Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Artis Ostups: „Rakstu, kad jūtos labi”

Artis Ostups (1988) ar dzejoļu krājumu „Biedrs Sniegs” ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem debijas nominācijā. Pie literatūras apvāršņiem viņš parādījās 2005. gadā, sekoja publikācijas periodikā un internetā, kamēr 2010. gadā dzejoļi apkopojās krājumā „Biedrs Sniegs”. Lāgiem raksta arī recenzijas par dzeju.

Artis Ostups Literatūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Jautājums, kas noteikti interesēs daudzus. Vismaz – ne reizi vien gadījies skatīt apmēram šādu situāciju: satiekas divi ar literatūru saistīti ļauži, kaut vai garāmejot piemin tevi – un acumirklī saruna pārtop lingvistiskās refleksijās par tēmu „kā pareizi izrunāt Ostupu – Ōstups vai Uostups?” Vai nebūtu laiks ieviest skaidrību?

Artis Ostups. Uostups.

G. B. Kam jānotiek, lai normāls čalis mūslaikos sāktu rakstīt pantiņus?

A. O. Septiņpadsmit gadu vecumā mājās atradu dažas dzejoļu grāmatas – liekas, bija Ziedoņa izlasīte, pat neatceros nosaukumu –, es tajās ieskatījos, un tā tas arī sākās. Vēlējos arī pats uzrakstīt kādu dzejoli.

G. B. Ko šīs grāmatas ar tevi izdarīja?

A. O. It kā iepatikās dzeja… Arī televīzijai sava loma – bija raidījums par Ojāru Vācieti, citreiz Šimkus spēlēja klavieres un Ziedonis lasīja dzejoļus, un tas mani ieinteresēja. Nē, tajā brīdī vienā rāvienā es neizmainījos – biju vienkāršs čalis, trenējos basketbolā. Nebija tā, ka atklātu kultūras pasauli un uzreiz paliktu jocīgs. Lai gan – „jocīgs” nebūs pareizais vārds, es cenšos nedomāt šādās kategorijās. Sak’ ir normālie, kas braukā sporta vāģī, un ir jocīgie, kas lasa grāmatas. Man viss notika lēnām un pakāpeniski. Lasīju Vācieti, visus tos Kopoto rakstu sējumus, bet laimīgā kārtā uzreiz bija arī vēlme uz dzeju paskatīties plašāk un lasīt arī mūsdienu autorus. Ir jau arī dzirdēta doma, ka lasīt nemaz nevajagot – lai neietekmētos. Muļķības, protams. Vajag lasīt un nedrīkst aprobežoties tikai ar klasiķiem. Es pats domāju, ka man bija puslīdz veselīga attieksme gan pret dzīvi, gan pret to, ko vajadzētu lasīt.

G. B. Kas tu esi laikā, kad neesi dzejnieks?

A. O. Students. Šogad beigšu filozofus.

G. B. Izvēle mācīties tieši filozofos – tā bija nejaušība vai tomēr kaut kādā mērā saistīta ar noslieci uz dzejošanu?

A. O. Nav saistīta. Godīgi sakot, man pat nav īsta pamatojuma, kāpēc studēju tieši filozofos. Nē, protams, interese ir, bet drīzāk par atsevišķām filozofijas tēmām, par estētiku, mākslas filozofiju. Vienu gadu nomācījos Kultūras akadēmijā kultūras teoriju, bet tad aizgāju no turienes prom. Kopā ar Vigulu pie viena galda rakstījām papīru par izstāšanos. Kultūras akadēmija tomēr nebija priekš manis. Likās savādi, ka četrus gadus mēģinu sagrābstīt no visa kā pa druskai. Filozofiem tomēr lielākas izredzes ieskatīties dziļāk, lai gan… varbūt nevajag salīdzināt.

G. B. Pievēršoties „Biedram Sniegam” – kāpēc šis dzejolis, kas, manuprāt, citu dzejoļu kontekstā ne ar ko īpašu neizceļas, tev likās tik svarīgs, lai to akcentētu ar grāmatas nosaukumu? Un – tev nav bail no vārda „biedrs” ar visām tā asociācijām?

A. O. Grāmatā daudz piesaukti gada mēneši, gadalaiki, laika apstākļi – tas viss varētu satilpt zem vārda „sniegs”, bet ar „biedrs” – man labpatiktos domāt, ka dzejoļi ir puslīdz draudzīgi, lasītājam viņos nav pārāk grūti iejusties, ir arī pāris epigrāfi, veltījumi, tāpēc man liekas, ka biedriskums tajā grāmatā ir. Īstenībā man pat nebija citu variantu, kā grāmatu nosaukt. Vismaz tagad neatceros. Bet „biedrs” – esmu pietiekoši jauns, lai šo vārdu lietotu tā sākotnējā nozīmē. Piedzimu 1988. gadā, un padomju laika pieredzes man nav, lai gan, protams, apzinājos, ka „biedrs” varētu likt pasmaidīt vai novaibstīties.

Artis Ostups Biedrs Sniegs

Artis Ostups. Biedrs Sniegs. R., Mansards, 2010

G. B. Raups reiz stāstīja, ka dzejoli uzrakstīt esot viegli – viņš pats atnākot. Turpretī sakārtot grāmatu – mocības daudzu mēnešu ilgumā. Var kārtot tā, var šitā, bet varbūt labāk pavisam citādi – un tā tālāk līdz bezgalībai. Kā tev veicās ar „Biedru Sniegu”?

A. O. Kad bija sakrājušies apmēram četrdesmit dzejoļi, jau apmēram zināju, ka tie tiks sakārtoti trīs nodaļās. Pirmajā nodaļā ir „ceļojuma princips”. Grāmata sākas ar dzejoli „Paraksts”, kurā ir arī šādi vārdi: „dosimies prom pa krēslainu aleju”. Es it kā aicinu doties prom, un nākamajos dzejoļos tas arī tiek īstenots. Tas pats „Lielajā Vīrā”: „brauksim pie Lielā Vīra!” Tāpēc pirmajā nodaļā daudz toponīmu – Prāga un Monmartra, Pēterburga un Jēkabpils, Lapzeme un Atlantīda. Tāda ļoti ģeogrāfiska nodaļa.

G. B. Šie toponīmi – tās ir tādas vizionāras vai literāras alūzijas vai arī šīs vietas izlaistas caur tavu personisko pieredzi? Jautāju tālab, ka, piemēram, Monmartra jaunu dzejdaru pantiņos jau nodeldēta galīgi bāla un pliekana.

A. O. Visur ir reāli būts, izņemot Krakovu, kas pavīd vienā dzejolī. Nu, Atlantīdā arī vēl neesmu bijis.

Divi dzejoļi blakus savietojas, ja katrā no tiem ir kaut kas tāds, kas intuitīvā līmenī viņus vieno. Piemēram, 20. lappusē ir dzejolis, kurā minēta Krakova. Tātad – Polija. Nākamajā lappusē – dzejolis par poļu filmu. Vai, teiksim, „Biedrs Sniegs” atrodas blakus dzejolim, kurā ir tādi vārdi kā „baltkrievu ledusskapji”, bet pašā nosaukumā ir vārds „partejiskums”.

G. B. Lasot „Biedru Sniegu”, man acis aizķērās pie šiem „satumsušajiem baltkrievu ledusskapjiem”, un labu brīdi es mežģīju smadzenes, kāds tad īsti varētu būt satumsis ledusskapis. Laikam tāpēc, ka man pirms daudziem gadiem bija tāda milzīga, apdauzīta un neganti rēcoša kaste Минск, kuru nu mēģināju satumsināt.

A. O. Satumsis ledusskapis – sadrūmis cilvēks, atrauts no saknēm, apmēram tā. Kad ledusskapim atslēdz elektrību, tas satumst. Bet šādā veidā paskaidrot grāmatu no vāka līdz vākam – tas būtu garš stāsts. Otrajā nodaļā lasāmi vecāki un ironiskāki dzejoļi – savulaik man patika rakstīt tādā vieglākā manierē. Trešajā nodaļā – diezgan daudz no vasaras, skumjāki un liriskāki dzejoļi – kā „Mūzika tev” vai „Latviešu pacients”, kas jau ir traģisks. Vispār, kad beidzu kārtot grāmatu, man bija sajūta, ka citādi dzejoļus savietot nemaz nevar.

G. B. Dzejoļu krājumā jābūt divām lietām, kas ir gatavas un pabeigtas. Pirmkārt, gatavs ir katrs dzejolis, otrkārt, gatava ir grāmata. Ja kaut ko ņemsi nost vai liksi klāt – tā jau būs pavisam cita grāmata. Kā tu spēj nofiksēt mirkli, kad pantiņš nāk gatavs? Vai nevar knibināties līdz bezgalībai?

A. O. Ķēpāties bezgalīgi nemaz nedrīkst – ir liels risks sabojāt. Parasti es rakstu naktī, jo tad viss ir klusāks, uzrakstu – un pāris stundas pārrakstu, pārrakstu, pārrakstu, kamēr viņš liekas gatavs. Protams, nākamajā dienā redzu, ka dažu vārdu var aizstāt ar sinonīmu, sadalīt citādi rindas, uzlikt citu virsrakstu… Es pat nezinu, kā lai pasaka, kad viņš ir gatavs. It kā tajā brīdī, kad man šķiet, ka vairs nav, ko labot, kaut gan ir bijušas reizes, kad mainu tekstu arī pēc tam, kad dzejolis jau bijis publicēts. Tos, kuri nu iznākuši ir grāmatā, diez vai labošu, bet līdz grāmatas publikācijai, varu pieņemt, labojumi bijuši bezmaz katrā, jo es savus dzejoļus diezgan bieži pārlasu.

Bet pašu grāmatu es uztveru drīzāk kā sešu gadu izlasi, jo man, protams, ir vairāk nekā tie piecdesmit dzejoļi, kas iekļauti „Biedrā Sniegā”. Dzejoļi krājās – un vienubrīd sapratu, ka ir jēga izdot, uz ko vedināja arī iedrošinājumi un labās atsauksmes no citiem dzejniekiem. Varu paskaidrot, kāpēc tas vai cits dzejolis atrodas tieši tur, kur tas atrodas, tāpēc ir sajūta, ka arī pati grāmata ir pabeigts darbs. Godīgi sakot, no tās grāmatas gribu pēc iespējas ātrāk tikt vaļā, lai var iet uz priekšu.

G. B. Nesen par līdzīgām tēmām runāju ar Ingu Ābeli, kura izteicās, ka patlaban viņa jūt, ko grib pateikt, un zina arī, kā to izdarīt. Bet kā šīs apzinātās/neapzinātās būšanas noris pirmās grāmatas autoram, kam īsti vēl nav skaidrs, ko iesākt ar impulsiem, kas vedina rakstīt?

A. O. Rakstu, kad jūtos labi – ne tai ziņā, ka būtu priecīgs, bet vienkārši fiziski labi jūtos, ir laiks, idejas, enerģija. Kad bija sakrājušies apmēram četrdesmit publicēšanas vērti dzejoļi, sāku skatīties, kur vēl iespējamajā grāmatā ir tukšie caurumi, ko vajadzētu aizpildīt. Redzēju – te vēl iederētos viens vai divi ceļojumu motīvi… Bet te ir pārāk daudz par vasaru, tos vajag atšķaidīt. Tāpēc pēdējie dzejoļi tapa jau ar apziņu, ko apmēran vajadzētu sarakstīt, lai grāmata būtu gatava.

G. B. Būdams dzejoļa krājuma autors, tu jau it kā oficiāli esi akceptēts kā pie letiņu dzejdaru cunftes piederīgs. Šāda situācija tavā esamībā kaut ko ir mainījusi?

A. O. Nekas nav mainījies. Reizēm uzaicina palasīt dzeju pie studentiem, kas arī lasa savus tekstiņus – kā viņus tur nemīl vai kā eņģelis krīt no debesīm. Pienāks septembris, ceru, atkal uzaicinās uz Dzejas dienām. Varēju dabūt Kultūrkapitāla stipendiju grāmatas rakstīšanai… Bet es arī nealkstu pēc lielām pārmaiņām.

G. B. Man diez ko nepatīk rakstnieku dalīšana paaudzēs, bet tomēr – vai ir kādi dzejnieki, kurus tu vari uzskatīt par savējiem? Teiksim, barojaties no vieniem un tiem pašiem avotiem, kas ir atšķirīgi no tiem, no kuriem barojas, piemēram, Brūveris vai Raups?

A. O. Gribētos domāt, ka vistuvākā saikne ir ar Arvi Vigulu – mēs kopā bijām Aicinājumā, tad Iesācēju autoru seminārā, vēlāk pie Salēja meistardarbnīcā. Vigulam iznāca grāmata gadu pirms manis. Viņam, cik saprotu, patīk lasīt manus darbus, man – viņējos. Reizēm arī nedaudz ietekmējam viens otra pantus. Ir vēl daži mana vecuma autori, kuriem vajadzētu būt grāmatām. Teiksim, Tomam Treibergam un Ulvim Zirnim. Vēl ir Krišjānis Zeļģis, kuram arī iznāca grāmata. Man patīk viņus lasīt, varu itin labi šajā dzejā iejusties un vairāk vai mazāk saprast, ko viņi grib pateikt. Sajūtas brīžiem ir līdzīgas un pazīstamas. Vēl ir jaunās dzejnieces Justīne Janpaule un Renāte Vilnīte, kurām nākotnē varētu iznākt labi krājumi.

G. B. Kāpēc tu raksti? Zinu, stulbs jautājums, turklāt neatbildams, tomēr, meklējot atbildes uz neatbildamajiem jautājumiem, lāgiem šķiļas skaistas dzirksteles.

A. O. Var jau atbildēt pavisam vienkārši – patīk rakstīt, bet tad arī atbilde sanāktu stulba. Kāpēc vispār kāds raksta? Man patīk Ulža Bērziņa doma, ka viņš kalpo latviešu valodai – laba un pareiza pozīcija, un tas nekas, ka latvieši ir nācija, kurai nav tāla un skaista nākotne priekšā. Nedaudz piezemētāk izteikusies Sūzena Sontāga – viņa raksta, jo ir literatūra. Dzejas loma mūsdienās ir diezgan šaura, lai gan, iespējams, tam tā nemaz nevajadzētu būt. Protams, mēs nedzīvojam totalitārismā, kad ir pamats tapt politiskai dzejai, tomēr mēs dzīvojam ļoti neveselīgā demokrātijā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s