Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Dens Dimiņš: “…nemiers, urķēšanās, tekstkāre”

Dens Dimiņš dzimis Āgenskalnā, Pārdaugavā, studējis klasisko filoloģiju un franču valodu Latvijas Universitātē, pēc tam devies apgūt islandiešu valodu uz Islandes Universitāti Reikjavīkā. Strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē un Kultūras Akadēmijā, mācījis latīņu, franču un islandiešu valodu. Kādu laiku strādājis arī eirostruktūrās Luksemburgā, no darba brīvajā laikā tulkojot literatūru. Cenšas sadalīt savu laiku starp dienvidiem un ziemeļiem. Patlaban dzīvo Islandē. Dens tulko no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru un holandiešu valodas. Latvijā Dens sastopams reti, arī šī saruna notiek epistolārā veidā.

Guntis Berelis. Prātā, ka pirms daudziem gadiem, kad mums gadījās iepazīties, par tevi man palika iespaids kā par ļoti erudītu pasniedzēju, kurš orientējies uz klasiskām vērtībām un kuram, ja savajagas, var palūgt žigli iztulkot kādu latīņu frāzi. Patlaban tu pārsvarā tulko daiļliteratūru, tostarp Mišela Velbeka un Halgrīma Helgasona darbus, kas laikam Latvijā no taviem tulkojumiem ir pazīstamākie. Kā tu vispār nonāci līdz daiļliteratūras tulkošanai?

Dens Dimiņš. Sāku tulkot Iekš- un Ārlietu ministrijā, pēc tam Tulkošanas un terminoloģijas centrā, pievārēdams baigos juridisku dokumentu blāķus, līdz vienubrīd man ienāca prātā – varbūt ir vērts pamēģināt kaut ko aizraujošāku, cēlāku? Nē, tas ir joks. Mācījos Universitātē klasiķos, un tur vismaz tajos laikos viens no izglītības procesa stūrakmeņiem bija grieķu un romiešu literatūras spilgtāko pārstāvju darbu fragmentu tulkojumi, kā proza, tā dzeja un pat drāma. Līdztekus mācījos arī franču filoloģiju franču nodaļā. Un tā pamazām no klasiķu parindeņiem aiztulkojos vispirms līdz franču lubenēm, bet pēc tam arī līdz grūtākiem, sāpīgākiem, nozīmīgākiem darbiem, no kuriem daži vēl ir tikai procesā…

G. B. Saprotu, ka tulkotājam muļķīgi jautāt, cik valodas viņš zina. Nenovēršami sāksies garumgara diskusija par to, ko tas vispār nozīmē – zināt valodu. Saprast tekstu? Spēt sarunāties? Tulkot – un, ja tulkot, tad kāds tulkojuma līmenis apliecina valodas zināšanu? Un tomēr – cik valodas tu zini? Jautāju tāpēc, ka daudzās valodas, no kurām tu esi tulkojis, un vēl daudzākās, kuras tu vismaz esi mācījies, stipri mulsina.

D. D. Zinu tikai latviešu valodu, bet sarunāties varu kādās desmit. Daiļliteratūru esmu tulkojis ne no visām – pirmām kārtām, protams, no franču, kas ir neizsmeļams pārsteigumu un prieka avots, tad no latīņu un grieķu – nodevas klasiķiem un arī sirdslieta, itāļu, bulgāru, mazlietiņ no holandiešu un, visbeidzot, tagad ar pilnu jaudu no islandiešu.

G. B. Reiz gadījās iepazīties ar kādu vācieti, kurš par poliglotu kļuvis pēc visai savdabīgas stratēģijas – visupirms viņš iemācījies to nāciju valodas, no kurām cēlušies viņa senči, bet, kad tas izdarīts, sācis apgūt arī šo nāciju kaimiņu valodas. Tev šai ziņā arī ir kāda stratēģija? Vai varbūt tev valodas vienkārši pielīp kā gripa?

D. D. Mana pirmā svešvaloda ir vācu, un man bieži vien rodas sajūta, ka zinu to vislabāk – ne tikai tāpēc, ka esmu mācījies to visilgāk, faktiski no sešu gadu vecuma, turklāt darba dēļ veselu semestri esmu nomācījies jurisprudenci un filozofiju Berlīnē, bet arī aiz tā iemesla, ka teitoņu shēmas, mehānismi un domu laukumi nav tālu no mūsējiem. Man patīk šīs valodas pamatīgums, niansētība. Vēl tuvāka mums ir tikai krievu valoda, kas arī ir viena no manām vismīļākajām valodām – uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, ka mūsu izlaidums vēl dabūja to pamācīties piecreiz nedēļā. Lasīt vidusskolā Dostojevski oriģinālā noteikti nāk par labu smadzeņu un personības attīstībai. Abas minētās valodas man bija labs pamats, lai studētu visas pārējās, atklātu pasaules valodisko daudzveidību. Kā pērn, septembrī, kādā publiskā lekcijā Reikjavīkā izteicās Čomskis – valoda ir kā sniegpārsla, kas uzsnieg pasaulei. Tāpēc katra valoda veido jēdzieniskās saites ar pasauli pavisam unikāli un neatkārtojami. Nav pilnīgi  nevienas neinteresantas valodas, visas valodas nāk no Dieva, un paļāt valodu – vienalga, kādu – manā skatījumā nozīmē zaimot Dievu, staigāt ar klapēm uz acīm, atzīties gara nabadzībā un iztēles trūkumā. Katru valodu esmu mācījies kāda iemesla dēļ, kas lielākoties bijuši nejauši vai personīgi. Pēc Ķīnas apmeklējuma pusgadu pamācījos arī ķīniešu valodu, bet tad metu pie malas, jo sapratu, ka tai nu vajag daudz vairāk laika nekā varu atļauties. Man ir tikai teorētisks priekšstats par tās uzbūvi un hieroglifu nozīmju veidošanos, bet nu arī tās nedaudzās zīmes, ko biju iegaumējis, jau būs izkritušas no prāta.

     

G. B. It kā pašsaprotami, ka cilvēks mācās, teiksim, angļu vai franču valodu – tak tomēr saistība ar pasauli. Latīņu valodu tu apguvi, mācoties universitātē. Bet kāpēc pa vidam gadās bulgāru vai islandiešu valoda? Vēlreiz atkārtošu – vai tava valodiskā visuma veidojumam pamatā ir nejaušība vai tomēr kāda stratēģija ar skatu uz tālāku nākotni?

D. D. Nebūt nav pašsaprotami! Kāpēc franču valodu, nevis spāņu, kas ir gandrīz otrā lielākā valoda pasaulē? Vai vācu, Eiropas lielāko valodu, kurā tapuši teju visi svarīgākie zinātnes traktāti un izcili literatūras un mūzikas darbi? Un, ja runājam par latīņu valodu universitātē, ak vai, to jau labu laiku tik viegli nemaz vairs nevar dabūt. Tas notiek, kad izglītībai piemēro tirgus ekonomikas likumus un kvalitātes vietā uzskaita stundas un kredītpunktus. Bulgāru valodu man savulaik piedāvāja darbvietā, kur kādu laiku nostrādāju par tulku – tas bija treknajos gados, kad tur vēl nedalīja valodas lielajās un prioritārajās un mazajās un neperspektīvajās. Kā jau teicu, nejaušības dzīvē spēlē lomu: man pienāca priekšnieces meils ar visiem adresētu jautājumu: vai kāds negrib mācīties bulgāru, čehu vai igauņu valodu, kursos trūkst cilvēku, nevar nokomplektēt grupas. Nodomāju – kāpēc ne bulgāru? Ikvienam, kas zina krievu valodu, septiņdesmit procentu no bulgāru valodas jau ir uzdāvināti. Atliek vien iedziļināties gramatikā, uzsūkt atšķirīgo leksiku, piesargāties no viltusdraugiem – un aiziet tā lieta! Bulgāru valoda man ir iepatikusies. Manā gadījumā, protams, palīdz arī tas, ka esmu apguvis grieķu valodu, kas līdztekus turku valodai ir pamatīgi iespaidojusi bulgāru leksiku un gramatiku. Turku valodu gan dievamžēl nezinu, tā ir manu apņemšanos saraksta augšgalā – es noteikti gribētu apgūt vismaz tās pamatus. Runājot par islandiešu valodu, man 2001. gadā palaimējās dabūt Islandes Kultūras ministrijas stipendiju, un es devos uz pasaules malu izvēdināt galvu. Rezultāts ir tāds, ka pēc pārtraukuma eirodarbā esmu atgriezies tur, lai pabeigtu iesākto islandiešu filoloģijas programmu un kaldinātu tālākus plānus šeit.

G. B. Man radies iespaids, ka literāru darbu tulkošana tev atšķirībā no daudziem citiem tulkotājiem nav maizesdarbs – iztiku tu mēdz nopelnīt arī citādā ceļā. Tādā gadījumā jautājums, kāpēc tev vispār jāķēpājas ar tulkošanu, ja naudu vari nopelnīt citādā veidā un dzīvot mierīgi, kā vien iepatīkas. Vai tā ir apmātība, varbūt vienkārši vaļasprieks?

D. D. Man šķiet, ka cilvēkam ar mērķuzstādījumu “vēlos dzīvot mierīgi” literatūras tulkošanā nav ko meklēt. Tulkošana pēc definīcijas ir nemiers, urķēšanās, tekstkāre. Tulkošanas process ir ļoti aizraujošs, un, kopš grāmatas, ko tulkoju, lielākoties izvēlos pats, par pavadīto laiku un pieliktajām pūlēm nesūdzos. Ikviens tulkojums ir iespēja kaut ko izlasīt rūpīgi, nesteidzīgi, izkaifot tekstu, gūt šo Barta aprakstīto teksta baudu. Naudu mūsu valstī gan ar šo darbu īpaši nevar nopelnīt – atšķirībā no Islandes –, bet cilvēks jau nedzīvo tikai naudas dēļ. Jāatzīmē, ka tulkotāju aroda noniecināšana un nenovērtēšana nav tikai Latvijā vērojama parādība – tai pašā Islandē grāmatu metieni krītas, un naudīgais vidusslānis, kas varētu ieguldīt līdzekļus savā bibliotēkā, čurā biksēs, pusnaktī stāvot pie Apple veikalu durvīm, lai par sālītu cenu dabūtu savā īpašumā jaunu rotaļlietu ar nosaukumu iPad3, kurā noteikti netiks lasīts Karš un miers, pat ja tas būs elektroniskā formā un ar visādiem pričendāļiem. Literatūra aiziet, noriet, tas mums ir jāsaprot. Vispirms drāma un dzeja, jo tās ir visneutilitārākās, vissakrālākās, pēc tam pārējais romaneskais, izvērstais diskurss. Iedomājies, kā savulaik tapa grāmatas, cik ilga un pārdzīvojumiem pilna norise tā bija, ar lielu rakstnieka interesi par savu personu un līdzcilvēkiem. Tulkotājam tas ir jāpatur prātā un jāizturas pret oriģinālu ar lielu pietāti un pazemību, īpaši, ja darba autors jau ir miris. Tagad daudziem grāmata, literārs darbs ir tikai viens klikšķis, fails kaut kur starp citiem failiem, kurā nav ne spēka, ne laika iedziļināties. Trūkst arī zināšanu – vai tu vari mūsdienās iedomāties kādu, kas varētu uzrakstīt kaut ko tik smalku un izsmeļošu kā, piemēram, Džordžo Vazari Izcilāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves? Vai ko līdzīgu izcilā grieķu modernista Kavafja dzejoļiem, kur ikviens teksts ir noslīpēts līdz pēdējam – katra zilbe, katrs vārds tur ir savā vietā. Šo ellīgi grūto dzejoļu kanonu iztulkoju pērn, un tas patlaban tiek rediģēts. Tulkošana arī ir sava veida misija, valodas bagātināšana, tās iedzīvināšana. Pat ja grāmatu izlasa tikai pieci lasītāji un kādu jēgpilnu pārdzīvojumu no tās gūst vien trīs, mērķis tik un tā ir sasniegts, un darbs nav bijis veltīgs. Daudz bēdīgāk ir tad, kad nākas tulkot dažādus ļoti labi apmaksātus lietišķus dokumentus, arī t.s. ķeksīša tulkojumus, kuri nonāk kādas mistiskas iestādes seifā vai plauktiņā, kas ir to pēdējā netraucētas atdusas vieta – līdz pastardienai.    

G. B. Tu esi tulkojis, šķiet, visus Velbeka romānus, ko viņš pagaidām sarakstījis. Tā ir kaut kāda īpaša interese tieši par Velbeka daiļradi – vai arī vienkārši izdevēja pasūtījums?

D. D. Pret Velbeku man nav nekādu simpātiju, bet nav arī alerģijas. Velbeks savā ziņā ir intelektuāls popkorns, kas ļauj atpūtināt smadzenes. Man īsteni patika tikai viņa pirmais romāns Elementārdaļiņas, ko izlasīju 24 gadu vecumā uzreiz pēc iznākšanas, jāteic, ar visai nekritisku jūsmu, man trūka pieredzes, lai saprastu, kur raksta sirds, un kur – aprēķins. Pēdējos darbos noteikti vairāk ir aprēķina un pašmērķīgas izrādīšanās. Jāteic, ka jaunākais darbs – Karte un teritorija – ir baudāmāks, nekā biju gaidījis. Katrā ziņā konstruēts profesionāli, smalki ironisks, arī valoda patīkama, plūstoša. Es to iztulkoju Islandē pērnvasar, milzīgas, gandrīz neapdzīvotas ielejas vidū, kas ar savu vējaino tukšumu un spodrajām krāsām atgādināja dažu labu Džeda fotogrāfiju. Velbeks savu arodu pieprot, tāpēc nav ne vainas viņu tulkot. Es viņu cienu. Nepatīkamāk ir tad, ja nākas uzrauties uz autoru vai grāmatu, kas izraisa alerģiju. Laimīgā kārtā pēdējā laikā tas man nav gadījies.

G. B. Tulkojot noteikti veidojas personiskas attiecības gan ar tekstu, gan ar tā autoru. Kā tev veicas ar šo attiecību veidošanu un kultivēšanu?

D. D. Esam labi draugi ar Halgrīmu Helgasonu un arī Georgiju Gospodinovu un Aleku Popovu. Viņi visi atbildēja uz maniem jautājumiem par neskaidrajām vietām tekstos, kurus tulkoju. Ar Velbeku gan neesmu personiski pazīstams. Grāmatas parasti iepatīkas, jā, kā gan citādi. Reizēm ļaujos pierunāties, uzklausu citu viedokļus, bet aizvien retāk, jo saraksts ar iecerēm jau ir pietiekami garš, lai nevajadzētu meklēt iedvesmu ārpusē. Pēdējais mācību gads Islandes Universitātē man ir atnesis daudzus atklājumus, piemēram, brīnumaino Ģirdi Eliasonu, kura stāstu krājums Starp kokiem prasās tulkojams, tāpat arī “islandiešu Velbeku” – gan tikai izteiksmes ziņā, riebjas karināt šādas birkas – Steinaru Bragi un viņa šokējošo romānu Sievietes, ko arī gribētos iztulkot. Bet tas laikam notiks tikai pēc pāris gadiem, šobrīd jau nākamais gads ir aizpildīts ar darbiem.

G. B. Zinu, tu ne tikai tulko, bet arī ļoti daudz ceļo. It kā ar to nepietiktu – tu vēl diezgan nopietni noņemies arī ar mūziku.

D. D. Jā, es ar pārtraukumiem mācos klavieres, mūzika mani ļoti iedvesmo un nomierina, īpaši senā mūzika, renesanse, baroks. Dziedu šeit arī Doma baznīcas korī, mēs gatavojamies rudenī koncertēt ar Mocarta Rekviēmu un apgūstam arī daudzas islandiešu garīgās mūzikas pērles.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s