Brīva vieta diženiem, vareniem

Nesen bija kārtējā KKF literatūras nozares ekspertu komisijas sēde. Kā parasti – naudas daudz par maz, iesniegto projektu daudz par daudz, puslīdz pieņemamu kompromisu starp „daudz par maz” un „daudz par daudz” atrast nav iespējams. Tāpēc šoreiz eksperti izšķīrās par radikālu soli bez jebkādiem kompromisiem. Proti, noraidīt visus pieteikumus radošajām stipendijām, noraidīt visus ieniegtos izdodamo grāmatu projektus, noraidīt iecerētos pasākumus bibliotēkās un muzejos utt. Galu galā – tas viss var pagaidīt. Ja reiz cilvēks ir tik apmāts, ka grib rakstīt grāmatu, viņš gribēs to rakstīt arī nākamajā un aiznākamajā gadā, bet, ja vairs negribēs, tas nozīmē, ka šī grāmata nemaz nav pelnījusi ieraudzīt dienasgaismu. Tāpat, ja izdevējs ir tik ķerts, ka šim piemirsies – arī grāmatizdošana ir bizness –, un viņš noņemas ar letiņu literatūras publiskošanu, varbūt labāk viņu drusku piebremzēt, lai tik drīz nebankrotē. Nedrīkst aizmirst, ka aiz abreviatūras VKKF slēpjas Valsts Kultūrkapitāla fonds – ar uzsvaru uz vārda „valsts”, kas nozīmē, ka Kultūrkapitāla fondam vispirmām kārtām jārūpējas par valstiskas jeb vispārnacionālas nozīmes projektiem. Tieši tāpēc literatūras nozares eksperti lēma, ka visi šā gada pirmā konkursa līdzekļi jānovirza Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvnieku iesniegtajam projektam par logiem Nacionālās bibliotēkas ēkai. Tiesa gan, dažiem logiem naudas pietika, bet rāmjiem – nē, taču būvnieki solījās pagaidām logus aiznaglot ar dēļiem, projektu par rāmjiem iesniedzot nākamajā KKF konkursā, kas nozīmē, ka ar stipendijām un grāmatām nāksies vēl kādu brīdi pagaidīt.

Slima suņa murgi? Ne vella, valstiskas domāšanas paraugs. Tik traki vēl nav, ka uz KKF ar projektu mapītēm padusē piestaigātu LNB ēkas būvnieki, bet, pieļauju, šis laiks vairs nav tālu. Kopš pagājušā rudens esmu starp KKF literatūras nozares ekspertiem, trešo reizi lasu un apspriežu KKF literatūras nozares projektus un trešo reizi lādu sevi, ka piekritu iesaistīties šajā pasākumā, jo jau tagad zinu, ka kārtējās paģiras būs zvērīgas. Runa pat nav par to, ka naudas ir par maz. Naudas vienmēr būs par maz – tāds ir dabas likums. Varbūt pirmajā acu uzmetienā tas izklausīsies ķecerīgi, bet teikšu, ka, manuprāt, naudas pat pietiktu, lai neļautu radošajam procesam pavisam izdzist (par tā normālu ritējumu droši vien neviens sen vairs nesapņo). Ja vien KKF varētu atļauties nodarboties ar to, kas ir definēta kā nozares prioritāte (skat. šeit): „Oriģinālliteratūras tapšana un izdošana.” Proti, KKF ir iestādījums, kas dibināts tieši tālab, lai gādātu par tik neprognozējamu un mainīgu padarīšanu, kāds ir radošais process. Krietni primitivizējot (un pašreizējā situācijā arī krietni idealizējot) tas izskatās tā, ka autoram iešaujas prātā fiksā ideja, viņš klūp pie rakstāmgalda, bliež augšā savu ģeniālo romānu, stāstu vai dzejoļu krājumu, eseju grāmatu utt., un jau pēc pāris mēnešiem, iesniedzot ģeniālā garadarba paraugu KKF, var pretendēt uz finansiālu atbalstu, kas viņam ļautu strādāt, neko daudz nedomājot par piezemētākām lietām. Taču runa ir par to, ka visas KKF literatūras nozares darbību dzen strupceļā un paralizē funkcijas, kuras neizprotamu iemeslu dēļ tiek uzkrautas Kultūrkapitālam un kurām ar nozares prioritātēm un pašu KKF ideju nav ne mazākā sakara; būtībā tiek degradēta gan KKF ideja, gan darbība.

 

Daži konkrēti piemēri. Pieņemsim, ir valsts, pieņemsim, tā zināmā mērā pat civilizēta valsts, kurā ir arī bibliotēkas. Pat idiotam skaidrs, ka tā ir elementāra valsts funkcija – nodrošināt publiskās bibliotēkas ar jaunākajām grāmatām, paredzot šim nolūkam noteiktu summu attiecīgā gada budžetā. Tak nē – pie letiņiem viss vēl ļaunāk nekā pie idiotiem: grāmatu iepirkums bibliotēkām ir tik neganti radoša nodarbība, ka šī funkcija bez liekas prātošanas tiek uzkrauta Kultūrkapitāla fondam, bibliotekāri cep augšā projektus, prasa naudu KKF un gaida atbildi, labi apzinoties, ka KKF literatūras nozares budžets ir tik kuriozs, ka jebkurš piešķīrums izskatīsies pēc ņirgāšanās par bibliotēku vajadzībām. Gluži kā daudzinātie četri tūkstoši, ko bibliotēkas saņēma pagājušogad. Pieļauju, visiem jau piegriezies līdz nelabumam, ka salīdzinājumā ar Latviju nemitīgi tiek piesaukts Igaunijas piemērs, bet tomēr: četri tūkstoši Latvijā pret 1,17 miljoniem Igaunijā; loģiski spriežot, Latvijā situācija tātad 292 reizes sliktāka nekā Igaunijā. Vai arī – pie varas 292 reizes lielāki idioti, kas vai visu nāciju grib pataisīt sev līdzīgu. Turklāt, jāpiebilst, neesošais grāmatu iepirkums nebūt nenozīmē tikai tukšus plauktus bibliotēkās un rindas pēc jaunākajām grāmatām. Tukšās bibliotēkas inspirē tādu kā ķēdes reakciju. Latvijas mērogiem bibliotēku iepirkuma puslīdz prognozējamie simti un lāgiem pat tikai desmiti no katra oriģinālliteratūras izdevuma reizumis var nospēlēt izšķirošo lomu, vai apgāds vispār ņemsies attiecīgo grāmatu publicēt, un, ja ņemsies, vai šī grāmata nekļūs par kārtējo naglu izdevniecības zārkā. Tas nozīmē, ka bez bibliotēku iepirkuma būtībā tiek apdraudēta veselas nozares pastāvēšana – un tās vairs nav gaisīgās un pēc referenduma droši vien arī gaistošās runas par draudiem latviešu valodai, bet gan precīzi skaitļi. Tālāk: ja bibliotēkās nav grāmatu, to autori, protams, nesaņem publiskā patapinājuma atlīdzību – un cilpa ap viņu kakliem kārtējo reizi sažņaudzas aizvien ciešāk. Viņu grāmatas neizlasa potenciālais nākamās grāmatas pircējs. Nemaz nerunājot par to, ka grāmatas mikroskopisko tirāžu dēļ veikalā maksā tik dārgi, ka pircējs nospļaujas un iet mājās vai uz krogu – tur viņš tiks cauri lētāk, un rezultātā grāmatas tirāža krītas vēl vairāk.

Cits piemērs – kultūras periodika. Manuprāt, tas ir gluži pašsaprotami, ka valsts, gluži tāpat kā tā finansē skolas, Operu, muzejus, teātrus un citus kultūras un izglītības iestādījumus, vismaz daļēji atbalsta arī kultūras periodiku. Nudien nezinu, kurai ģeniālai galvai ienāca prātā visu kultūras periodiku, ieskaitot arī žurnālus bērniem, noņemt no valsts budžeta trauslajiem pleciņiem un uzkraut varenajam Kultūrkapitālam, bet tas tika izdarīts, turklāt, starp citu, tā saucamajos treknajos gados, kad tieši šis nepanesamais kultūras periodikas smagums bija viens no faktoriem, kas vismaz literatūras nozari nolika uz pamatīgas diētas, un rakstnieki treknuma piesmaku tā arī nesamanīja. Gala iznākumā žurnālu un laikrakstu redaktori trīs četras reizes gadā skraidīja uz KKF ar projektiem nākamajiem trīs četriem mēnešiem, bet par tādu lietu kā plānošana vismaz pusgadu vai gadu uz priekšu, darbs ar abonentiem un tamlīdzīgām būšanām vispār varēja aizmirst, jo pusgadu tuva nākotne slēpās tik biezā miglā, ka nekādas sakarīgas prognozes un rēķināšanās ar lasītāju nebija iespējams. Pie kā tas ir novedis – Karogs laimīgi nobērēts, šķiet, pa skuju taku spiesti aiziet arī bērnu žurnāli, bet Latvju Teksti atgādina tādu kā literatūras spoku, kas četrreiz gadā (ja KKF eksperti saņemas un izrauj dažam rakstniekam stipendiju no rīkles) izlien no kapa pažākstīties un pabiedēt ļaužus, kas jau pamazām laimīgi sāk aizmirst par latviešu literatūras esamību. Latvijai tipisks valstiskās domāšanas paraugs: uzkarot kaklā KKF kultūras periodikas akmeni, iepriekš jau labi zināms, ka KKF to nespēs īsti pavilkt nedz apcirpts, nedz neapcirpts, kas novedīs pie tā, ka periodika nīkuļos tik ilgi, kamēr izlaidīs garu pavisam. Valstij viena problēma mazāk.

Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Ikgadējie grāmattirgi Frankfurtē, Leipcigā, Boloņā, Gēteborgā. Ikgadējās balvas literatūrā. Ikgadējie pasākumi, kas jau pārtapuši tradīcijā, – Prozas lasījumi, Dzejas dienas un tamlīdzīgi. Ikgadējā bērnu žūrija. Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas finansējums. Utt., utt. – tās ir norises, kas atkārtojas gadu no gada, to izmaksas ir viegli prognozējamas, arī notikumu gaita un rezultāti ir iepriekšparedzami, turklāt to jēga ne tik daudz saistāma ar atsevišķu radošo personību vajadzību, noslieču vai ambīciju apmierināšanu, cik ar Latvijas kultūrvidi kopumā. Tak nekā – izrādās, par visu jāgādā Kultūrkapitālam. (Pavisam kas cits – ja šo norišu ietvaros kādubrīd tiek realizēts kas jauns un nebijis, kam finansējums nav un nemaz nevar būt paredzēts, – gluži loģiski, ka šajā brīdī tiek iesaistīts Kultūrkapitāls.) Un Kultūrkapitāls gādā – kaut kāda kolektīvā sirdsapziņa vai kas tamlīdzīgs neļauj šīs norises iznīcināt pavisam. Nudien nebrīnīšos, ja drīzumā arī LNB celtniecība tiks uzkrauta KKF.

Avīžu ziņa: „Pieņemts lēmums likvidēt KKF. Ņemot vērā to, ka algas KKF darbiniekiem un atlīdzība ekspertiem pārsniedz summas, kas tiek sadalītas kultūrai, pieņemts lēmums likvidēt Valsts Kultūrkapitāla fondu.” Vēl viena slima suņa murgi? Protams, ka nē, atkal valstiskas domāšanas paraugs – ja reiz ir „konsolidācija”, tad lai uz visu banku. Nudien neesmu sazvērestību teoriju piekritējs, bet, tuvplānā redzot, kādas nejēdzības tiek pastrādātas ar KKF, rodas iespaids, ka tas lēni, bet noteikti tiek virzīts pretī galam. Kaut kur „augšās” pieņemts lēmums, ka tāda neprognozējama lieta nav vajadzīga un ir kaitīga, tāpēc prātīgāk būtu to piebeigt, bet, lai nesaceltos liels skandāls – tie radošie tak īsti riktīgi nav –, KKF finansējums tiks šķērēts tik ilgi un cītīgi, kamē Kultūrkapitāls būs pārtapis par iestādījumu, kas uztur pats sevi un patiesi kļuvis bezjēdzīgs. Līdzīgi kā tas tika izdarīts ar kultūras periodiku. Fantāzija nav nemaz tik tālu no realitātes, ja atceramies, ka Igaunijas KKF un pirmsākumu idejas līmenī arī Latvijas KKF bija cieši piesaistīts cilvēcisko grēku akcīzei. Ideja apmēram šāda: lai kādi laiki aiz loga, ļauži grēkot nerimstas, mazu daļu atvēlot arī kultūrai. Latvijā šī ideja, kas Igaunijā un dažā citā no Ziemeļvalstīm apliecināja savu darbotiesspēju, tika nogalēta jau iedīglī; tās vietā ielikta bumba ar laika degli – KKF ir pilnībā atkarīgs no valstiskās domāšanas.

Savukārt valstiskā domāšana lāgiem nudien mēdz izspēlēt visādus pārsteigumus. Valsts kultūrkapitāla fonda likuma 5.pants: „Fonda līdzekļi un to izlietošana.” 5. panta otrā daļa: „Valsts budžeta līdzekļu piešķīrums kārtējam gadam ir lielāks nekā iepriekšējā budžeta gadā.” Ja pareizi atceros, šis pants tika pamests kā medusmaize, kad Kultūrkapitālu atteicās piesaistīt akcīzei: ar katru gadu paliks tikai labāk un labāk, un vispār – igauņi mums drīz papēžus laizīs. Tak likums – tas ir kā ar pirkstu ūdenī, jo likumu jebkurā brīdī var mainīt, kas arī tika izdarīts 2008. gadā, vienkārši pieņemot likuma grozījumu: „Šā likuma 5.panta otrās daļas noteikums netiek piemērots attiecībā uz valsts budžeta līdzekļu piešķīrumu 2009. gadā.” Lieta darīta, KKF budžetu vienā rāvienā var samazināt divas, trīs un vairāk reizes (igauņiem arī samazinājās, bet tikai aptuveni par ceturto daļu). Taču traģikomiskākais šajā padarīšanā ir tas, ka grozījumus gan attiecināja uz 2009. gadu, bet deputāti, aizrāvušies ar starppartiju kašķēšanos un ministru portfeļu dalīšanu, laikam vienkārši aizmirsa pacilāt roķeles par grozījumiem, kas būtu attiecināmi arī uz 2010. un 2012. gadu (vismaz – man tādus neizdevās atrast). It kā jau štrunts, tīri cilvēciski tas būtu saprotams, bet, visviens, valsts, kas atļaujas neievērot likumus, kurus pati izdevusi –, tas pat Latvijai liekas drusku par traku. Nākamais Saeimas solis varētu būt, piemēram, iesniegt KKF Starpnozarē (likum)projektu par grozījumiem Kultūrkapitāla likumā, lai varētu dabūt finansējumu, ar kura palīdzību puslīdz savest kārtībā šos pantus un paragrāfus. Kas viņu zina, varbūt atbalstīs.

Uzrakstīju iepriekšējās rindkopas – un ienāca prātā, ka tas viss īstenībā ir bejēdzīga gaisa tricināšana. Jo – Latvijā tak nav rakstnieku. Neviena. Valsts skatījumā Latvijā vispār nav radošo ļaužu. Jo – pieļauju, Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā nav likuma par radošajām profesijām, no kā gluži automātiski izriet, ka rakstniekiem nav un nemaz nevar būt nekādu sociālo garantiju vai tamlīdzīgu būšanu, pēc kurām viņi tagad taurē. Turklāt paši radošie pie tā nav vainojami – liekas, pirms gadiem sešiem vai astoņiem pirmo reizi gadījās lasīt Radošo savienību padomes sagatavoto likumprojektu, kurš turklāt ne reizi vien tika pārstrādāts un papildināts, – un nudien ir liela mīkla, kādos Saeimas kaktos tas ir noklīdis.

Mēs esam diženi. Mēs esam vareni… Pazīstams meldiņš? Protams, ka pazīstams, štrunts, ka nodreijāts. Bet kāds ir tā turpinājums? Vai ik pārdienas sanāk iet garām kādam reklāmu stendam, kurā vairs nav brīva vieta jūsu reklāmai, jo pieķibināts milzu plakāts: „Mēs esam diženi. Mēs esam vareni. Mēs esam facebook’ā.” Es, protams, saprotu, ka reklāmās ar jēgu tālu nevar aizbraukt, no svara ir atpazīstamība un lipīgums, tomēr šoreiz likās, ka reklāmas – droši vien valsts finansētas – autora galva ir pārmēru kantaina. Vai varbūt, gluži pretēji, plakāts atspoguļo Latvijai tipisko valstisko domāšanu. Rau, ir tāda valsts uz pasaules, sauc par Latviju – tā ir dižena un varena valsts, paskat, Latvija pat feisbukā iemanījusies piereģistrēties – un ne tikai reģistrēties, bet pat savu lapu uztaisījusi. Diženo un vareno kultūras sasniegums, bet, kad prezidents vai ārlietu ministrs par to klāstīs no starptautiskajām tribīnēm, viņus sveiks ar vētrainiem aplausiem.

Mēs esam diženi. Mēs esam vareni. Mēs esam sūdos līdz ausīm.

Kultūras Dienas blogs, 13.02.2012

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s