Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Osvalda Zebra komposts un trīs kodoli

Prozista Osvalda Zebra (1975) pirmā publikācija bija 2008. gadā. Nu stāsti apkopojušies grāmatā „Brīvība tīklos”, kas ir starp finālistiem Literatūras gada balvas debijas nominācijā.

Osvalds Zebris. Brīvība tīklos

Osvalds Zebris. Brīvība tīklos. R., Jāņa Rozes apgāds, 2010

Guntis Berelis. Nekad neesi mēģinājis noskaidrot, no kurienes cēlies tavs uzvārds?Literatūras gada balva 2010

Osvalds Zebris. Nē, nē, ar zebrām tam nekāda sakara. Tīrs latvietis, pa tēva līniju senči rīdzinieki, pa mātes – no Latgales. Zinu, ka Dobeles pusē ir Zebrus ezers, bet nekādu zebru tur nav.

G. B. Pirmais stāsts tev publicēts 33 gadu vecumā, kad rakstniekiem debitanta vecums parasti jau tālu aiz muguras. Pieļauju, arī rakstīt sāki vēlu, tāpēc tāds pagalam banāls jautājums: par ko tu bērnībā gribēji kļūt?

O. Z. Par taksometra šoferi. Man vienmēr ļoti patikušas mašīnas. Ja man kaut ko dāvināja un tā nebija spēļu mašīnīte, tad tā vispār neskaitījās nekāda dāvana. Manas bērnības laikā Volga bija augstākā pilotāža, un mums bija kāds paziņa, taksometra šoferis. Vienu dienu gadījās pabraukāt viņam līdzi taksī. Pēc tā brauciena es sapratu – jā, tas ir īstais, tas ir priekš manis. Ir tāda Džārmuša filma – „Nakts virs zemes”, ko veido piecas epizodes par braucieniem taksometros. No šīs manas dienas sanāktu sestā – iedomājies, kā viens mazais brauc līdzi un pats sapņo kļūt par takša šoferi.

G. B. Kāpēc nekļuvi?

O. Z. Pirmkārt, kā tu pats zini, pazuda Volgas. Un, protams, tīņa vecumā sākās lielais neskaidrību periods, kad tie taksometri man pagaisa pavisam. Taču tādas domas, ka varētu kļūt žurnālists vai, vēl trakāk, rakstnieks, noteikti nebija. Nē, nu, bērnībā rakstīju tādu kā dienasgrāmatu, vidusskolā man bija ļoti atsaucīga literatūras skolotāja, kas ņēma pretī visai drosmīgas atkāpes no skolas programmas, jāsaka – reizēm arī klajus murgus, un tad tapa kaut kādi panti un esejas. Ar kādu klasesbiedru pat sacentāmies, kurš tālāk tajos murgos var aiziet un dabūs gatavu ko neparastāku. Kaut ko jau tas droši vien atraisīja.

Izšķiroties par studijām, ar mani notika tas, kas notiek ar vairumu jaunu cilvēku – izvēlējos tobrīd šķietami vieglāko ceļu. Stājos žurnālistos, tur man mācības nesanāca, un, lai nebūtu jāiet armijā – ne jau zaudēto gadu dēļ, bet vienkārši bija sajūta, ka tas man nav vajadzīgs, aizgāju uz tūrisma skolu. Pēc tam – Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē pabeidzu gan bakalaurus, gan maģistrus. Tātad pēc izglītības oficiāli esmu ekonomists un vadības speciālists.

G. B. Ienāca prātā, ka Māris Bērziņš arī ekonomists un vadības speciālists, un arī viņš literatūrā ienāca stipri pavēlu. Bet tomēr – tava pirmā puslīdz nopietnā saskarsme ar literatūru. Teiksim, bērnībā lasītās grāmatas, kas pēc tam uz visu mūžu ieēdas prātā.

O. Z. Kad vēl mamma lasīja priekšā, līdzīgi kā bija tikai viena iespējamā dāvana bija arī viena vienīga grāmata. „Karlsons”. Mamma vispār daudz lasīja priekšā, bet īsti iedzīvoties varēju tikai „Karlsonā”. Nopietni sāku lasīt vidusskolā, līdz tam tas man nebija nekāds dziļais process. Kā jau visiem – Hemingvejs, Remarks. Standartkomplekts. Heses „Stepes vilks” – pirmā grāmata, kuru lasot sāku domāt par literatūru citādi. Nevis uztvert kā izziņas procesu vai piedzīvojumu gabalu kā, teiksim, „Zvērkāvi”, bet kā tādu kustību, ko es izdaru kopā ar grāmatu. Kā pārdzīvojumu, kas manī atstāj dziļākas pēdas. Kaut gan – tagad, pārlasot „Stepes vilku”, vairs nesaprotu, kāpēc tas vilks mani tā iespaidoja.

Bet vispār pirmais stūrakmens attiecībās ar rakstniecību bija ārkārtīgi dziļa cieņa pret literatūru, un tieši tāpēc, kad pats sāku mēģināt šo to uzrakstīt, man bija šausmīgi bail. Ilgu laiku pat iedomāties nespēju, ka ar saviem darbiem varētu kaut kur iet un uzmākties, kādam rādīt vai, vēl trakāk, publicēt. Nē, protams, bija draugi, ar kuriem kopā pārspriedām manus darbiņus, bet kaut kur tālāk… Zini, tas ir kā pašam sevi iedzīt lamatās. Vai stūrī, no kura ir tikai viena izeja – ņemt un nodrukāt. Un tad sekos vai nu liela vilšanās, vai liela iespēja. Es lielā mērā apzināti sevi iedzinu šajās lamatās – lai patiešām atliek tikai vienīgā izeja. Iestājos Literārajā Akadēmijā, kaut gan tobrīd man vēl nebija lielas pārliecības, ka tas, ko es daru, patiešām ņemams nopietni. Ļoti palīdzēja Ieva Kolmane, jo viņa manu pirmo stāstu „Līdz Kristceļiem” – arī tas lasāms manā grāmatā – 2008. gadā paņēma „Karogā”. Tas jau bija zināms pamats noticēt pašam sev.

G. B. Literārās Akadēmijas sakarā – loģisks jautājums, kāds rodas katram, kurš pāris vārdus par to padzirdējis. Vai rakstīt var iemācīt? Precīzāk, vai tu Literārajā Akadēmijā iemācījies rakstīt?

O. Z. Rakstīt noteikti nevar iemācīt. Bet tāpat nevar teikt, ka Akadēmija man nekā nedeva – protams, bija atsevišķas lekcijas, kas paplašināja redzesloku, tomēr pats galvenais bija tas, ka es ieguvu pašpārliecinātību. Ja ir puslīdz autoritatīvi cilvēki, kas tev tā vienkārši pasaka – raksti! –, nostiprinās apziņa, ka ir vērts vismaz mēģināt. No malas skatoties, to grūti iedomāties, bet mūsdienās jaunam rakstniekam situācija ir diezgan skarba. Pieņemsim, viņš iedzen sevi tajā stūrī, kaut ko uzraksta, aiznes, teiksim, uz kādu izdevniecību, bet pastāv liela varbūtība, ka viņš tur saskarsies ar lielu nekompetenci. Nejauši trāpīs uz nepareizo cilvēku. Ja viņš ir pietiekoši prātīgs, lai saprastu, ka aizšāvis greizi – viss kārtībā, ies meklēt pareizākus cilvēkus citur, bet, ja nesaprot vai vienkārši pārāk cieši ņem pie sirds – viss, mute ciet uz laiku laikiem. Bet, ja apkārt ir tādi vērtētāji, kādi bija Akadēmijā, tas uzreiz darbojas kā filtrs priekš tevis. Bet, vienalga, tobrīd tas man vēl likās šausmīgi tuvu neiespējamajam – rakstīt ko tādu, ko var piedāvāt publicēšanai.

G. B. Ļoti nosacīti rakstniekus varētu iedalīt divās grupās. Vieni – impulsīvie: viņiem iešaujas prātā fiksā ideja, viņi piesēžas pie datora un kā spēlēdamies vienā pūtienā uztaisa gatavu gabalu. Otri – svinapakaļas: viņi ilgi sēž, smagi pūš, ķibina vārdu pie vārda, teikumu pie teikuma, dzēš laukā, raksta no jauna un tā tālāk. Rezultāts abiem var būt līdzīgs, bet process absolūti atšķirīgs. Pie kuriem tu esi piederīgs?

O. Z. Visupirms rakstniecība man noteikti saistās ar uzkrājumu. Ar kompostu, kas kārtīgi nostāvējies, apakšā iepuvis un uzrūdzis, bet kaut kam gatavs. Par pašu procesu – nevarētu teikt, ka man būtu šausmīgās mokas rakstīt. Ar atsevišķiem izņēmumiem process risinās samērā ātri. Man ir divu veidu rakstīšanas pieredze. Viena – stāsti, kuros prātā ir ienācis viens vienīgs tēls vai teikums, varbūt pat tikai daži vārdi. Piemēram, „Pieci pie tiesas”, pirmais teikums: „Tas bija tiesas sēdes vienpadsmitajā dienā, kad nomira Aleksandrs Sergejevičs Gvozdikovs.” Šis teikums man vienkārši bija prātā, pats no sevis, nebija skaidrs nedz tas, kas ir šī tiesa, nedz tas, kas ir Gvozdikovs, nedz kāpēc viņš nomira. Neko nevarēju padarīt – man nācās izdomāt tālāk visu stāstu. Un, kad tu piesēdies pie šī viena teikuma, kad tu esi iekšā tajā situācijā, viss aiziet salīdzinoši ātri un viegli. Otra grupa – pārdomāti veidoti, plānoti stāsti, kuru centrā ir kāda ideja un apkārt tai tiek būvēti tēli, situācijas, notikumi. Šis, protams, ir grūtāks ceļš, taču šādi būvēts stāsts ir “stiprāks”, dzīvotspējīgāks, – tas var izturēt arī smagnējāku virsbūvi, piemēram, “noturēt” romānu.

G. B. Tavos stāstos virsslānis – vide, cilvēki, viņu raksturi, rīcība un tā tālāk – ir absolūti reālistisks un gluži vai vizuāli iedomājams. Cik lielā mērā stāsti sakņoti tavā reālajā pieredzē?

O . Z. Mazā mērā. Reālā pieredze aprakstīta manā pirmajā stāstā „Līdz Kristceļiem”, citos stāstos atsevišķos fragmentos iegājis Latgalē bērnībā pieredzētais, bet vairāk nekā nav.

G. B. Tādā gadījumā – no kurienes īsti atnāk stāsts?

O. Z. Tas pats komposts. Trūdu gāze. Vispār tas ir interesants jautājums par pirmo gribas aktu, kas to bumbu ieveļ. Pašlaik man ļoti lēnām top viens garāks gabals par šo tēmu, par gribas aktiem, ko cilvēks izdara savas pieredzes vai vides ietekmē, un tad viņi iedarbina veselu notikumu ķēdi. Bet sākotnējais gribas akts – tā, protams, ir liela mīkla.

G. B. Tu debitēji literatūrā brīdī, kad, neteiksim, būtu tukšuma periods, bet tāds kā pieklusums gan. Ir kādi rakstnieki, kurus tu jūti kā savējos – vai arī uztver sevi pilnībā ārpus jebkādiem kontekstiem?

O. Z. Kuru es jūtu kā savējo… Man ar kaunu jāatzīstas, ka nebiju lasījis Regīnas Ezeras „Zemdegas”. Izlasīju tikai pēc tam, kad kādā recenzijā par stāstu krājumu „Brīvība tīklos” mani stāsti bija salīdzināti ar „Zemdegām”. Ļoti dīvaina sajūta bija, romānu lasot. Man likās, es to esmu jutis, esmu par to domājis. Vēl tās teikumu konstrukcijas ar daudziem „un”, kas dod tekstam zināmu ritmu, teksta fona konstrukcija, kas bieži veidojas nevis no darbības un pārdzīvojuma, bet tieši pretēji – no detaļām, ko kāds tobrīd nedara, nedomā, nejūt.

No aptuveni manas paaudzes – Māris Bērziņš, iespējams, arī Inga Žolude… Bet ir ļoti grūti rast kaut kādus saskarsmes punktus, jo nekādos literātu tusiņos neesmu iesaistījies. Nevarētu teikt, ka būtu kāda blice, kas ir manējā.

G. B. Ārpusliteratūras dzīvē tu esi žurnālists.

O. Z. Deviņdesmitajos kopumā piecus gadus nostrādāju NRA un „Dienā”, pēc tam aizgāju uz sabiedrisko attiecību jomu, kur nostrādāju desmit gadus, bet tad apzināti sāku meklēt iespējas atgriezties žurnālistikā. Nelaimīgā kārtā mana vēlēšanās sakrita ar krīzi, kas žurnālistikā izraisīja tirāžu kritumu un štatu samazināšanu, tāpēc atgriešanās veidojās diezgan sarežģīta, tomēr ieceri izdevās realizēt. Kādu laiku strādāju žurnālā „Kapitāls”, tagad – „Dienā”, kur vadu Sabiedrības nodaļu un rakstu par ekonomiku.

G. B. Gan žurnālistika, gan rakstniecība saistīta ar tekstu radīšanu. Vai abas šīs jomas tev ir nošķirtas – vai arī starp tām pastāv kādas attiecības, konflikti, saspēle?

O. Z. Šobrīd nav nekādu attiecību. Godīgi sakot, man vienkārši nepietiek spēka, lai pēc darba vakarā vēl kaut ko daudz rakstītu. Pagaidām.

Manā dzīvē ir trīs ārkārtīgi nozīmīgas lietas. Ģimene, literatūra un ticība. Tie ir tādi kā trīs centri, trīs kodoli, ap kuriem viss rotē un no kuriem esmu absolūti atkarīgs. Visi trīs kodoli man ir vienlīdz būtiski, un es neesmu spējīgs savu ikdienu pakļaut tikai vienam no tiem.

G. B. Ticība – kādā nozīmē?

O. Z. Ticība Dievam.

G. B. Nu gan tu mani pārsteidzi. Lasot tavus stāstus, pat prātā nenāca, ka tu varētu būt kristīgi orientēts cilvēks.

O. Z. Mana mamma ir katoliete, sievas tēvs ir armēnis un piederīgs armēņu pareizticīgajai baznīcai. Kad mēs ar Karīnu 1997. gadā precējāmies, lai nebūtu jāpieslienas nevienai no šīm konfesijām, izvēlējāmies laulāties it kā pa vidam – luterāņu baznīcā. Jau bija skaidrs, ka tā būs Jāņa baznīca Vecrīgā – tāda veca un forša ēka. Bet tur viens nosacījums – pirms tam jāmācās. Šo mācību vadītājs bija mācītājs Ingus Dauksts, kura attieksme pret ticību – skaidrot to vēsturiskā un zinātniskā kontekstā – mani pārsteidza un radīja interesi. Kopš tā laika esmu Jāņa baznīcas draudzē.

G. B. Ja pareizi sapratu, tu nebūt neesi “Ziemassvētku kristietis” un tava attieksme pret ticības lietām nav formāla?

O. Z. Nē, nav formāla. Ticībā tāpat kā literatūrā puslīdz apzināti iedzinu sevi stūrī – ir vienkārši jātic, citas izejas nav. Uz baznīcu eju apzināti – nevis tāpēc, ka es tur kaut kā īpaši justos, bet saprotot, ka caur šo procesu savu ticību varu kopt un saglabāt. Tas man ir ļoti būtiski.

Man nav mērķa caur literatūru izteikt savas attiecības ar Dievu. Protams, vienubrīd tas droši vien nāks redzams, citādi nemaz nevar būt, vienkārši par maz pagaidām ir uzrakstīts. Patlaban visi šie trīs kodoli – ģimene, literatūra, ticība – lielā mērā ir neatkarīgi. Arī uz baznīcu kopā ar ģimeni es eju reti.

G. B. Tradicionālais noslēguma jautājums. Tu gan vienubrīd ieminējies, ka literatūrai pašlaik neatliekot spēka, bet tomēr – vai tiešām pēc pirmās grāmatas nekas jauns un labs netop?

O. Z. Kā savulaik intervijā izteicās Ojārs Vācietis, no savām grāmatām pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā, lai varētu darīt kaut ko tālāk. No pirmās grāmatas esmu veiksmīgi “atgrūdies”, tagad nav kur steigties, mēģinu iedzīvoties apjomīgākā darbā, iespējams, to kādreiz pat varēs saukt par romānu.

_______________________________________

Vēl par Osvaldu Zebri:

Recenzija par romānu Koka nama ļaudis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s