to nemaz neuzskati par strupceļu?

J. K. Esmu pieradis pie tā, ka ir posmi, kad nerakstās. Tas nav nekas īpašs. Kad biju jaunāks, tad gan – tiklīdz pāris dienas nerakstījās, domāju: nu viss pagalam un uz visiem laikiem. Man vienmēr visādas burtnīcas dzejoļu pilnas, (tagad arī dators, neliela daļa no šiem dzejoļiem parādās krājumos. Protams, ka palaboju, bet visā visumā tie ir tādi, kādi ir. Ar dažiem izņēmumiem. Principā – viens dzejolis man ir viena elpa. Nevar vairākas reizes elpot to pašu elpu. Bet ir arī tā, ka viena rinda var ilgi meklēt savu dzejoli. Piemēram rindai “nevar novilkt robežu starp to, kā nav, un to, kā nekad nebūs” pagāja divdesmit gadi, kamēr viņa atrada savu dzejoli.

G. B. Tradicionālais noslēguma jautājums – kas top patlaban?

J. K. Klasiska atbilde: par to, ko raksta, nevar runāt, jo tad mazinās barometra spiediens. Par tulkojumiem gan var. Tulkoju Ingas Ābeles stāstus zviedriski, Somijas zviedru dzejnieku Klāsu Andersonu latviski (kopā ar Guntaru Godiņu). Igauni un somu zviedriski, zviedru latviski – Dzejas brauciena vajadzībām.

Atbildu uz Bereļa jautājumiem, kaut nav laika to darīt.

Tā nu es pavadu savas īsās dienas.

______________________________________

Vēl par Juri Kronbergu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s