Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”

Igauņi un zaudētā paradīze

Andruss Kivirehks. Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. No igauņu valodas tulkojusi Zane Balode. R., Lauku Avīze, 2011. 335 lpp.

Andruss Kivirehks Vīrs, kas zināja čūskuvārdus Andruss Kivirehks jau latviešu lasītājiem zināms – 2009. gadā latviski iznāca viņa Igaunijā ārkārtīgi populārā pseidovēsturiskā fantāzija Rijkuris jeb Novembris; publicētas ir arī pāris viņa grāmatas bērniem. Nu – Vīrs, kas zināja čūskuvārdus, oriģinālā publicēts 2007. gadā, saņēmis vairākas godalgas, tostarp arī igauņu fantastikas balvu Stalker (kaut gan romānam ar žanra kanoniem visai pastarpinātas attiecības), bet ne tikai – pēc romāna uzdarināta arī galda spēle, par kuru izdevās noskaidrot vien tik daudz, ka tā sastāv no 5 koka metamiem kauliņiem ar slepenām zīmēm, 80 spēļu kārtīm un 5 dažādu krāsu kauliņiem.

Latvieši dzīvo kokos un ēd sēnes – tā ir tik sena un neapstrīdama patiesība, ka gluži vai neērti lieku reizi to atkārtot, ja nu vienīgi jāatgādina, ka joprojām nav īsti zināms, ar ko viņi nodarbojas sēņu ēšanas starplaikos. Savukārt pēc Čūskuvārdu izlasīšanas par senajiem igauņiem aina drusku pilnīgāka – viņi dzīvo mežā, sarunājas ar odzēm, slauc vilkus (vilkapiens jādzer katram kārtīgam igaunim), viņu lielākais gardums ir pūčolas, bet sievas pie pirmās izdevības mēdz sagrēkot ar lāčiem. Svarīgākais šajā esamības formā ir čūskuvārdi, “ar ko visas dzīvās radības var atsaukt pie sevis”, aizlaiku valoda, ar kuru ne tikai var sazināties ar čūskām, bet arī pakļaut visus citus dzīvniekus. Zināmā mērā čūskuvārdi simbolizē mītu par zaudēto paradīzi: reiz bija vecie labie laiki, kad mežs bija pilns ar igauņiem, bija arī kāds pūķveidīgs radījums, saukts par Ziemeļu Rupuci, kurš līdzēja cīņā ar ienaidniekiem; cilvēki dzīvoja pilnīgā saskaņā ar dabu, draudzējās ar čūskām, „kuras izturējās pret cilvēkiem kā pret jaunākajiem brālīšiem”, tomēr īsti tos par pilnu neņēma, jo cilvēkiem lielākoties piemīt kāda specifiska īpatnība – viņi mēdz būt neciešami stulbi, ko uzskatāmi apliecina, sākoties bruņnešu atgādātajiem „jaunajiem laikiem” (romāna darbība noris mistificētos viduslaikos, ap XIII – XIV gadsimtu). Proti, cilvēki pamet mežu, pārvācas uz dzīvi ciemos un ne tikai ēd maizi un strebj miltu putru, no kuras normālam igaunim vemt gribas, bet dažs arī aiziet klosterī, nogriež pautus un noņemas ar laikmetīgo mūziku, sauktu par korāļiem. Pats ļaunākais – līdz ar citām senču gudrībām viņi ir aizmirsuši arī čūskuvārdus, vēl trakāk – kolīdz ierauga odzi, uzreiz metās to sist, uzskatīdami, ka tā ir sātana radījums.

Apmēram tāds ir fons, uz kura norisinās Čūskuvārdu darbība un kura nesteidzīgam aprakstam veltīta apmēram puse romāna.

Uzmanības centrā ir Lēmets, pēdējais vīrietis mežā un arī pēdējais čūskuvārdu zinātājs, kurš klāsta savu dzīvesstāstu. Romāns ir piesātināts ar milzumdaudzām efektīgām epizodēm, kas veido tā caurcaurēm ironisko un krietni grotesko gaisotni. Tostarp, piemēram, bez cilvēkiem mežā mīt arī vēl cilvēkveidīgo pērtiķu pāris, kas uzskata, ka “attīstība nav nekas cits kā neapturama slīdēšana purvā” un izklaidējoties selekcionē utis, simpātiskus, taču neiedomājami dumjus radījumus, pamanīdamies dabūt gatavu pat stirnas lieluma eksemplāru. Ir „lāču tēma”, kas caurvij visu romānu: “Vien retās sievietes spēj pretoties lāčiem, tie tak ir tik lieli, mīksti, bezpalīdzīgi un spalvaini. Turklāt viņi ir dzimuši pavedinātāji, kam gaužām traki patīk cilvēksievas, un tie nepamet neizmantotu nevienu iespēju, lai piesmērētos kādai sievietei un murkšķētu tai ausī.” Lai pavedinātu sievietes, recepte gluži vienkārša – lāči uzliek galvā vainadziņu un, skumji galvu grozīdami, staigā ap meitenēm, kamēr tās vairs nespēj pretoties kārdinājumam. Ko šāds grēkagabals sastrādā ar Lēmeta māti un tēvu – tas vien ir vesela epa vērts, tāpat kā Lēmeta bezkājainais, toties indeszobiem bruņotais vectētuks, varens karotājs, kurš gadu desmitiem mīt uz vientuļas salas un slaktē garāmkuģojošos ceļiniekus, lai no viņu kauliem uzdarinātu spārnus, aizlidotu līdz cietzemei un beidzot kārtīgi paņemtu pie dziesmas bruņnešus. Vārdusakot, romāna pasaule veidojas ārkārtīgi kolorīta, daudzveidīga un pilnīga. Sava vieta ierādīta visam – ij mītiem, ij aizlaiku paražām, ij cilvēciskām, lāciskām un čuskiskām drāmām un traģēdijām, bet autora izdomas spēja nudien ir apskaužama, līdzīgi kā viņa ķēriens neganti ironizēt par it kā pašsaprotamām lietām.

Taču, protams, viss ir krietni nopietnāk. Analītisks skatījums no Čūskuvārdiem spēj izšķilt veselu interpretāciju varavīksni. Romānu var traktēt, teiksim, kā filozofisku līdzību, kas vēsta, pie kā noved identitātes zaudēšana un cik lielā mērā cilvēks pats vainojams šajā procesā. No šejienes viens solis līdz refleksijām par mazas nācijas bēdīgo likteni citu nāciju pakļautībā. Var meklēt sakarības ar mitopoētiskās rakstības dominanti gadu tūkstoša mijas literatūrā vispār (un atrast bez pārliecīgas piepūles: gan, piemēram, no vienas puses, ar Jura Rozīša romānu Kuņas dēls (1994), gan, no otras, ar pirms dažiem gadiem latviski publicēto Silvanas de Mari fantāziju Pēdējais elfs). Var runāt par kultūras uztieptajām pasaules skatījuma klišejām, kas bieži vien mēdz pārvērsties visparastākajos aizspriedumos un aizkorķēt gan maņu, gan domājamos orgānus (ko Čūskuvārdos reprezentē ciema ļaudis, kas gan spēj novērtēt korāļus, bet aizmirsuši par veselā saprāta balsi). Turpinājumā – par stereotipu vājumu un spēku: arī mežā ne viss ir mierīgi un idilliski, par ko rūpējas ķertais un pagalam ļaunprātīgais zintnieks Ilgass, kurš tik cieši turas pie senču paražām, ka to vārdā spēj pastrādāt jebkādas ļaunprātības – un beigu galā saņem, ko pelnījis: no viņa galvaskausa tiek izveidots trauks, no kā tik ērti padzerties pienu. Ja ar tālām ekskursijām abstrakciju sfērās ir par maz, var meklēt sakarības ar šodienu – un, manuprāt, tās ir romāna vārgākās lappuses, kad autors gluži vai ar pirkstu bada lasītājam acī, lai nepārprotami taptu skaidrs, ka aiz bruņnešiem un mūkiem zibinās Eirosavienības aprises (līdzīgi arī reliģijas traktējums – visviens, pagāniskās vai kristietiskās – pārtop tik primitīvā karikatūrā, ka īsti neiekļaujas citādi tik veiksmīgi uzradītajā pasaulē). Bet beigu galā var nonākt līdz postmodernismam ar tā parodijām, pastišiem, „augstā” un „zemā” apvienojumu utt.

Taču viss ir vēl nopietnāk. Viss iepriekšminētais romānā patiesi atrodams – un šādi meklējumi nenoliedzami būtu aizraujoša nodarbošanās. Tak ar pārmēru prātīgām un pareizām domām bruģēts ceļš ja ne gluži uz elli, tad uz makulatūras saiņiem noteikti. Pasaulē ir milzumdaudz draņķīgu grāmatu, kas pārpilnas ar pareiziem un gudriem prātojumiem. Taču Čūskuvārdi pretojas un neļaujas iestīvēties nekādu koncepciju rāmjos. Romāna beigu daļā visas sižetiskās līnijas savijās tik baisi traģiskā mezglā, ka to pārcirst vai atraisīt nespēj nedz Lēmeta, nedz lasītāja veselais saprāts, bet visas filozofiskās un literatūrteorētiskās koncepcijas top melnas un maziņas. Grēka lieta būtu klāstīt sižetu lasītājiem, kas vēl nav iepazinušies ar romānu, piebildīšu vien to, ka „vecās” un „jaunās” pasaules pretstatījums, kas romāna pirmajā pusē tiek aprakstīts pārsvarā sirsnīgi ironiskā toņkārtā, visagala pēcgalā noved pie līķu kalniem, asiņu jūrām un „vecās” pasaules bojāejas: zaudētā paradīze patiesi nu ir pārvērtusies par gaistošu mītu. Kopumā – Čūskuvārdi ir emocionāli ārkārtīgi iedarbīga grāmata, vienlaikus jautra un bezgala skumja, smieklīga un šaušalīga.

Latvijas Avīze, 15.03.2011 (mazliet saīsināts)

____________________________________

Vēl par Andrusu Kivirehku:

2 thoughts on “Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”

  1. Atpakaļ ziņojums: Čūskuvārdi « Lasītājas piezīmes

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s