Kāpēc nerakstnieki raksta blogus

Nesen bija lasāmas manas pārdomas par tēmu Kāpēc rakstnieki neraksta blogus. Tas tiesa, ka viņi ne vella neraksta, toties kā traki raksta ļauži, kuriem ar literatūru ne mazākā sakara, turklāt raksta par visu ko, cita starpā – arī par literatūru. Saprotamu iemeslu dēļ literatūrai veltīto blogu daudz mazāk nekā, teiksim, tehnoloģijām, mūzikai, sportam vai kino, tomēr tādi ir, skaitā starp desmit un divdesmit. Lai arī cipars nav no iespaidīgākajiem, tomēr skaidrs, ka nerakstnieki par literatūru blogo vairāk un biežāk nekā rakstnieki. “Specializēti” blogi, kuros uzmanības centrā ir tikai un vienīgi literatūra, sastopami retāk; krietni izplatītāks variants – literatūra ir tikai viena no tēmām, kas interesē attiecīgā bloga autoru.

Virsraksts šoreiz ir mānīgs, pareizāk sakot, tajā izlasāmais jautājums lielā mērā ir retorisks un atbildēt uz to var bez garas domāšanas/rakstīšanas. Raksta tāpēc, ka gribas rakstīt un patīk to darīt – un viss (piebildīšu, atškirībā no profesionāļiem, kuri bieži vien raksta vai spiesti rakstīt arī tad, kad negribas un literatūra, tostarp arī paša teksti vispār piegriezušies līdz nelabumam). Neteikšu, ka cītīgi sekoju šiem literatūru apcerošajiem blogiem, tomēr laiku pa laikam aci iemetu, tāpēc kaut kāds priekšstats par šo būšanu ir izveidojies. Vismaz daļu no tiem noteikti vērts lasīt puslīdz regulāri – ne tāpēc, ka autori būtu neatzīti ģēniji vai meistarīgi literatūras apcerētāji, bet drīzāk tāpēc, ka pašreizējā literatūrkritikas vakuumā šie blogi vismaz kaut kādā mērā palīdz radīt priekšstatu gan par iznākošajām grāmatām, gan arī par to, kas tad īsti ir šī mitoloģiskā persona, ko dažkārt dēvē par “vienkāršo lasītāju”. Turklāt, lai arī vairums ierakstu aprobežojas ar izlasīto grāmatu sižeta pārstāstiem, lāgiem patrāpās patiešām interesantas un provocējošas refleksijas. (Cita starpā arī šo apceri inspirējis kāds 2010. gada nogales ieraksts Baltā runča blogā Kāpēc blogeri nelasa grāmatas.)

Tālāk – mazs pārskats par šiem blogiem nolukā ne tik daudz tos izvērtēt, cik savākt vienkopus konspektīva ceļveža skatā (ļoti ticams, ka ne visus literatūrai veltītos blogus esmu pamanījis). Vispirmām kārtām – visiem kopējs ir pilnīgs ambīciju un pretenciozitātes trūkums. Blogu autori nespēlē literatūras vērtētājus un tiesātājus – viņi vienkārši stāsta par izlasītajām grāmatām. Tāpat viņi netēlo profesionālus literatūrkritiķus – lielākoties teksti atgādina vairāk vai mazāk pavirši uzrakstītas un fragmentāras anotācijas, kurās dominē sižetu pārstāsti un vērtējums pēc patika/nepatika kritērija, vien retos gadījumos mēģinot to pamatot. Nav jūtami nekādi mēģinājumi no izlasītā veidot sistēmu, iekļaut darbus jebkāda veida kontekstos, vārdsakot, ļauži lasa to, ko grib lasīt, dara to stipri haotiski un, ja uznāk vēlēšanās, par to arī pastāsta citiem. Kā jebkurš lasītājs. Ne vairāk, bet arī ne mazāk: cītīgu lasītāju dienasgrāmatas. Bet – ne tikai: gandrīz katram no šiem blogiem piemīt kāda tikai tam raksturīga īpatnība, nianse, mazs āķītis, kuru iecirst lūpā potenciālajam lasītājam un kurš attiecīgo blogu atšķir no citiem.

Jau piesauktais Baltais runcis ir viens no vecākajiem (pastāv jau gandrīz piecus gadus, sākumā gan literatūrai necik daudz vietas netika atvēlēts) un zināmā mērā tipisks visai LV blogosfēras literatūras teritorijai. Autors raksta gan par izlasītajām grāmatām, gan par noskatītajām filmām un retāk arī par citām tēmām. Lasīšanas loks – plašs un neprognozējams: Haruki Murakami, Stīgs Lārsons, Dens Brauns, Dace Rukšāne, Džeroms K. Džeroms, Remarks, Obamas biogrāfija utt.; gan svaigi izdotās grāmatas, gan krietni pavecas; gan tulkotā literatūra – tās īpatsvars krietni lielāks -, gan latviešu. Reizēm par izlasīto tiek atstātas vien steidzīgas piezīmes, citkārt gadās arī itin trāpīgs vērtējums – kā, piemēram, par Viļa Lācīša Stroiku ar skatu uz Londonu. Savukārt, izlasījis Upīša Zaļo zemi, autors nonāk pie slēdziena, ka grāmatu ir vērts lasīt, tā aktuāla joprojām un tajā labi varot saskatīt “vidējā latvieša” dabu.

Arī Asmodeus pastāv jau krietnu laiku, blogs dzimis 2006. gadā, pirmās grāmatas apcerētas 2007. gadā. Kopskaitā blogā aplūkotas tuvu pie 200 grāmatām, kurās palīdz orientēties pārskatāms katalogs. Asmodeus utors ir īpaši nikns grāmattārps, kurš turklāt cītīgi rēķina lasīšanas lietderības koeficientu, tostarp, piemēram, pagājušogad viņš esot izlasījis tieši 98 grāmatas. Ieraksti parādās bieži un regulāri – atšķirībā citiem blogiem, kas lāgiem uz laiku piebremzē. Uzmanības centrā – fantāzija un dokumentālā literatūra, lielākoties angliski, retāk krievu, gandrīz nekad – latviešu valodā.

Divus gadus pastāv blogs ar mīklaino abreviatūru nosaukumā Dgpyfrom’s Blog, toties ļoti saprotamo apakšvirsrakstu Mēģinājumi izgaršot kultūru. Apakšvirsraksts labi raksturo saturu – blogs ir par visu ko: grāmatas, filmas, mūzika, mode, autora pārdomas, visādi kuriozi, copy/paste pieredzējumi internetā. Jāsaka, autors ir neganti produktīvs blogeris, viens no interesantākajiem Latvijas blogosfērā (vien, pieļauju, es gluži nepiederu tai paaudzei, uz kuru blogs orientēts) – rodas iespaids, ka autors kaut kādā mērā dzīvo ar bloga starpniecību. Saistībā ar literatūru – pārsvarā tiek apcerēti latviski tulkotie jaunākie bestselleri un jauniešu romāni, tostarp autors itin nopietni ķēries pie nesen dzimuša latviešu fantāzijas žanra izvērtēšanas. Kas Dgpyfrom’s Blog dara unikālu – tajā atrodami pirmie mēģinājumi bloga formā rakstīt romānu turpinājumos (pagaidām vēl neesmu lasījis).

“Šeit būs nevis nopietnas grāmatu recenzijas vai smalki apskati, bet gan manas piezīmes par izlasīto un lasīšanu. Sev un varbūt arī citiem par prieku,” raksta bloga Lasītājas piezīmes autore, ar šiem vārdiem raksturodama būtībā visu grāmatu blogeru attieksmi pret saviem blogiem. Lasītājas piezīmes pastāv kopš 2009. gada, ieraksti rēķināmi vairākos simtos, piezīmju specifika tiek ievērota diezgan konsekventi – tās patiešām ir piezīmes par un ap izlasīto: satura atstāsti, citāti, visādas informācijas druskas, reizumis tiek pievienoti mūzikas klipi, kas saistīti ar attiecīgo darbu vai autoru, tāpat arī fotogrāfijas un ilustrācijas.

Visu cieņu bloga Manas grāmatas autoram – ne tikai tāpēc, ka viņš ir piecpadsmitgadīgs tīnis, bet arī tīnim netipiskās literārās ēdienkartes dēl: Dostojevskis, Romēns Garī, Voltērs, Markess, Osvalds Zebris, Andra Neiburga, Stīgs Lārsons. Blogs pastāv apaļus divus gadus, un arī šāda noturība liecina, ka autors literatūru nebūt neuztver tikai kā izklaidi. Varbūt vienīgi rakstītajam pietrūkst viegluma (vieglumu nevajadzētu jaukt ar vieglprātību vai nevērību) – drīzāk jaušama tāda kā apzinīga skolnieka uzcītība: lai vai kas, bet paša uzliktais uzdevums jāizpilda un, kaut klupšus krišus, bet līdz raksta galam jātiek.

Kriedoklis pastāv nepilnus divus gadus un attīstās it kā lēkmjveidīgi – tiek publiskoti vairāki apcerējumi pēc kārtas, seko ilgs pārtraukums, tad – nākamā rakstīšanas lēkme. Autora pašraksturojums: “Lasu grāmatas, internetu, visdažādākos papīrus, etiķetes, tualetes atsvaidzinātāja sastāvdaļas, krievu detektīvu anotācijas, uzrakstus uz sienām, sertifikātus, domas, reklāmas, čekus utt. līdz esmu pilns. Tad es rakstu. Rakstu kladēs, datorā, uz vizītkartēm, čekiem, salvetēm, rokām, galdiem, grāmatu vākiem utt. līdz kļūstu tukšs un atkal varu lasīt.” No vienas puses, nojaušama orientācija uz klasiskām vērtībām – Bulgakovs, Fallada, Šarlote Brontē, Kamī, Selindžers, Sartrs, Vailds, Ekziperī, bet ir arī Peļevins, Nils Sakss, Pauls Bankovskis. Viens no nedaudzajiem blogiem, kurā jaušami centieni izrauties ārpus “lasītāja dienasgrāmatas” specifikas: sastopami arī vērtējumi un mēģinājumi meklēt kopsakarības; man īpaši interesantas likās divas recenzijas par Jāna Einfelda grāmatām. Sadaļā Literārā darbnīca retumis parādījušies, škiet, paša bloga autora literārie vingrinājumi, par kuriem grūti ko teikt – tie ir pārmēru fragmentāri un palikuši paviršu uzmetumu līmenī.

Burtkoki pastāv kopš 2010. gada nogales. Ļoti erudīta lasītāja piezīmes – autore ne tikai atstāsta izlasīto, bet prāto arī par kontekstiem, meklē papildmateriālus; škiet, viņa lieliski apzinās ne tikai to, kas viņai patīk, bet arī to, kas varētu patikt – un šī apziņa tad arī nosaka lasīšanas loku. Lāgiem pazibinās arī daža refleksija par un ap literatūru vispār, tostarp uzmanības vērta likās apcere Par izaicinājumiem, tulkošanu un vēl šo to, kurā autore prāto par to, kāpēc pasaulē neko daudz nezina par latviešu literatūru. Lasīšanas loks – pārsvarā latviešu valodā, gan latviešu literatūra, gan klasika, gan lubenes. Grāmatu apraksti tuvi recenzijām, vien, manuprāt, pārmēru rimti un remdeni.

Pieļauju, starp literatūras apcerētājiem vislakoniskākais ir Divās rindkopās. Autors atradis formu – tikai divas rindkopas par katru grāmatu – un konsekventi to realizē, turklāt jāatzīst, ka izvēlētā forma nevis vienkārši nosaka īsāku un veiklāku ūdens liešanu, bet, liekas, patiesi vedinājusi autoru izteikties pēc iespējas koncentrētāk. Autors raksta: “Teksti par tekstiem. Pašreizējā skatiena ierobežoti, taču maksimāli saturiski un atklāti. Tiecos nevis pēc objektivitātes, bet iekšējo sajūtu un tābrīža viedokļa noformulēšanas.” Īsrecenzijas precīzi atbilst šim pašraksturojumam. Beidzamajā laikā blogā parādījusies vēl kāda specifiska nianse – pirms divrindkopu grāmatas recenzijas tiek publiskots tāda paša apjoma attiecīgā autora daiļrades raksturojums. Blogs pastāv kopš 2010. gada nogales, interešu sfēra – pārsvarā XX gadsimta pasaules literatūra, bet bez uzmanības netiek atstāta arī latviešu proza.

Blogot var ne tikai par izlasītajām, bet arī par vēl neuzrakstītajām grāmatām, ar ko nodarbojas angliski rakstītā bloga I will write a book autore. Latviski viņas piezīmes var lasīt šeit un šeit. “Esmu Arita Bereza, 21 gadu veca meitene no Rīgas. Es pilnīgi neko nezinu par grāmatu rakstīšanu, taču tas mani neatturēs piepildīt savu sapni. Es uzrakstīšu grāmatu un izmantošu šo blogu, lai pastāstītu, kā man ar to veicas,” raksta autore. I will write a book nudien ir svētīga lasāmviela jebkuram iesācējam – īpaši tāpēc, ka autore netēlo augsto plauktu iemītnieci, bet sīki un zināmā mērā naivi apraksta savas iedomas, ilūzijas un arī klupšanas akmeņus. Grūti pateikt – I will write a book tā arī paliks blogs par neuzrakstītu vai tomēr uzrakstītu grāmatu, bet, lai vai kā, process ir iemūžināts.

Jau labu laiku pastāv ļoti piesātināts kulinārijas receptēm veltīts blogs Absolūts ēd. Pagājušogad parādījās arī Absolūta grāmatplaukts, pagaidām ne tik piesātināts, toties ar saturu pildās ļoti straujā tempā (janvārī autore apcerējusi 17 grāmatas). Saturs, manuprāt, par 90% atbilst bloga apakšvirsrakstam: Grāmatas, ar kurām IR vērts papildināt savu grāmatplauktu. Signis: esamībai un kulinārijai pa vidu arī itin daudz piezīmju par izlasītajām grāmatām, nelielas anotācijas, pārsvarā rakstītas ironiskā toņkārtā, mēģinot izlasīto iepīt savā esamībā (tostarp, piemēram, ir pateicības vēstule Vilim Lācītim par to, ka autors viņa Stroikas dēļ nokavējis darbu). Blogu Tik daudz grāmatu, tik maz laika kopš pagājuša gada septembra raksta Ventspils augstskolas studente. Pārsvarā ļoti lakoniskā manierē tajā aplūkota tulkotā literatūra, retāk skarot arī oriģinālliteratūru. Īpaša pazīme – katru aprakstu ievada atzīme, cik ilgs laiks patērēts grāmatas lasīšanai. Nepilnu gadu pastāv arī Santasbiblioteka. Retumis literāras būšanas tiek skartas arī blogā ar ārkārtīgi literāro nosaukumu nelasi blogu. lasi grāmatu.

Šķiet, pilnībā pagalam ir savulaik veiksmīgi un pat ar atvēzienu aizsāktais Grāmatu tārpa blogs – pēdējais ieraksts tapis 2010. gada nogalē. Līdzīgs liktenis laikam piemeklējis Redija skapi, kurš pēdējoreiz papildināts 2011. gada nogalē. Vēl ilgāk pamiris ir viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais šāda veida virtuālais grāmatplaukts – Ms Marii grāmatplaukts, kas, aizsākts jau 2006. gadā, nav papildinājies kopš 2008. gada.

Grūti pateikt, kāda loma attiecībās rakstnieks/izdevējs/lasītājs ir grāmatu blogeriem Latvijā un vai vispār ir kāda loma. Ja ne citādi, dažos blogos ievietotie klikšku skaitītāji vēsta, ka lasītāji tajos ir pabijuši, turklāt nemaz ne tik maz. Cituviet šajā sfērā noris uzmanības vērti procesi, par kuriem var izlasīt, piemēram, rakstā Thanks to you: How book bloggers sparked the indie publishing revolution.

Kultūras Dienas blogs, 05.03.2012.

2 thoughts on “Kāpēc nerakstnieki raksta blogus

  1. Atpakaļ ziņojums: Šonedēļ internetā. 15. Par blogiem « Lasītājas piezīmes

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s