Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Vilis Lācītis: „…caur reģipša putekļiem mans ceļš”

Vilis Lācītis ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem debijas nominācijā ar romānu “Stroika ar skatu uz Londonu”

Vilis Lācītis

Lācītis gatavojas pārkvalificēties par Lāčplēsi

Literatūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Kaut arī negribi bildēties bez lāčpurna, tu tomēr jau esi publiski sevi atšifrējis un intervijās šo to par sevi pastāstījis. Bet varbūt vēlreiz, jo, pieļauju, daudziem lasītājiem tu joprojām esi mīklaina personība. Kas tu esi, no kurienes, kā nonāci Anglijā, no kuriens piemetās rakstīšanas indeve?

Vilis Lācītis. Esmu parasts rīdzinieks. Kādreiz krāmējos ar mūziku, spēlēju neatkarīgajās grupiņās, strādāju par celtnieku. Ap 2004. gadu aiztinos uz Londonu – ar domu kā visiem: padzīvošu mēnesi vai divus un būšu bagāts. Nesanāca. Sāku strādāt par celtnieku pa īstam, ietrinos tajā sistēmā un mūziku atmetu. Nav jau tā, ka man celtniecība baigi patiktu, bet ir labi apzināties, ja pats māki kaut ko izdarīt ar savām rokām. Vienubrīd atbraucu atpakaļ, domāju – tagad man it kā starta kapitāls būtu, nu varēšu drusku atsperties. Figuški. Šeit mana dzīve bija kā motors tukšgaitā. Skrien, mēģini, esi gatavs da jebko uzņemties, bet nav jau, ko uzņemties. Nav atdeves sajūtas – vismaz man nebija. Pastrādāju mēnesi Latvijā, man samaksāja deviņdesmit latus. Anglijā saņēmu simt latu dienā. Protams, tajā laikā vēl bija cenu starpība, es arī netēmēju uz milzīgām algām, bet, visviens, ja tu jūti, ka iztērē sevi, bet atpakaļ neko īpašu nedabon… Šeit, Latvijā, ir tikai runga, kas dzen uz priekšu. Burkāna nav. Anglijā ir gan runga, gan burkāns. Bet, zini, no vienas puses, tie, kas brauc prom, ir ļoti uzņēmīgi cilvēki – viņi kā uz galvas metas nezināmajā. No otras – īsti uzņēmīgie cilvēki ir tie, kuri vēl šeit spēj palikt. Visu cieņu, es tā nevarētu.

Bet, taisnību sakot, negribētu palikt celtniecībā visu mūžu. Saplēsu stroikā muguru – un iedomājos: ja es jau tagad staigāju kā tāds alvas zaldātiņš, kad paceļu ko smagāku, kā jutīšos, kad man būs, teiksim, piecdesmit septiņi. Aizgāju un iestājos universitātē. Tā arī mācos joprojām.

G. B.Cik zinu, tu savulaik jau esi mēģinājis kaut ko rakstīt.

V. L. Kaut ko jau skricelēju, bija šādi tādi stāsteļi, ap 1991. vai 1992. gadu varēja būt pirmā puslīdz nopietnā publikācija, bet nekā ievērojama manā rakstniecībā nebija. Neaizgāja – man vienkārši nebija, ko teikt. Biju par jaunu. Vajadzīgs kāds laiks, lai sakāmais parādītos, bet tāpat vien papīru smērēt nav vērts. Ja reiz nebija, ko teikt – es arī nerunāju. Viss.

G. B. Tātad tu strādā stroikā, labi pelni, cītīgi izglītojies, prāto par gaišo un saulaino nākotni – no kurienes šādā kontekstā tev uzradās doma ķerties pie prozas?

V. L. Apmaiņas braucienā vienu gadu mācījos ASV, Ņūmeksiko. Bija brīvlaiks, īsti nebija, ko darīt, bet tieši pirms Amerikas lidostā izlasīju Frederika Beigbedera „14.99 €”. Draudzene iedeva izlasīt. Izlasīju – un sapratu, ka šādu gabalu katrs var dabūt gatavu. Apsēdos un, lai to pierādītu, to arī izdarīju.

G. B. Ja vēl mazliet patinam filmu atpakaļ – kādas tev bijušas attiecības ar literatūru? Tu esi nopietns lasītājs?

V. L. Tīņa gados attiecības bija ļoti nopietnas. Močīju pa grāmatai dienā. Tagad – jau gadus sešus vai septiņus – izlasu divas, varbūt trīs vai četras daiļliteratūras grāmatas gadā. Vienkārši nav laika – vai nu darbs, vai mācības. Principā ar daiļliteratūru tāpat kā ar jebkuru mākslas izpausmi ir tā problēma, ka deviņdesmit procentu no tās ir izķēpāti resursi. Tāpat deviņdesmit procentus dziesmu nav vērts klausīties un nebija vērts sarakstīt. Nelaime vien tā, ka tu nekad nevari zināt, kas īsti iekļūs tajos desmit derīgajos procentos. Turklāt starp tām dažām grāmatā gadā – galvenokārt divi autori: Peļevins un Niks Perumovs. Ja ieraugu kaut ko jaunu, nopērku. Zinu, ko varu sagaidīt un ka varu paļauties uz kvalitāti.

Vilis Lācītis Stroika ar skatu uz Londonu

G. B. Ja tu tik cītīgi lasi Perumovu – kāpēc pats nemēģināji sākt ar kādu fantāzijas gabalu, kas liktos gluži loģiski, bet ķēries pie lai arī groteska un drusku absurda, tomēr viscaur reālistiska romāna?

V. L. Fantāzija – tas būtu šausmīgi grūti. Perumovs, manuprāt, ir vienīgais no visas ārprātīgās fantāzijas šļuras, ko vērts lasīt. Lielākā daļa ir pilnīga mēslojuma literatūra. Grūti izvairīties no Tolkīna štampa un formulām, tas reti kuram izdodas, un neesmu pārliecināts, ka man izdotos.

Domāju, ka latviešu literatūrā ir milzīga problēma… Ir tāds termins evolutionary runaway selection: sugai parādās kaut kāda īpatnība, dabiskā izlase spiež uz šo īpatnību, un tā aiziet līdz absurdam. Kā pāva aste vai brieža ragi. Manuprāt, latviešu literatūrā lielākā problēma ir tā, ka katrs cenšas uzrakstīt gudri. Autori, pirms sēžas pie rakstīšanas, it kā nolemj: es uzrakstīšu gudrāk nekā pārējie. Rezultātā – ja ir daudz gudrības, pats saproti, kas sanāk. Parādās priedēklis „pār”.

G. B. Pag, pag, nupat tu runā par latviešu literatūru, par kuru, ja pareizi sapratu, īsta priekšstata tev nav.

V. L. Tev taisnība, no letiņiem esmu lasījis ļoti maz… Bet, iedomājies, paņemu latviešu autora grāmatu, atšķiru, paskatos – kā tad, meitene, kas nemitīgi raud, visiem šausmīgi slikti… Drūmi un nospiedoši. It kā tajā sliktumā varētu ielikt vairāk gudrības. Kāpēc nevar uzrakstīt vienkāršu grāmatu, lai ir interesants sižets un lai viņu būtu prieks lasīt? Bet tā, galu galā, ir mana problēma, kāpēc tik maz lasu latviešu literatūru. Esmu ļoti ierobežots laikā – un saistībā ar literatūru vai kino mana galvenā prasība ir, lai attiecīgais gabals mani izklaidētu. Vai – lai varētu no tā kaut ko iemācīties. Var jau būt gudri un forši vienlaikus, bet ja ir tikai gudri – vai bija vērts radīt? Man radies iespaids, ka autori Latvijā cenšas galvenokārt gruzīt, bet nolaisties līdz lasītāja izklaidei uzdrošinās tikai retais.

G. B. Es gan negribētu tik ļoti absolutizēt. Literatūrā tāpat kā dabā – vajadzīgi visādi zvēri. Gan smagnēja gudrība un, iespējams, arī dumja pārgudrība, gan aizraujoši un izklaidējoši lasāmgabali. Manuprāt, tas vispār ir latviešu literatūras lielākā nelaime – vispārējā kontekstā un it kā pat pārpilnībā pārāk maz šādas patiešām labas kvalitātes lasāmvielas.

V. L. Es, protams, sabiezinu krāsas. Rakstīdams es vienkārši centos izklaidēt arī sevi. Ja kas nelikās interesants, tas neiegāja romānā. Un rakstot mana vienīgā ambīcija bija izklaidēt sevi un lasītāju.

G. B. Atgriežoties pie Stroikas – tātad Ņūmeksiko, tu sēdi, tev nav, ko darīt. Kāpēc šņabi nedzēri, kāpēc grāmatu rakstīji?

V. L. Domā, es rakstīšu grāmatu bez šņabja dzeršanas? Štatos varēja dabūt baigi labo viskiju, lētāks nekā Eiropā. Vīkendos braucu uz indiāņu rezervāciju, sadraudzējos ar navahiem un tad mēs tur kodām tā, ka zaļš griezās gar acīm. Indiāņiem jau tā lieta patīk – viņi smagi met pa lampu. Bet prātā bija doma, ka brīvo laiku tomēr vajadzētu izmantot lietderīgi. Teiksim, uzcept tādu mazu grāmateli plānos vākos, lai var izlasīt lidojuma laikā no Rīgas uz Dublinu. Sanāca biezāka nekā biju iecerējis, lidojuma laikā nevar paspēt izlasīt. Nekas, nākamo rakstīšu īsāku.

G. B. Lasot Stroiku, man radās iespaids, ka sākumā tu raksti vienu grāmatu – par letiņu viesstrādnieku dzīvi Anglijā, bet tad, parādoties pie apvāršņa leišu sektantiem, sižets un gaisotne mainās tik ļoti, ka sākas pavisam cita grāmata.

V. L. Nezinu, es pats Stroiku taču nemaz neesmu lasījis. Uzdrukāju un aizsūtīju, pēc tam tikai paskatījos, ko korektors bija uz malām atķeksējis. Stroikā vispār ir sižets? Bet, ja godīgi, uz beigām vienkārši apnika rakstīt. Nobeigums tapa, kad dzīvoju Čingfordā, kas ir Londonas sestā zona – pilnīga nomale, gandrīz lauki, zirgi ganās, bet strādāju Kamdenā, kas ir pirmā zona un centrs. Darbs šausmīgi riebās, tūlīt sāksies lekcijas, naudas nav – un tad es vienkārši pabeidzu to grāmatu, kā nu spēju. Reizēm vakarā sāc rakstīt, darbs panesās, iedvesma uznāk, bet nekā – tev jāiet gulēt, jo agri no rīta cauri visai pilsētai atkal uz stroiku prom. Ko lai dara – caur reģipša putekļiem mans ceļš.

G. B. Tu nupat pateici intervijas virsrakstu.

V. L. ???

G. B. Caur reģipša putekļiem mans ceļš.

V. L. Jā, poētiski, ļoti poētiski…

G. B. Tik ļoti, ka gandrīz nelabi paliek. Derēs.

(Divbalsīgi ironiski smiekli. Ironijas un pašironijas pietiek un vēl pāri paliek gan intervējamajam, gan intervētājam.)

G. B. Stroikā viena no interesantākajām sižeta līnijām man likās ķertie leišu sektanti, kuriem tik daudz uzmanības pievērsts Stroikas otrajā pusē. Cik lielā mērā viņi ir reāli?

V. L. Par sektantiem man pilnīgi sirds sāp. Ja cilvēki kritizē Stroiku, tad beigas – pilnīgi piekrītu, vajadzēja labāk – un sektantus. Sektanti tādi un sektanti šitādi! Varu nomierināt lasītājus, kuriem tik ļoti neiet pie sirds sektanti, – šī daļa sākumā bija reizes četras garāka, bet es saņēmos un ar asiņojošu sirdi izsvītroju viņus laukā. Vispār sektantu tēma grāmatā bija vienīgā, kas tika rakstīta nopietni. Liekas, Latvijā ļaudis pat īsti nav pamanījuši, ka šie sektanti ir un cik viņu pasaulē ir ārprātīgi daudz, sevišķi Āfrikā un Āzijā, kur viņu skaits pieaug ģeometriskā progresijā. Ļoti nopietna štelle. Vārds „sektanti” gan izklausās it kā nicinoši, bet īstenībā viņi ir ļoti jauki cilvēki, pret visu attiecas tik pozitīvi. Visa tā sektantu ideoloģija, kas aprakstīta Stroikā, tiešām tāda arī ir, viņi nudien ir pārliecināti, ka pasaulei ir seštūkštoš gadu, un gluži reāli mēģina gaidīt pasaules galu. Mans bakalaura darbs bija par Jaunās paaudzes draudzi – tad nācās kārtīgi visu šo lietu papētīt.

G. B. Kā vispār piedzima Vilis Lācītis?

V. L. Sākumā man bija cits pseidonīms, bet izdevējam nepatika. Tad mana draudzene saka – zini, reiz bija tāds rakstnieks Vilis Lācis, tu varētu būt Vilis Lācītis.

G. B. Tu Vili Lāci vispār esi lasījis?

V. L. Kaut ko… Bet tik nenormāli sen, laikam vēl skolā, obligātās literatūras ietvaros, atceros vien tik daudz, ka viņam bija kaut kāda džeklondoniska proletāriešu sāpe. Ja reiz Vilis Lācis asociējas ar proletāriešu sāpi un arī Stroika ir par proletāriešiem, domāju, ka itin labi saskan. Es tagad dzenu hohmu – ja man jautā, kāpēc Vilis Lācītis, es saku, ka Lācis ir klasiķis, bet es varētu būt klasiķītis. Bet vispār es taču neesmu rakstnieks. Esmu celtnieks, un literatūra man ir tāda ļoti tāla lieta. Gribējās, lai grāmatu izdod, un gribējās saņemt honorāru. Nē, nu, protams, ja tu raksti grāmatu, skaidrs, ka gribās arī padalīties ar izdarīto, tas ir dabiski. Bet cenšos uztvert lietas viegli un pārāk nesaspringt. Ja rakstīšana mani neizklaidē, es vienkārši nerakstu. Vispār laikam ir vērts rakstīt tikai tad, kad tev ir, ko teikt. Ja nav, ko teikt, un tu vienkārši māki skaisti savirpināt teikumus… Nē, tas nav priekš manis. Kāda jēga virpināt, ja nav, par ko? Laikam galvenā doma, kad es rakstu ir – vai tas izklaidēs lasītāju. Vai viņam būs patīkami. Negribu nevienu mācīt, rādīt, kā jādzīvo, kas ir pareizi vai nepareizi. Stroikā nekā gudra nav, sižeta nav, bet prieks palasīties, vai ne? Zinu, Stroikā ir arī moralizējoši teikumi, bet tos es sametu, lai nav pārāk jautri, lai jautrība nesāktu jau šķebināt, lai nav tikai humora gabals.

G. B. Ko tas nozīmē – tev ir, ko teikt?

V. L. Domāju, ka Stroikas sakarā tas bija atsevišķu eksistenciālu novērojumu savirpinājums, ko savam raksturam atbilstoši mēģināju samočīt par humoru. Dzīvē ir tik daudz drūmuma un drāmas – kur vēl meklēt no tā visa glābiņu, ja ne mākslās?

G. B. Grāmata kā drapes vai simts grami, ko ieraut, kad apšķebinās dzīvošana?

V. L. Ceru, ka jā. Ja mana grāmata izraisa smieklus, tu smejies un tevī izdalās oksitocīns, tas vienkārši liek justies labāk. Un viss.

G. B. Pag, bet kā tad paliek ar Rahimas slepkavību, kas itin nemaz nelikās smieklīga? Kāpēc tu nobeidzi nabaga austrumnieci?

V. L. Eh, viņa mani bija izbesījusi. Kaut kā vajadzēja tikt vaļā.

G. B. Literatūrā diezgan bieži gadās situācija, kad iznirst autors, uzbliež vienu grāmatu, kas, iespējams, nav nemaz tik slikta un reizēm var būt pat izcila, bet pēc tam kaut kur pačib. Kā tev pašam tagad liekas – Stroika ir un paliks tavs vienīgais uznāciens uz skatuves vai arī tu posies rakstīt vēl kaut ko?

V. L. Dažas idejas ir. Kad būs laiks, paskatīsimies, kā būs ar realizāciju. Visi it kā gaida no manis Stroiku divi, varbūt uzrakstīšu, bet tur ir tā – jāpagaida, kamēr sakrājas, un tev ir, ko spļaut ārā. Par varītēm mocīt no sevis laukā negribētos. Bet viss, ko pašlaik daru literatūrā – ja dušā ienāk prātā kāds foršs teikums, cenšos atcerēties un pierakstīt. Kaut kam lielākam vienkārši neatliek laika.

______________________________

Vēl par Vili Lācīti:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s