Arturs Heniņš “Velnakmens veļas”

Romāna upuris uz vēstures altāra

Arturs Heniņš. Velnakmens veļas. Vēsturisks romāns par latviešiem Krievijā 20. gadsimta 30. gados. R., Jumava, 2010

Arturs Heniņš Velnakmens veļas Arturs Heniņš ir daudzu vēsturiski dokumentālo romānu autors, tostarp nozīmīgākais darbs ir Smilšu kalnu triloģija: Es, smilšu kalna jātnieks (2002), Smilšu kalnu virpuļos (2003), Pastardiena smilšu kalnos (2005). Tajā vēstīts par laikposmu no no 1893. līdz 1906. gadam, īpašu uzmanību pievēršot 1905. un 1906. gada notikumiem Rīgā. Smilšu kalnu triloģiju šeit piesaukta tālab, ka tā pastarpināti saistīta ar romānu Velnakmens veļas, kurā vietumis pavīd atsauces uz triloģijā aprakstītajām norisēm un personāžiem, kaut gan par turpinājumu to uzskatīt nevar.

Jau kopš Hruščova atkušņa laika vispārzināms ir fakts, ka 1937. un 1938. gadā Padomju Savienībā iznīcināja milzumdaudz latviešu. It kā puslīdz būtu zināms arī tas, kādā veidā viņi tur bija nonākuši – lielākā daļa palika pēc revolūcijas un Pilsoņu kara, tiem pievienojās no neatkarīgās Latvijas izbraukušie. Taču galīgi nav skaidrs, ar ko īsti viņi šo laikposmu tur nodarbojās, kā dzīvoja, ko darīja, ko domāja, ja neskaita padomju laika pārideoloģizētos vēstures traktējumus, kas piesātināti ar noklusējumiem un trafaretām frāzēm par sociālisma celtniecību. Turklāt runa nav par dažiem simtiem cilvēku vai, teiksim, tādiem padomju dižvīriem kā Rudzutaks vai Eidemanis, bet gan par desmitiem tūkstošiem ļaužu. Tāpat grūti izprotams, kāpēc divdesmitajos gados viņi nedevās atpakaļ uz Latviju (iespējas taču bija – viena šāda atgriešanās epizode aprakstīta nesen iznākušājā Rūmnieka un Miglas romānā Čaks) un, pats galvenais, kālab vēl trīsdesmito gadu sākumā, kad Latvijā dzīve acīmredzami gāja uz augšu un Ulmaņa maigā diktatūra pat pie apvāršņa nerēgojās, dažs uzskatīja par labāku emigrēt uz Krieviju – kā Laicens, kuram lai nu ko, bet veselā saprāta trūkumu nevarēja pārmest. No vienas puses, tas ir prāvs vēstures baltais plankums vai melnais caurums, kurā gluži vai bez pēdām pagaisusi nemaz ne tik niecīga nācijas daļa. No otras – diezgan slidena tēma: kā tu mūslaikos vēsu prātu paraudzīsies uz letiņu, kas mierīgā garā dzīvo nost Staļina paspārnē, nemitīgi satraucas par buržuju briesmu darbiem neatkarīgajā Latvijā un vēl ir pārliecināts komunists, tātad vurdalaks pēc definīcijas. Heniņa romāns mēģina šo balto plankumu aizpildīt ar reālijām. Tāpat ieskats trīsdesmito gadu Krievijas latviešu dzīvē bija gūstams no Lūcijas Ķuzānes biogrāfiskā romāna Malle (2005), kurā Malle – liepājniece Velta Sproģe – arī bija starp tiem, kas devās meklēt laimības valsti Padomju Savienībā, taču Mallē autore bija koncentrējusies uz vienas personas dzīvi, kurpretī Heniņa skatījums ir drīzāk panorāmisks – viņu vairāk interesē plašāka mēroga sociālās norises.

Romāna uzmanības centrā ir Kārlis Zandreiters, nelegālists, partijas biedrs kopš 1902. gada un Cīņas izdevējs, kuram pagrīdes segvārdi bijis tik daudz, ka īstais vārds bezmaz pačibējis no atmiņas. 1930. gadā viņš ar viltotu pasi šķērso Latvijas un Padomju Savienības robežu un pārceļas uz dzīvi Maskavā. Seko sīki un smalki aprakstīta viņa dzīve Krievijā, darbs pie revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmatas, cīņa ar smagu slimību, ir plaši ieskati latviešu biedrības Prometejs darbībā; trīsdesmito gadu otrajā pusē mākoņi pamazām draudīgi biezē, sākas trockistu tvarstīšana un tiesāšana, kā pirmie krīt latviešu tautības padomju varasvīri, bet 1938. gadā arī Kārļa un viņa sievas Veras dzīvei punktu pieliek lode.

Heniņa trumpis – vēsi objektivizētā rakstības maniere. Nedz vēsturiskās norises, nedz personāži netiek saklasificēti pa ideoloģiskajām spēka līnijām. To var uzskatīt arī par principiālu attieksmi pret vēsturi: vēsture nevar būt ne laba, ne ļauna – vēsture ir tikai tāda, kāda tā bijusi, tāpēc nav ne mazākās jēgas no šodienas skatpunkta kaut ko tiesāt vai ar romānista visuvareno roku iedalīt ļaužiem „slikto” un „labo” lomas. Visaptverošie sociālie procesi tādējādi veidojas kā bezgala daudzu „personisko vēsturu” summa, turklāt jēdziens „summa” jāuztver bezmaz burtiskā nozīmē – autors gluži vai ar grāmatveža vai, precīzāk, arhivāra precizitāti reģistrē, ko katrs no daudzajiem personāžiem teicis, darījis, rakstījis vai parakstījis – un pēc tam izseko, kā šie mikroskopiskie satricinājumi vai pārbīdes summējas svarīgākās norisēs. Tai pašā laikā šis trumpis kļūst arī par romāna vājo punktu. Līdzīgi kā Smilšu kalnu triloģijā, arī romānā Velnakmens veļas cilvēks ir tikai un vienīgi sociāla būtne, un pat viņu psiholoģiskajos portretos daudz lielāka vērība pievērsta viņu ideoloģiskajai pārliecībai vai, teiksim, attieksmei pret darbu nekā gluži cilvēciskām īpašībām. Savukārt mēģinājumi pēc iespējas precīzāk un reljefāk iezīmēt šo esamības „sociālo dimensiju” noved pie milzīga nebūtisku detaļu īpatsvara. Piemēram, sīki un smalki tiek aprakstīta Kārļa Zandreitera revizora darbība – un nevarētu teikt, ka šie apraksti būtu romānā lieki, jo tādējādi lasītājs gūst pamatīgu ieskatu Prometeja saimniecībā un līdz ar to arī Krievijas latviešu ikdienas dzīvē. Tikpat detalizēti tiek apcerēts Zandreitera un citu personāžu darbs pie revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmatas tapšanas – arī šīs epizodes iekļaujas kopainā, jo ar to starpniecību līdz Zandreiteram nonāk pirmā apjausma par gaidāmajām represijām. Taču autors pārsvarā apcer visādu dokumentu rakstīšanu, lasīšanu vai parakstīšanu komplektā ar sekām, kādas šie dokumenti izraisa sabiedrībā – rodas pat iespaids, ka stāsts ir nevis par cilvēkiem, bet par papīriem, kuriem cilvēks ir tikai neobligāta piedeva. Beigu galā vairs nav skaidrs, kurš pazaudējis vēstījuma centrālo līniju līdz ar pašu Kārli Zandreiteru – lasītājs, kura prāts nomaldījies neskaitāmo personāžu, sīko faktu un norišu biežņā, vai autors, kurš nebūtisko nav nošķīris no svarīgā. Te vēlreiz jāuzsver, ka aplami būtu arī apgalvot, ka visas šīs dibenplāna detaļas romānam nav vajadzīgas – katra no tām patiesi ieskicē kādu jaunu vēsturiskās realitātes niansi, bet, vienalga, rodas iespaids, ka romānā kaut kas nav kārtībā ar proporcijām.

Tālab attieksme pret romānu Velnakmens veļas veidojas divdabīga. Ja mēs romānu uzlūkojam kā ilustrāciju vēsturiskajiem notikumiem, paši no sevis uz mēles prasās epiteti vispārākajā pakāpē: unikāli, pirmreizīgi, baltais plankums vairs nav tik brēcoši balts, autors, zvērīgs urķis būdams, Latvijas un Krievijas arhīvos paveicis vai veselas vēsturnieku brigādes darbu un tamlīdzīgi. Taču, ja šo tekstu lasām kā romānu, atliek vien noplātīt rokas: izplūdis, pārāk liela uzmanība pievērsta papīriem, pārāk maza – cilvēkiem. Var jau būt, ka autors, mēģinādams pēc iespējas pilnīgāk restaurēt vēsturiskās norises, vienkārši upurējis romānu uz vēstures altāra.

Vēl vienīgi jāpiebilst, ka grāmatai ļoti pietrūkst vēsturnieka komentāra, kas aptuveni iezīmētu robežu starp dokumentalitāti un autora izdomu un viestu skaidrību par neskaitāmajiem personāžiem, no kuriem daudzi pazib tikai ar saviem nelegālistu segvārdiem, un to prototipiem. Jo īpaši tas sakāms par Kārli Zandreiteru – galīgi neorientējos šā laikposma vēsturē, tāpēc man tā arī netapa skaidrs, vai šis Zandreiters ir tas pats Eduards Zandreiters (viens no viņa daudzajiem segvārdiem bija Kārlis), kura biogrāfija it kā atbilst Kārļa biogrāfijai, vai nav.

Latvju Teksti 03.

____________________________

Vēl par Arturu Heniņu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s