Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Anna Auziņa: „Nerunāt tikai sev un Dievam”

Dzejniece Anna Auziņa ir viena no Literatūras gada balvas finālistēm oriģinālliteratūras nominācijā ar krājumu “Es izskatījos laimīga”

Anna Auziņa Literatūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Skatos uz tevi, nāk prātā tava famīlija un uzreiz rodas jautājums – vai tiešām dzejošana ir ģenētiska slimība? Varbūt vienkārši lipīga?

Anna Auziņa. Nujā, ja tev bērnībā virtuvē pie brokastīm regulāri skaita Plūdoņa „Rekviēmu”…

G. B. Vispār jautājums bija domāts saistībā ar rakstnieku mudžekli, kas tev no sākta gala visriņķī.

A.A. Tētis ir dzejnieks Imants Auziņš, mamma – krievu proziste un latviešu literatūras tulkotāja Irina Cigaļska, māsa Irēna – franču domātāju tulkotāja un jaunībā arī bija dzejniece, precējusies ar dzejnieku Klāvu Elsbergu, kura māte bija Vizma Belševica, bet brālis Jānis Elsbergs… Tad vēl brālēns Imis Širmis jeb Imants Auziņš jaunākais, kurš arī rakstīja dzejoļus… Varbūt kādu aizmirsu, kurš tagad apvainosies. Es jau kādu laiku visādi centos nerakstīt dzejoļus, mācījos Mākslas akadēmijā un gleznoju, bet ko padarīsi, ja tev tas dots un tu patiešām esi piedzimusi par dzejnieci.

G. B. Ko tas nozīmē – piedzimusi par dzejnieci? Tavs pirmais brēciens uzreiz jau bija gatavs dzejolis?

A. A. Tas, kas cilvēkā ir iekšā… Kas vislabāk sanāk, tas arī jādara. Protams, var mēģināt rakstīt kaut ko citu – un nesen patiešām atklāju, ka savas domas spēju izteikt ne tikai dzejā. Kādreiz likās – uztaisīt rakstu, nē, pasargdies, neesmu tik gudra, bet tagad izrādījies, ka man ir arī domas, kuras varu izteikt arī citādi, un vispār – patlaban liekas, ka vajadzētu rakstīt vairāk. Ir tā sajūta, ka vienkārši jāraksta.

G. B. Vai pasaulē jau nav pietiekami daudz sarakstīts? Kāda jēga, ja tu piekabini vēl dažas grāmatiņas klāt?

A. A. Viens ir rakstīšana kā māksla, otrs – izteikt savu viedokli. Šis otrais katrā lokālajā situācijā, mūsu gadījumā Latvijā, ir nepārtraukti jāatjauno – kamēr vēl ir cilvēki, kas šo valodu lieto kā galveno. Neviens jau neraksta tikai sev, visi grib lasītājus – nerunāsi taču tikai sev un Dievam. Savukārt, runājot par mākslu, man patika, kā katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pateica par teātri – teātris un māksla vispār ir neaizstājami no teoloģijas viedokļa, jo parāda Radītāja atblāzmu. Tāpēc arī dzeja vajadzīga – un tāpēc cilvēki to lasa, jo tā vai citādi grib saskatīt šo atblāzmu. Tādu cilvēku, protams, nav daudz, un vēl mazāk ir tādu, kuri to grib ieraudzīt dzejā, kas citu mākslu kontekstā noteikti ir mazāk runāta valoda.

Arī es gribētu, lai cilvēki lasa, ko esmu uzrakstījusi, un man pat liekas, ka man sanāk. Kaut gan – ļoti ilgi nesapratu, ko pati gribu panākt. Vienkārši tādā kā pašplūsmā rakstījās, tas bija pieņemams veids, kādā varēju izpausties, un, taisnību sakot, man liekas, ka tikai tagad esmu sapratusi, ka patiešām gribu rakstīt. Senāk visa rakstniecība likās it kā starp citu. Laikam īsti nenovērtēju to dāvanu. Izmainījos tieši sava pagaidām pēdējā krājuma „Es izskatījos laimīga” tapšanas laikā. Apmēram puse bija uzrakstīta, kad šķita, ka nu jau vajag grāmatu, bet pie mums jau tādas mazas grāmatiņas neizdod, vajag vismaz piecdesmit dzejoļu, tādus apaļus, pabeigtus krājumus, kā vienubrīd bija pieņemts, Rokpeļņa rediģētus, pēcāk Vērdiņa aprakstītus – kā tādus regulāri izlecošus rausīšus. Igauņi, teiksim, noņemas arī ar alternatīvām lietām, taču mums Latvijā bija izveidojies zināms standarts. No tāda viedokļa grāmata nebija gatava, tāpēc vajadzēja saņemties, lai to pabeigtu un varētu parādīt cilvēkiem tos dzejoļus, kuri jau bija un kurus citādi būtu šausmīgi žēl zaudēt. Vienubrīd pat sarakstīju tādus dzejoļus… tikai skaitam, domādama, ka neviens jau nepamanīs, bet tos pamanīja Rokpelnis un pamatīgi nokritizēja manu manuskriptu. Es, protams, ļoti sabēdājos un tad aiz dusmām uzrakstīju daudzus tiešām labus dzejoļus. Bet kopumā pagāja vēl divi gadi, kamēr grāmata sakārtojās pašreizējā skatā.

Anna Auziņa Es izskatījos laimīga

G. B. Izstāsti muļķim. Ko tas nozīmē – būt dzejniekam?

A. A. Nekas jau baigi populārs tas nav. Personīgajā dzīvē – dzejošana dod tādu kā nepiemērotību dzīvei, kas dažādiem dzejniekiem izpaužas dažādās pakāpēs. Nav tā, ka dzejnieki būtu labāki par citiem, bet… dzejnieki ir tāda ļoti izteikta minoritāte. Kā viņi uztver pasauli – tas ir citādi, atšķirīgi no vairuma. No vienas puses, dzejniekiem redzējums ir milzīgi plašs, bet, no otras, ir kā klapes uz acīm, viņi daudz ko neredz un nezina. Varbūt viņi tā koncentrējušies uz savu jomu, uz valodu, ka daudz kas vienkārši paslīd garām.

Ir cilvēki, kurus būšana par dzejnieku sadedzina. Tomēr dzejnieki ir tik dažādi. Man, teiksim, veselīgā dzīve un psihiskā higiēna ir svarīgas, vajag paēst un izgulēties, patīkami arī būt pie skaidras apziņas. Pietiek jau ar to, ka galvā visādas dziņas un domas. Pieļauju, ka ir arī tādi dzejnieki, kas vispār nav traki.

G. B. Pag, tu esi traka?

A. A. Domāju, ka iekšēji esmu drīzāk traka… Tomēr esmu daudz apzināti darījusi, lai saglabātos, un, otrkārt, pamazām kļūstot vecākai, gribu dzīvot ilgi un skaisti, gribu piedzīvot labas vecumdienas, gribu vairāk izdarīt.

G. B. Pieņemsim, ļoti nosacīti sadalot lomas, tevī ir šis trakais dzejnieks un turpat blakus – racionālais, prātīgais cilvēks. Viņi savā starpā nekonfliktē un negalē viens otru nost? Vienam nebūs jāpavācās kādā dziļākā apziņas nostūrī?

A. A. Nu, ir jau tā. Varbūt patiešām ir divi – viens raksta, bet otrs dzīvo parastu dzīvi, un tad viņi vienkārši mainās vietām.

G. B. Savu krājumu tu esi nokrustījusi „Es izskatījos laimīga”. Kad ieraudzīju virsrakstu, man acumirklī radās jautājums – kāpēc virsraksts ir pagātnes formā? Bija laiki, kad tu juties laimīga, bet tad…?

A. A. Tā ir rinda no dzejoļa, kura, man šķita, tagadnes formā neizklausītos tik labi. Mana dzeja vispār bieži ir orientēta uz pagātni. Taču šis drīzāk ir jautājums – es patiešām biju vai tikai izskatījos laimīga? Iepriekšējās grāmatās biju sevi pozicionējusi kā tādu ļoti pozitīvu, maigu, sirsnīgu būtni. Tāpat kritika par mani rakstīja līdzīgā garā – viss tik gaiši un jauki. Tad vēl arī privātais aspekts – es salīdzinoši agri apprecējos, mums piedzima divi bērniņi, joprojām dzīvoju ar to pašu vīru. Skatoties no malas – tas ir tik labi un pareizi, turklāt vēl komplektā ar gaišo dzeju. Arī intervijās es daudz ko līdz galam nepasaku un varbūt runāju pārāk pareizi un tātad droši vien garlaicīgi. Respektīvi, es tiešām biju izveidojusi tādu kā pozitīvo tēlu, bet ar „Es izskatījos laimīga” es gribēju kaut drusciņ šo pozitīvo tēlu lauzt. Daži, piemēram, Raups un Amanda Aizpuriete, to ir pamanījuši. Grāmatā, manuprāt, vajadzētu just arī rūgtumu un skarbumu, bet, interesanti, dažkārt man pašai liekas, ka esmu uzrakstījusi bēdīgu dzejoli, taču citiem nez kāpēc šķiet, ka tas ir priecīgs. Laikam no sava stila neaizbēgsi. Teiksim, Andrim Ogriņam esot gluži pretēji – viņam liekas, ka beidzot sacerējies gaišs dzejolis, viņš parāda kādam un par lielu izbrīnu saklausa: „Vai, cik drūmi.”

G. B. Tikai nesaki, ka aiz pozitīvā tēla nav nekādu iekšējo dēmonu vai tamlīdzīgu zvēru.

A. A. Protams, ka ir.

G. B. Kāpēc tu viņus nelaid laukā paganīties pantos?

A. A. Liekas, ka laižu, bet tā uzmanīgi. Viņu tāpat ir pietiekami daudz – un kāpēc vēl lai mākslīgi kultivētu ar rakstīšanu? Ir apmēram tāda sajūta, ka, ja es uzrakstīšu, var kļūt vēl sliktāk. Bet viņi ir – un nojaušami arī dzejā. Varbūt gaišums ir kā reakcija pret viņiem, vai varbūt viņi vienkārši neparādās klajumā, paslēpti zem maigākiem vārdiem. Vēl jau tas, ka visas šīs sliktās un šausmīgās lietas var izklausīties banālas…

G. B. Man gan liekas, ka ir gluži pretēji – vairums uzskata, ka tieši briesmīgais, šokējošais, izaicinošais un tā tālāk nav banāls. Ja es tagad tādā sadzīviskā līmenī kādam cilvēkam mēģinātu apstāstīt tavus pantiņus, reakcija viegli paredzama – tās tak galīgās banalitātes. Te arī jautājums – kāpēc tev tas viss neizklausās banāli? Normāls letiņu poēts no vienkāršām un cilvēciskām emocijām, neteiksim, kautrējas, bet ar visādām metaforiskām mežģīnēm vai intelektuālām konstrukcijām mēģina tās aizšifrēt. Šai ziņā, manuprāt, tava dzeja pilnībā lec laukā no konteksta.

A. A. Bet man nekā cita īpaši arī nav, ko teikt. Un ja nu man dots talants nebanāli pateikt šīs banālās lietas… paldies Dievam, ka tā.

G. B. Talants vai apzināts darbs noteiktā virzienā?

A. A. Laikam jau vairāk talants, bet apzinātā strādāšana… tas ir kā džemperīšus adīt, ēst taisīt… Nē, svarīgākais noteikti ir talants, kaut gan arī ar mērķtiecīgu darbu var daudz ko panākt. Vēl jau tas, ka es arī gleznoju, un savulaik, kad ļoti gribēju būt māksliniece, mani izbrīnīja, ka novērtē nevis manas bildes, pie kurām cītīgi esmu strādājusi, bet dzejoļus, kuros it kā nav ieguldītas nekādas lielās pūles. Kaut gan tagad man liekas, ka šo apzināto darbu ielieku arī rakstīšanā, kas mani pašlaik vairāk piesaista. Nē, es nesaku, ka nekad vairs negleznošu, bet patlaban man grūti iedomāties, ko es glezniecībā varētu izdarīt tieši tādu, ko spēju tikai es. Laikam attiecībās ar vārdu jūtu bezgalīgākus apvāršņus. Turpretī pirms gadiem desmit literatūra, izteikšanās ar vārdiem un visa literātu sabiedrība man bija līdz šitai vietai (Anna parāda, līdz kurai vietai viņai bija literatūra). Savukārt glezniecība ir izteikšanās bez vārdiem. Es izpaužu sevi, bet tas viss ir tā… klusumā. Turklāt mākslu taču biju mācījusies kā amatu. Bet tagad es atkal lietoju vārdus.

G. B. Ja radošs cilvēks, tad ne par ko netiekam prom no personības dubultošanās. Dzejniece un māksliniece tevī – viņas savā starpā stīvējas, apzog viena otru?

A. A. Domāju, ka drīzāk palīdz viena otrai. Vienīgi laiku gan viņas mēdz savstarpēji nozagt.

G. B. Pēdējā laikā tu lāgiem esi rakstījusi arī dzejas kritiku, ar ko agrāk, šķiet, nebiji nodarbojusies. Turklāt, manuprāt, līdz ar Salēja un Vērdiņa rakstiem tas patlaban ir labākais, kas tiek pateikts par dzeju. Kopumā pat rodas iespaids, ka, neteiksim, dzejas kritika sāktu atdzīvoties, bet tai vismaz parādās kaut kādas kontūras.

A. A. Nu beidz, man tak ir tikai mākslinieces izglītība. Ja nopietni, esmu sapratusi, ka nav obligāti jāraksta kā profesionālam kritiķim, ka dzejnieks drīkst arī uzrakstīt savas domas par citu dzejnieku. Pirmā man bija recenzija par Vērdiņa grāmatu, ko man pašai ļoti gribējās uzrakstīt, patiešām likās, ka neviens cits to nepateiks, tomēr tagad, ja paskatās atpakaļ, tas liekas tā naivi, ko tobrīd esmu domājusi. Man tiešām šķiet, ka es vienkārši rakstu savas domas – kā skolas sacerējumā. Kā man liekas, tā es arī uzrakstu, bet padomāt gan pirms tam vajag ilgi. Varbūt pat nevajadzētu tās dēvēt par recenzijām, varbūt drīzāk esejas.

G. B. Tomēr šādā veidā, ilgi un cītīgi apdomājot dzeju, tu droši vien esi itin pamatīgi iepazinusi pašreizējo literāro ainavu. Kādu vietu tu pati sev tur ierādītu?

A. A. Protams, ka gribu būt pati labākā, pati krutākā, pati skaistākā! (Pašironisku smaidu intervijā atveidot ļoti grūti, bet šeit tāds jāpiedomā klāt.) Piemēram, kad eju kaut kur kopā ar Ingu Gaili, es īpaši sapucējos, lai tikai viņa nebūtu smukāka par mani. Kad vēl tapa „Es izskatījos laimīga”, Inga teica: „Es tevi nemudināšu rakstīt, man konkurence nav vajadzīga, tomēr tavi dzejoļi ir labi.” Un tas bija lielisks pamudinājums.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s