„…visvieglākais ir kādu nogalināt”. Saruna ar Ingu Žoludi

image Guntis Berelis. Parasti jauns rakstnieks debitē ar stāstu krājumu un tikai pēc tam ķeras pie tādas smagsvara būšanas, kāds ir romāns. Tev sanācis ačgārni – visupirms 2008. gadā bija romāns Silta zeme, tagad – stāstu krājums Mierinājums Ādama kokam. Manuprāt, grāmatai stāstu būtu pieticis un vēl pāri palicis pirms Siltas zemes.

Inga Žolude. Stāstu tiešām pietika, un es pat mēģināju viņus savākt vienkopus, bet Dienas Grāmatas galvenajai redaktorei Dacei Sparānei iespējamais krājums īsti nepatika, viņa teica, ka nevajagot – kritiķi noknābāšot. Varbūt man labāk veikšoties ar romānu. Tobrīd bija šausmīgākā vēlme rakstīt un neizgāzties, tāpēc izmisīgi pieķēros šai domai un sāku rakstīt Siltu zemi. Mierinājumā Ādama kokam nebūt nav apkopoti visi stāsti, ko astoņos gados esmu sarakstījusi, – publicēts ir krietni vairāk, bet starp tiem ir daudz tādu, kas nav izturējuši manu atlasi. Romāns uzlika tādu kā kvalitātes latiņu, par kuru zemāk nevarēju atļauties nolaisties, varbūt radīja atbildības sajūtu. Vienkārši nevaru likt grāmatā savus pirmos drausmīgi muļķīgos stāstus. Ja tu lasi – un pašai sametas kauns par to, ko esi uzrakstījusi…

G. B. Kādi bija atlases kritēriji?

I. Ž. Drīzāk intuitīvi, bet vispār stāstus vieno centrālā tēma – nāve. Ir arī stāsti, kas beigās tika pierakstīti klāt īpaši šai grāmatai, rēķinoties ar šo tēmu, – Sākums, Nāves grāmata, Mierinājums Ādama kokam un Komēdija. Sākumā grāmatas nosaukums pat bija iecerēts kā Nāves grāmata, bet likās, ka tas ir pārāk smags un ambiciozs, tāpēc izšķīros par neitrālāku. Mierinājums Ādama kokam vieš zināmu cerību, tur nav jūtama Nāves grāmatas nolemtība, turklāt tas ir daudz meditatīvāks, atstāj vietu interpretācijām, pārdzīvojumam, mierinājumam.

G. B. Kāpēc tu tik ļoti gribēji koncentrēties uz nāvi?

I. Ž. Kādreiz es domāju, ka stāsts nedrīkst būt vienkārši par ikdienu. Man likās, ka noteikti vajag pamatīgu konfliktu vai kādu eksistenciālu problēmu. Un, lai prozā tiktu pie konfliktiem un visādām eksistenciālām lietām, visvieglākais ir kādu nogalināt. Tad arī nāca laukā stāsti, kuros vienmēr kāds nomira. Kad ar cilvēku notiek kaut kas liels, visviens, labs vai slikts, viņš ir ar to pārņemts pilnībā. Viens no lielākajiem un svarīgākajiem notikumiem cilvēka dzīvē ir nāve. Tagad gan uzskatu, ka var rakstīt arī tā, lai neviens nemirtu. Var iztikt bez nāves.

Bet uz nāvi var palūkoties no visdažādākajiem skatpunktiem. Teiksim, Sākumā un Mierinājumā Ādama kokam ir tuvinieka nāve, bet stāstā Krītiņu princeses aprakstīti bērna pārdzīvojumi, gandrīz zaudējot suni. Nāve aplūkota no dažādām pusēm, kaut gan tas nav darīts apzināti, vienkārši tā sanācis. Vispār man tā bija uzdrīkstēšanās – rakstīt par šīm tēmām, kas zināmā mērā ir tabu, – sabiedrībā nav pieņemts runāt par nāvi. Pirmie trīs krājuma stāsti ir ļoti personiski. Kaut kādā ziņā tā noteikti bija pašterapija – es rakstīju par reālu tuvinieku zaudējumu. Ģimenē nepieminēja mirušos radiniekus – varbūt tāpēc, ka negribēja uzjundīt emocijas, bet rakstot es kaut kā sakārtoju attiecības – droši vien ne īsti līdz galam, bet tomēr. Piemēram, Sākums ir par opapa aiziešanu. Ar mammu un vecmammu nekad par šo tēmu neesmu varējusi runāt, it kā tā būtu aizliegta. Liekas, ja sāksi par to runāt vai kaut ko jautāt, cilvēki uzreiz atcerēsies tos notikumus, viņiem būs sāpīgi, tāpēc varbūt labāk vispār klusēt.

G. B. Ja kādam nomirst tuvs cilvēks – tu viņam ieteiktu izlasīt Mierinājumu Ādama kokam? Domā – paliktu vieglāk? Bet ja nu vēl sliktāk?

I. Ž. Es jau teicu – nāve ir daudzšķautņaina parādība, uz kuru var paskatīties no dažādām pusēm, – un, ja tu paskaties, kā citi ar to tiek galā, ja redzi, ka cits uz to visu ir paraudzījies citādi, varbūt pats arī sāc domāt citādi. Kad šos pārdzīvojumus mēģina verbalizēt, viss parādās citā gaismā. Varbūt ne tikai man, bet arī tuviniekiem.

G. B. Tātad tu uzskati, ka literatūrai piemīt arī terapeitisks efekts?

I. Ž. Noteikti. Parasts lasītājs, kurš lasa nevis pašizglītošanās nolūkos vai kaut kādu intelektuālu vajadzību mudināts, bet lai vienkārši kaut ko palasītu, noteikti to izjūt. Tad saka, ka viņš pārdzīvo izlasīto. Tā var būt vissliktākā literatūra, bet šādiem lasītājiem grāmata pilda arī terapeitisko funkciju – līdzīgi kā sieviešu žurnāli, kuros publicē padomus, kā dzīvot. Cilvēks nevis iet uz baznīcu vai pie psihoterapeita, bet lasa lubenes.

G. B. Ja tu raksti par ļoti personiskām lietām, kurās iesaistīti arī tev pazīstami cilvēki, – vai neiedarbojas tādas kā bremzes? Tu tomēr rēķinies ar konkrētu lasītāju un viņa reakciju, kas turklāt var skart tevi personiski.

I. Ž. Līdz kādam brīdim tādu prozu vispār nerakstīju. Tas sākās jau pēc Siltas zemes, kad sāku apjēgt, ko tas vispār nozīmē – rakstīt. Kaut kā instinktīvi sāc nojaust rakstnieka ētiku un sajūtu līmenī saproti, ko vari atļauties un ko nevari. Tāpēc stingri turēju sevi grožos, lai neuzrakstītu pārāk daudz, pārāk riebīgi, pārāk sāpinoši.

G. B. Tātad tomēr šādas bremzes pastāv – ja tu nebaidītos no tuvu cilvēku vērtējuma, rakstītu citādi?

I. Ž. Varbūt… Vispār stāstu grāmata ir samērā pieklājīga salīdzinājumā ar Siltu zemi, par kuru krietna daļa lasītāju droši vien domāja, ka tajā aprakstītais viss nācis no manas personiskās pieredzes un kāda es, šausmas, esmu izlaidīga izvirtule. Patlaban topā ir seriāls UgunsGrēks, un tur aktieri, kam seriālā ierādītas ļauno tēlu lomas, stāsta, ka viņus veikalā negribot apkalpot, jo viņi tiekot identificēti ar tēliem, kurus spēlē. Pieņemu, ka līdzīgi notiek literatūrā attiecībās starp autoru un lasītāju. Lasītājs neapzināti tiecas identificēt grāmatas autoru ar tēliem, kurus tas izdomājis. Īstenībā man būtu interesanti uzzināt, kas tad īsti ir mans lasītājs, citādi nav ne mazākās nojausmas, kā mani uztver, teiksim, cilvēks, kurš nejauši nopircis vai kuram uzdāvināta mana grāmata. Kā tās uztver draugi vai literatūrkritiķi – tā ir viena lieta, to es zinu un saprotu, bet ko izlasa parastais lasītājs – tas noteikti ir pavisam kas cits. Tāpēc būtu interesanti aprunāties ar kādu cilvēku, kas ir lasījis manas grāmatas, bet nav mans radinieks vai no literātu vides. Žēl, bet es pati nekad nevarēšu uztvert savas grāmatas tā, kā tās uztver lasītājs. Nesapratīšu, ko viņš domā, mani lasot. Vispār neko nesaprotu par savām grāmatām – no lasītāja skatpunkta.

G. B. Lai arī dažā stāstā ir tādi kā mazliet mistēriski akcenti, tomēr tava proza caurcaurēm sakņota realitātē. Taču ar pārējiem stāstiem jūtami kontrastē Kautrīgs piedāvājums: „Izlase”, kas ir pilnībā atšķirīgs, – tāda kā miniatūra antiutopija.

I. Ž. Jā, Kautrīgs piedāvājums ir citāds, satīrisks un politizēts, sarakstīts dialoga formā, tomēr beigās izlēmu atstāt grāmatā. Stāsts tika sarakstīts, kad biju Amerikā, – 2008. gadā ap Ziemsvētku laiku. Tieši tobrīd parādījās pirmās krīzes pazīmes, radinieki un draugi no Latvijas sāka rakstīt vēstules – šausmas, kas pie mums notiek, un tā tālāk. Kad posos atgriezties Latvijā, profesors, pie kura konsultējos savam doktora darbam, pat mēģināja mani atrunāt un pārsūtīja saites uz Times rakstiem, kuros bija stāstīts, cik briesmīgi patlaban ir Latvijā, kaut gan krīze vēl nebija pat īsti sākusies. Tad arī ienāca prātā Kautrīgs piedāvājums – likās, būs tāds kā joks, varbūt drusku ļauns, vārdsakot, tīrākā satīra. Bet, kamēr stāsts nonāca līdz publikācijai 2009. gada augustā, daudz kas no stāstā aprakstītā jau bija noticis. Tagad sanāk, ka esmu norakstījusi no realitātes, bet īstenībā stāsts bija jau pirms tam.

G. B. Ja mēs tagad ejam tālāk pagātnē – kā tu vispār sāki rakstīt? Par ko bērnībā gribēji kļūt?

I. Ž. Jau agrā bērnībā mamma iestāstīja, ka man noteikti jāmācās par tulku.

G. B. Tulku vai tulkotāju? Tās tomēr ir divas stipri atšķirīgas nodarbošanās. Tulkam ar literatūru visai attāla saistība.

I. Ž. Nezinu, tobrīd droši vien arī mamma īsti nesaprata atšķirību. Bet man labi veicās ar valodu apgūšanu, un es ticēju, ka kļūšu par tulku, liekas, līdz pat 12. klasei. Varbūt tieši tāpēc iestājos angļu filologos, jo šī orientācija man bija iepotēta jau kopš bērnības. Pa vidam gan vēl parādījās interese par mākslu, un pat gribēju stāties Mākslas akadēmijā. Kaut kādā mērā tas piepildījās – vēlāk strādāju Mākslas menedžmenta un informācijas centrā un, ja ne pati nodarbojos ar mākslu, vismaz biju tuvu tai.

Bet par rakstīšanu – prātā iesēdusies epizode no kādas otrās vai trešās klases. Mums bija ļoti jauka klases audzinātāja, un viņa bija izdomājusi tādu sistēmu – mājās pati izgrieza no papīra visādus ķinķēziņus un, ja skolnieks bija labi izpildījis uzdevumu, līmēja tos viņa burtnīcā. Teiksim, ja tev bija uzrakstīts labs sacerējums par sēņošanu, klāt tika pielīmētas sēnītes. Reiz bija jāraksta diktāts, un man audzinātāja ielīmēja burtnīcā milzīgu, dzeltenu veclaicīgu atslēgu. Klasē tikai es biju pareizi uzrakstījusi vārdu „atslēga” – visiem citiem bija „aclēga”.

G. B. Tas nozīmē, ka atšķirībā no daudziem citiem rakstniekiem tu puslīdz zini gramatiku.

I. Ž. Mazliet. Vidusskolā mani pat atbrīvoja no latviešu valodas apmeklējumiem. Protams, rakstīju sacerējumus draugiem. Bet nevarētu teikt, ka būtu bijusi kāda noteikta literārā gaume, intereses vai kas tamlīdzīgs – gāju uz grāmatnīcām, pāršķirstīju grāmatas un, ja kāda likās interesanta, par savu kabatas naudu nopirku un lasīju. Kā jau daudzi tīņi tajā vecumā, rakstīju dzejolīšus. Gāju pie tēta uz darbu izdrukāt, bet viņš strādāja kopā ar mākslinieku Pāvelu Tjurinu, kurš, ieraudzījis manus pantiņus un radošs cilvēks būdams, laikam bija nopratis, ka poētiskais process jāveicina un kaut kā jāpalīdz cilvēkam. Viņš pazina bērnu žurnāla Mana redaktori, saveda mūs kopā, un beigās sanāca tā, ka strādāju Manā un taisīju intervijas ar slavenu cilvēku bērniem. Pat alga bija – pieci vai desmit lati mēnesī par vienu interviju. Slaveno cilvēku bērnus nebija grūti sameklēt – manā klasē mācījās, piemēram, Ievas Akurāteres dēls un Eināra Repšes meita. Tolaik vēl pastāvēja avīze Literatūra un Māksla Latvijā, redaktors bija Arno Jundze, kurš uzmeta aci maniem dzejolīšiem un aizsūtīja uz jauno autoru semināru – tas varēja būt kādā 11. vai 12. klasē. Seminārā piedalījos gan ar dzeju, gan ar prozu, un mani recenzēja Pēteris Draguns, Andris Akmentiņš un Jānis Indāns. Uzzināju, ka dzeja esot slikta un man labāk dzeju nerakstīt, bet prozas darbi esot drusciņ labāki. Kopš tā laika dzeju vairs neesmu rakstījusi, bet vienu no maniem pirmajiem stāstiem Karogs atmeta atpakaļ – neesot pietiekami izstrādāts. Pārdzīvoju, protams, bet, kad uzzināju, ka arī Ingai Ābelei savulaik noraidīti pirmie stāsti, nomierinājos. Bet vispār mana pirmā publikācija bija saistībā ar jauno autoru semināru tajā pašā Karogā, šķiet, 2002. gadā.

G. B. Kas ir tas dzinulis, kas tīņiem liek sēdēt pie papīra vai datora un kaut ko rakstīt? Tajā vecumā taču ir daudz interesantākas lietas, ar ko nodarboties.

I. Ž. Mēģināju nevienam netraucēt dzīvot. Uzliku mūziku uz austiņām, tētis bija atdevis savu pirmo datoru – milzīgu kleberkasti ar sīku ekrānu, sēdēju, rakstīju un pārrakstīju.

G. B. Lai netraucētu citiem, prātīgāk būtu bijis vienkārši iet laukā no mājām.

I. Ž. Man nebija daudz draugu, un tie, kas bija, varbūt īsti nebija domubiedri. Nejutu dvēseļu radniecību. Gribējās kādam izstāstīt, kas man bija prātā, – un tad es to vienkārši uzrakstīju. Varbūt terapeitiskos nolūkos. Jau vēlāk – ap 2002. gadu – domubiedri parādījās, vēlāk tas pārauga zināmā draudzībā, kopābūšanā, likās, ka iekļāvos literātu tusiņā. Tad arī atradās šie dvēseļu radinieki – cilvēki, kuri saprot, ko nozīmē rakstīt, jo paši raksta.

G. B. Tu piesauci literātu tusiņu. Vai tu pašreizējā literatūras kontekstā saskati rakstnieku paaudzi, ko bez garas domāšanas varētu nokrustīt par savu? Tā, lai pēc pārdesmit gadiem varētu jaunajiem rakstniekiem stāstīt: „Kad mēs sākām…” Ar šo „mēs” apzīmējot rakstniekus, kurus uzskati par savu paaudzi.

I. Ž. Nesen piedalījos ¼ Satori pasākumā Zaļo stāstu vakars, kurš tika pieteikts kā astoņdesmitajos gados dzimušās paaudzes prozas lasījumi. Kopā ar mani bija Ieva Melgalve, Nils Sakss, Vilis Kasims, Viesturs Šints. Tad arī sapratu, ka nekādi nespēju identificēties ne ar kādu grupu vai paaudzi – un arī ne ar tiem cilvēkiem, ar kuriem piedalījos šajos lasījumos. Es, Sakss, Melgalve – mēs rakstām pilnīgi atšķirīgi, un arī satieku viņus labi ja reizi gadā. Vēl ir arī Gundars Ignats, ar kuru mācījāmies kopā meistardarbnīcā pie Paula Bankovska, bet arī ar Ignatu diez vai kaut kas kopīgs atrodams, mūsu stilistikas ir pilnīgi atšķirīgas. Ar mana gadagājuma dzejniekiem ir drīzāk draudzīgas saites. Man patiešām gribētos identificēties ar kādu prozistu grupējumu vai paaudzi, bet tādas vienkārši nav.

G. B. Ar pseidonīmu tu šad tad publicē arī kritiku.

I. Ž. Rakstu par sava gadagājuma autoru grāmatām, jo, domāju, man ir sajēga, kas un kā, kādi impulsi iedvesmojuši šīs grāmatas. Arī es esmu iekšā šajā laikā. Taču nekad nevarētu rakstīt par, piemēram, Uldi Bērziņu vai Liānu Langu – man pat liekas, ka nedrīkstu to darīt, jo tas, ko viņi raksta, ir pavisam kaut kas cits, turklāt pilnībā nepārzinu ne viņu daiļradi, ne fonu, kas šos darbus radījis.

G. B. Vai kritikas rakstīšana un tāpat arī tavas itin plašās teorētiskās zināšanas pašai netraucē rakstīt?

I. Ž. Nē, drīzāk palīdz. Es labi pārzinu, neteiksim, virtuvi, bet virtuves priekšmetu arsenālu, ko es varu izmantot gatavošanā. Labi zinu, ka ar rīvi varu dabūt tādas plāksnītes, ar nazi citādas… Vienkārši ņemu un lietoju. Bet tāpēc jau nevajag rakstīt kritiku, jebkurš rakstnieks droši vien kādā brīdī sāk interesēties par šādām teorētiskām lietām, un tā saprašana nāk pati par sevi.

G. B. Loģiskais noslēguma jautājums – kas jauns un labs top pašlaik?

I. Ž. Cīnos ar nākamo romānu. Esmu tikusi tik tālu, lai saprastu, ka tas patiešām būs romāns. Atkal par tādu lielu tēmu… Dzīve, dzīvība, ģimene – apmēram tā.

Karogs, 5/6.2010

____________________________

Vēl par Ingu Žoludi:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s