Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Inga Ābele: „…vārdi kaut kādā ziņā ir nāve”

Ingas Ābeles stāstu krājums „Kamenes un skudras” ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem oriģinālliteratūras nominācijā.

Literatūras gada balva 2010 Inga Ābele Inga Ābele. Rakstniecība ir egoisms, rakstnieks nostājas centrā, caur viņu krustojas trajektorijas, viņš spēj redzēt pasauli, bet nedrīkst aizmirst par atbildību. Pirmām kārtām jāredz sevi kā cilvēku. Kad iznāk grāmata, pēkšņi sāk šķist, ka tu patiešām esi rakstnieks, bet tai pašā laikā rakstniecība ir tikai meklējumu ceļš, kas nekad nav absolūts. Tad seko pazemība par to, ka tev dota iespēja rakstīt. Manuprāt, smadzenēs vienkārši ir tādas kā „stacijas”, kas uztver signālus. Piemēram, man vienlaikus prātā ir stāsts, luga, eseja – un vēl kāds dzejolis atnāk. Un kur nu vēl dzīve. Tu rosies mājās, kaut ko dari – un pēkšņi atnāk doma… Ā, tā sakarā ar lugu!… Zemapziņā visi bloki vienlaikus strādā, viņi turpina uztvert, lai ko tu darītu un lai cik tālu tajā brīdī būtu atgājusi no attiecīgā darba radīšanas. Nekas nenotiek tāpat vien – tātad tobrīd tu dzīvo un strādā. Tu raksti lugu, viss pamazām izkārtojas vajadzīgajā secībā, bet nezini, kā lai pabeidz. Pēkšņi izkrīt no grāmatplaukta Bērnu bībele, atšķiras kādā lapaspusē, tu izlasi – un saproti, kā jābeidzas lugai. Tas ir milzīgs kamols – gan domas, gan nejaušības, gan apstākļi, viss kopā un visbiežāk tu pats līdz galam to lugu nesaproti. Atnāks režisors un ieraudzīs ko jaunu. Bet tas ir sāpīgs process – kā tu mainies un arī pasauli ieraugi pavisam citādu. Sākumā pat ir bail, piemetas depresija – man taču likās, ka ir tā, bet, izrādās, tomēr tā… Kaut gan nekas taču ārpasaulē nav mainījies. Mainījies esi pats. Galvenais ir to saprast. To nevar saprast, bet ir kādi avoti, ko iespējams izzināt.

Guntis Berelis. Tu raksti grāmatu, un tai pašā laikā grāmata pārtaisa tevi?

I. Ā. Jā.

G. B. 2008. gadā tev iznāca romāns „Paisums”. Pagājušogad – stāstu krājums „Kamenes un skudras”. Tu veiksmīgi esi iedzīvojusies gan īsprozā, gan romānā un tātad pārzini abu šo žanru īpatnības no virtuves puses. Literatūrteorētiķi, prātodami par žanru specifiku, ir aizskaldījušies matus līdz galīgai bezjēgai, parasti gan nonākot līdz jau sākotnēji acīmredzamajam secinājumam, ka romānā ir daudz lappušu, stāstā – maz, un tā arī ir galvenā atšķirība starp stāstu un romānu. Tev literatūrteorētiskas noslieces nekad nav piemitušas, bet tomēr – kā tu uz šo lietu skaties, būdama „iekšpusē”?

I. Ā. Tas ir, kā kura matērija sevi izsmeļ. Negribu izklausīties traka, bet mēs neko neizdomājam – kaut kur šie teksti jau eksistē, mēs viņus nevaram izdomāt, mēs tiem varam tikai piekļūt, un, ja pareizi piekļūstam, mēs viņus arī dabūjam. Romānam tomēr piemīt ilgstamība. Ja matērijas potenciāls ir uzzibsnīt un tūlīt pat apdzist, tu nevari prasīt no attiecīgā darba ilgstamību. Nē, protams, var jau kaut ko loģisku sakonstruēt, stiept garumā, reizēm varbūt pat izdodas. Bet es vienmēr jūtu, vai materiāls būs uzplaiksnījums, vai arī tam ir iespēja kļūt par romānu.

Inga Ābele. Kamenes un skudras

G. B. Tātad, jau ķeroties pie „Paisuma”, tu zināji, ka tas būs romāns?

I. Ā. Jā. Tas koncepts, kas ienāk prātā, kaut kādā mērā jau ir pārredzama shēma. Pēc tam tā mainās, transformējas, bet koncepts sākumā ir jūtams. Teiksim, „Kamenēs un skudrās” ir stāsts „Vilkumāra un balodis”. Redzēju galveno varoni, zināju, kas ar viņu notiek, bet nesapratu, no kura laika viņa ir. Tikai vēlāk kļuva skaidrs, ka stāsts ir par piekto gadu.

G. B. „Vilkumāra un balodis” mani zināmā mērā izbrīnīja. Tu allaž esi koncentrējusies uz tagadnes būšanām, katrā ziņā – uz to, ko labi pārzini un varbūt pati esi skatījusi savām acīm. Kāpēc tāds iekritiens gadsimtu senā pagātnē?

I. Ā. Kaut kā vienkārši sajutu, ka Vilkumāra nāk no piektā gada. Varbūt tas bija saistīts ar valsts dzīvi – stāsts radās laikā, kad sākās krīze, un man šķita, ka nedrīkstu palikt vienaldzīga.

G. B. Lasot „Kamenes un skudras”, man bija jušana, ka stāsti nav gluži nejauši kopā savākušies. Pirmajā stāstā ar daiļrunīgo nosaukumu „Pirms visām pasaulēm” tu it kā definē spēles noteikumus – tādu kā maiga absurda poētiku, pēc tam izspēlē visādas variācijas, tālāk pamazām redzamajai, taustāmajai, dzirdamajai un reizēm pat saprotamajai realitātei, bet beigu galā esejistiskajā „Putna atmiņā” uzšaujies pavisam ēteriskās sfērās. No poētiskās pasaules atpakaļ realitātē, no tās – meklēt glābiņu un patvērumu tīrā poēzijā. Par to jau rakstīju savā recenzijā. Cik lielā mērā šis krājuma „maģistrālais sižets” darināts apzināti?

I. Ā. Stāsti laika gaitā pamazām sakrājas. Bet, liekot kopā krājumā, protams, ir intuitīva sajūta, kurš stāsts kuram stāv blakus, jo tie arī savstarpēji saspēlējas. Pēc iekšējās sajūtas. Gandrīz nepaskaidrojami.

G. B. Literatūrā vispār ir kaut kas izskaidrojams?

I. Ā. Darbs ir paskaidrojams, impulsi nav izskaidrojami. No vienas puses, paliek uztveres svaigums un tīrība, no otras – tu jau aptuveni zini, kā to izdarīt. Tu jūti, ko gribi pateikti, un zini, kā to var izdarīt. Teiksim, nav nekā striktāka par Holivudas scenārijiem, kas izskaitļoti pa minūtēm – tā ir ļoti augsta meistarība. Tas vienkārši jāiemācās, un, kad tas iemācīts, to var atmest.

G. B. Kā var atmest to, ko tu esi iemācījies?

I. Ā. Darot kaut ko citu. Pievēršoties dzīvei. Ravējot dārzu. Kad shēma iziet no galvas laukā, var darīt kaut ko tālāk.

G. B. Kāpēc tu vispār raksti, nevis, teiksim, ravē dārzu?

I. Ā. Pieredze bērnībā ar lasīšanu.

G. B. Kāpēc vienkārši nelasi tālāk, bet pati mēģini pierakstīt vēl klāt?

I. Ā. Man sāka šķist, ka rakstītais ir vērtība. Un, ja tas ir vērtība, tad vienkārši tāpat vien dzīvot ir pārlieku liela greznība, jāmēģina arī kaut ko ieraudzīt.

G. B. Tu ar rakstīšanu taisnojies par to, ka vispār esi dzīva?

I. Ā. Nē, es pielieku klāt tādu kā papildus dimensiju. Nedzīvoju automātiski. Mēģinu saprast pārmaiņas sevī. Rakstīšana sastāv no trim procesiem – dzīvošanas, domāšanas par dzīvošanu un rakstīšanas. Rakstīšana šajā virknē ir pēdējais. Varbūt tā ir vēlme dalīties.

G. B. Dalīties ar ko?

I. Ā. Ar domubiedriem… Lasītājiem…

G. B. Grāmatu lasot, lasītājs piedalās arī grāmatas tapšanas procesā – tā tu domāji?

I. Ā. Jā, tu interesanti pateici. Kad tu uzraksti savu darbu, vārdi kaut kādā ziņā ir nāve. Pirms tam bija – kas? Pirms tam bija tā sajūta, doma pirms vārda. Vārds ir sajūtas nāve. Domas sākumā ir bez vārdiem – kā suns, kaķis vai mazs bērns, kas neprot vēl runāt. Kad tu to nosauc vārdā, tā sastingst, bet, līdzko kāds cits to izlasa, doma atdzīvojas viņa sajūtās. Bet tā jau ir pavisam cita pasaule. Pārejas punkts ir nāve.

G. B. Tātad „Kamenes un skudras” ir beigtas. Kā tev tālāk veidojas attiecības ar piebeigto grāmatu, kas nu plauktā?

I. Ā. „Kamenēs” ir mazāk emociju, vairāk izziņas procesa. Situācijas apjēgšana. Par vērtībām, to piramīdu, uz kuras mēs stāvam. Attiecību noskaidrošana ar pieņēmumiem, kas ir vērtības.

G. B. Ko labu izdevās noskaidrot?

I. Ā. Tas jau priekš manis. Grāmata ir pabeigta, bet process turpinās. Nav tāda beigu punkta, nekad, nevienā vecumā. Kamēr esi dzīvs un saistīts ar pasauli, tikmēr viss turpinās.

G. B. Kas labs gaidāms pēc „Kamenēm un skudrām”?

I. Ā. No prozas pašlaik nekas netop. Nesen atdevu vienu lugu Krievu drāmai. Nosaukums „Vējdzirnavas”, bet viņiem būs „Благородная кровь”. Režisors būs Gruzdovs.

G. B. Ne viens vien klasiķis stāstījis, ka grāmata pēc iznākšanas kļūst par atspēriena punktu, uz kura nostāties un sākt darīt kaut ko pavisam citu. Ar tevi notiek tāpat?

I. Ā. Uz mani tas attiecas tādā ziņā, ka es pāreju uz citu žanru. Kad pabeigta proza, var ķerties pie dramaturģijas, apmēram tā. Avoti līdzīgi, tomēr pavisam citi. Citā žanrā tu atpūties – un vari atkal atgriezties.

G. B. Vai tas nozīmētu, ka tagad – pēc lugas – gaidāms romāns?

I. Ā. Es ļoti gribētu, bet nezinu, vai esmu spējīga. Bail. Bail no neuzrakstītā teksta. Un, kad vairs nezini, kur likties no bailēm, jāķeras klāt.

__________________________________

Vēl par Ingu Ābeli:

________________________________

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s