Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Maima Grīnberga: „..neesmu ložmetējnieks un vīrietis”

Maima Grīnberga tulko no igauņu un somu valodas. Viņas latviskotais somu klasiķa Veines Linnas „Nezināmais kareivis” (oriģinālā publicēts 1954. gadā) ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem tulkojumu nominācijā.

Maima GrīnbergaLiteratūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Kā tas gadījās, ka nonāci līdz igauņu un somu valodai, turklāt laikā, kad ziemeļvalstu valodas Latvijā vēl nebija nedz aktuālas, nedz populāras?

Maima Grīnberga. Tas bija pats loģiskākais iznākums, kāds manā gadījumā varēja būt. Tēvs bija igaunis – viņš gan nekad ģimenē nav dzīvojis, pat redzējusi viņu neesmu, bet mamma, būdama skolotāja, turklāt vēl apņēmīgas dabas, ne tikai uzskatīja, ka igauņu valoda man jāzina, bet arī darīja visu, lai es to zinātu. Jau no pirmās klases vasarās mēnesi dzīvoju Igaunijā – un bērniem jau valoda ātri pielīp. Vēlāk divus gadus mācījos Latvijas Universitātē, tur man īsti nepatika – un kur citur es varēju iet, ja ne uz Tartu Universitāti, kur beidzot apguvu arī igauņu valodas gramatiku un neatlika nekas cits, kā iemācīties somu valodu, kas bija obligātais priekšmets.

G. B. Literatūras tulkošana – tā ir tikai viena no daudzajām valodu zinātāja iespējām, turklāt finansiāli ne pati ienesīgākā. Kas tevi pamudināja izvēlēties tieši tulkotājas darbu?

M. G. Mamma savā prātā bija izfunktierējusi, ka šitam skuķim noteikti jābūt tulkotājam, tāpēc arī pamazām virzīja uz to pusi. Un mani kā lielu lasītāju patiešām šāds ceļš vilināja. Universitātē nepiedalījos nekādās pedagoģiskajās praksēs, vienmēr noformēja, ka man ir kāds tulkošanas speckurss vai kas tamlīdzīgs. Pēc universitātes beigšanas, strādādama „Izglītībā un kultūrā” par korektori, uzrakstīju divus mazus rakstiņus, un pēc tam mani nez kāpēc ielika par kultūras nodaļas vadītāju. Kaut kā avīzes lapas vajadzēja aizpildīt, visvienkāršākais – pašai ķerties pie tulkošanas. Mazliet vēlāk Irēna Auziņa apjautājās, vai es negribu iztulkot Enna Vetemā „Kristīgos ļaudis” – protama lieta, ka gribēju, – un tā tas pamazām aizgāja.

Maima Grīnberga Veine Linna Nezināmais kareivis G. B. Literatūras gada balvai nominēts tevis tulkotais Veines Linnas „Nezināmais kareivis”. Kā tev pašai liekas – ar ko šis tulkojums izceļas uz citu tulkojumu fona? Citiem vārdiem, kādi bija lielākie klupšanas akmeņi un vienlaikus arī tavas meistarības apliecība?

M. G. Tur bija vairāki klupšanas akmeņi. Pirmkārt, es neesmu ložmetējnieks un vīrietis. Un arī karš man nepatīk. Tiesa, tikpat labi es varētu teikt, ka neesmu ēģiptietis, tomēr tas man netraucēja tulkot Mikas Valtari romānu „Sinuhe, ēģiptietis”, vai ka neesmu Lapzemes zāģeris, kas ir mana mīļākā Rozas Liksomas stāstiņa mīļākais varonis. Grūtākais pārbaudījums – daudzās somu valodas izloksnes, kas izmantotas „Nezināmajā kareivī”. Biju jau nokāvusies ar vienu izloksni Rozā Liksomā un, godīgi sakot, man vairs nebija lielas vēlmes saskarties ar izloksnēm, turklāt vairākām vienā grāmatā. Pati es šo grāmatu noteikti nebūtu izvēlējusies tulkot – tieši sasodīto dialektu dēļ, bet piedāvājums nāca no „Dienas Grāmatas”. Piekritu vairāku iemeslu dēļ: gan aiz zināmas pienākuma sajūtas pret somu literatūru, lai cik patētiski tas izklausās, gan aiz zināma lingvistiskā avantūrisma, kāds man nenoliedzami piemīt.

G. B. Atvaino, jautāšu klaji analfabētiski. Somijā tiešām ir tik jūtamas dialektu atšķirības?

M. G. Ir, ir dialekti, kopskaitā septiņi. Un joprojām dzīvi. Atceros, biju somu valodas kursos Kuopio, kas atrodas 400 kilometru uz ziemeļaustrumiem no Helsinkiem, Savo novadā. Kursos mums, protams, mācīja somu literāro valodu, bet divas dienas sanāca viesoties arī pie vietējiem iedzīvotājiem. Trāpījos kādā fermeru ģimenē, kas runāja savā izloksnē. Nedomā, ka sapratu kaut jel ko! Vēl jo vairāk šīs atšķirības bija jūtamas laikā, par ko rakstīja Linna.

G. B. Loģisks jautājums – kāpēc autoram vajadzēja maitāt potenciālajiem tulkotājiem garastāvokli un pārsātināt romānu ar dialektiem?

M. G. Noteikti vajadzēja. Viņam vajadzēja parādīt, ka Turpinājumkarš ir visas Somijas karš, tāpēc viņa aprakstītajā ložmetējnieku rotā savākušies puiši, kas pārstāv visus galvenos Somijas dialektus un tātad arī novadus. Man, protams, nav ne mazākās jausmas, vai latviešu tulkojumā šī visaptveramība ir jūtama. Īstenībā bija pat vairāki iemesli, kas man lika katram puisim meklēt savu idiolektu. Pirmām kārtām tāpēc, ka pašam autoram šī atšķirīguma iezīmēšana bija ārkārtīgi svarīga. Otrkārt, romāns daudz tulkots citās valodās, taču lielākajā daļā no šiem tulkojumiem izlokšņu atšķirības nav atveidotas. Somu kritika līdz ar zemi nolīdzinājusi, piemēram, angļu tulkojumu, kur gan vispār daudz kas salaists šreijā. Vācieši bija izmantojuši karavīru slengu. Uzslavas izpelnījies gandrīz tikai franču tulkotājs, kas atradis risinājumu izlokšņu atšķirību marķējumam. Tas arī drusku ietekmēja – citi nevar vai nemāk, bet latviešiem tomēr būs. Treškārt, nevar noliegt, ka man pašai bija arī zināms spēles prieks. Pagaidām man liekas, ka ir izdevies – katram romāna personāžam viņa lietotā valoda noteikti piešķir kādu niansi.

G. B. Noprotams, ka ķēpa bijusi pamatīga. Cik ilgi tu tulkoji „Nezināmo kareivi”?

M. G. Pārāk ilgi. Kopumā apmēram divus gadus. Tiesa, jāņem vērā, ka tolaik man vēl bija arī regulārs “naudas darbs”.

G. B. „Nezināmais kareivis” ir viena no retajām grāmatām, kurai latviešu valodā nu pastāv divi tulkojumi – pirmais tulkojums tika publicēts 1956. gadā Kopenhāgenā. Kā veidojās tavas attiecības ar pirmo tulkojumu – tu to izmantoji, varbūt bija konflikts vai vēl kā?

M. G. Kā jau jebkurš tulkojums iepriekšējais bija novecojis. Tomēr svarīgākais – romāns toreiz tika tulkots nevis no somu, bet gan no zviedru valodas.

G. B. Tomēr, cik zinu, dialektu atšķirības arī tajā bija akcentētas gan ar ventiņu mēli, gan ar latgaliešu dialektu.

M. G. Tajā tulkojumā darbojas tikai divas izloksnes, turklāt abi personāži runā puslīdz autentiskās izloksnēs, bet manu puišu valodai vienkārši ir dialektu pazīmes.

G. B. Tu izteicies, ka karš tev nepatīkot – kuram gan var patikt karš? –, tāpēc pieļauju, ka drīzāk tu gribēji teikt, ka karš tevi neinteresē un par militārisma būšanām tu ne vella nezini. Kā tu tiki galā ar neskaitāmajām kara ikdienas reālijām, ar kurām romāns ir pārsātināts un kuras autoram bija ārkārtīgi labi pazīstamas?

M. G. Man bija konsultants vēsturnieks Valters Ščerbinskis, kuram rakstīju garumgaras jautājumu sērijas par katru sīkāko detaļu, kas saistīta ar militāriju. Esmu gandrīz droša, ka šajā jomā visam vajadzētu kārtībā.

G. B. Jautāšu pavisam prasti – romāns tev patīk?

M. G. Patīk.

G. B. Kāpēc tā, ja kara lietas tev galīgi neinteresē?

M. G. Kara nejēdzības lieliskā atainojuma dēļ, humoriņa dēļ. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka, līdzko tu drusku iebrauc somu kultūrā, no „Nezināmā kareivja” nav iespējams izvairīties. Romāns nemitīgi piedalās Somijas kultūrtelpā, ir bijušas divas ekranizācijas, nemaz nerunājot par teātra iestudējumiem, vēl vairāk, romāns piedalās arī ikdienas dzīvē – cilvēku runā nemitīgi uzpeld citāti no romāna.

G. B. Kāpēc? Kas ir tas svarīgais, ko somi izlasa šajā romānā? No malas skatoties, romāns gan labi iederas kara/pretkara klasikas plauktiņā, bet faktiski tas ir pagalam nepretenciozs stāsts par kādu ne pārāk nozīmīgu Otrā pasaules kara epizodi, par kuru aizmirsuši visi, atskaitot pašus somus, kuri turklāt piedzīvoja sakāvi.

M. G. Somiem tas deva iespēju identificēties. Romāns sarakstīts no vienkāršā ierindnieka skatpunkta – un katrā somu ģimenē bija vismaz viens cilvēks, kas piedalījās šajā karā, bet pēc tam nemācēja tikt ar šo traumatisko pieredzi galā. Veine Linna ar „Nezināmo kareivi” izteica šo kopējo izjūtu, kas saistīja visus somus. Protams, no svara arī tas, ka romānā jūtams humoriņš, bet nav lētas un melīgas patētikas, pareizāk sakot, patētika gan ir, bet tā raksturīga “sliktajiem” tēliem. Vēl viens faktors – laika gaitā romāns ieguva tādu kā simbola statusu. Par to runājot, vairs nedomā, kas “lācītim” patiesībā ir vēderā, – ir jau iepriekšnoteikta attieksme kā pret darbu, kas ārkārtīgi daudz pasaka par somu raksturu, somu varonību, somu ciešanām un tā tālāk. Vienvārdsakot, visa somiskā apkopojums. Acīmredzot „Nezināmais kareivis” patiešām pasaka kaut ko ļoti svarīgu par somiem.

G. B. Ir lasīts, ka „Nezināmo kareivi” savulaik Somijā pirms publicēšanas tik pamatīgi rediģēja, ka krietni vēlāk nācās publicēt romāna pilno un nerediģēto izdevumu. Kas īsti tika izrediģēts laukā?

M. G. Jā, autora izdevniecībai iesniegtais „Kara romāns” tapa par „Nezināmo kareivi”, kur bija svītroti stipri skarbi vārdi gan par krieviem, gan par somu virspavēlniecību, gan par Lotām – sieviešu brīvprātīgās palīdzības organizāciju. Bet, kas ir sevišķi interesanti, izrādās, manuskriptā izlokšņu pazīmju bijis krietni mazāk – drīzāk tikai marķējumi, gluži kā manā tulkojumā. Redaktori bija izdomājuši – ja reiz dialekti, lai tad personāži runā kārtīgā izloksnē.

G. B. Apmēram kāda ir tulkotāja darba ikdiena?

M. G. Ceļos laikā starp pieciem un sešiem…

G. B. Kāpēc?!!!

M. G. Man patīk. Esmu rīta cilvēks. Seko daži rīta rituāli, bet ap septiņiem jau sēžu pie galda un čakli strādāju. Aizeju pienu uzvārīt – un strādāju, aizeju brokastis paēst – un strādāju… Kādu brīdi jāiziet laukā ieelpot svaigu gaisu, jāpabraukā ar veļļu, citādi var nojūgties. Arī vienu un to pašu tekstu no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā nespēju patulkot, tas gan. Vienubrīd iestājas teksta pretestība. Bet vienmēr ir iekrājušies kaut kādi sīkumiņi vai naudas darbiņi, ko padarīt. Bet ap astoņiem vakarā mans iekšējais birojs ir aizvēries un automātiskais atbildētājs atņirdzies. Var uzskatīt, ka manis vairs nav.

G. B. Izklausās šausmīgi garlaicīgi.

M. G. Kas ir teicis, ka tulkotāja dzīve ir interesanta? Interesants ir teksts un cīņa ar tekstu. Vai ļaušanās tekstam. Vai velnsviņuzina kas. Kā nu kuram. Turklāt pēc šāda scenārija jau neaizrit visas manas dienas.

G. B. Tradicionālais noslēguma jautājums – kas sekos „Nezināmajam kareivim”?

M. G. Pēc „Nezināmā kareivja” jau esmu iztulkojusi kādus sešus vai septiņus tekstus. Pāris grāmatas jau iznākušas, citas drīz gaidāmas. Līdz maija beigām vajadzētu iznākt Jāna Krosa romānam „Profesora Martensa aizbraukšana”. Drīz gaidāms arī rakstnieka un bijušā Igaunijas vēstnieka Latvijā Jāka Jeerīta noveļu krājums. Bet pašlaik atdzejoju somu modernisma klasiķa Penti Sārikoski trīs pēdējos dzejoļu krājumus, kas veido ciklu “Tiarnia”, un tulkoju Krosa pašu pirmo romānu – par hronistu Baltazaru Rusovu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s