Vilis Lācītis “Stroika ar skatu uz Londonu”

Stroika ar skatu uz romānu

Vilis Lācītis. Stroika ar skatu uz Londonu. – R., Mansards, 2010

image Viena no pievilcīgākajām literatūras un, protams, mākslas vispār īpatnībām ir spēja pārsteigt – visviens, pārsteigumi patīkami vai nepatīkami. Literatūra nav biznesa plāns – tu nekad nevari būt drošs, kurā brīdī un no kuras aizkrāsnes izlīdīs kāds jauns un cerīgs autors vai kurš dzīvais klasiķis pēkšņi ņems un nodrukās galīgu draņķību. Viļa Lācīša romāns Stroika ar skatu uz Londonu piederīgs patīkamajiem pārsteigumiem – iepriekš autors prozu nav publicējis, vismaz ne kā Vilis Lācītis, bet Stroika… uzreiz apliecina atzīstamu prozista ķērienu, turklāt ietrāpa patlaban absolūti tukšā vietā, kas brēktin brēc tapt aizpildīta. Proti, latviešu literatūrā jau kuro gadu izmisīgi trūkst normālas lasāmvielas. Ir vai nu darbi, kas tēmē uz augstajiem plauktiem un reizēm tajos arī iekļūst, vai, gluži pretēji, teksti, kas pat ne tēmē, bet jau dzimuši miskastē. Pa vidam – tukšums un bez Viļa Lāča. Saprotams, viens neliels romāns tukšumu neko daudz aizpildīt nespēj, vien kārtējo reizi tiek apliecināta tā esamība, bet, vienalga, Stroika… ir asprātīgs un sižetiski itin aizraujošs lasāmgabals.

Tātad – ir pats XXI gadsimta sākums, letiņu taciņa uz Angliju jau pamatīgi iemīdīta, un pa to laimes un naudas meklējumos dodas arī pustapušais muzikants Vilis Lācītis. Apmēram pusi romāna veido viņa pieredzes izklāsts pamīšus ar viesstrādnieku proletāri bomzīgās bohēmas ainiņām, kas papildinātas ar autora/galvenā varoņa refleksijām par mazliet vispārīgākām tēmām – par angļu valodas mācīšanos ar avīzes Sun palīdzību, viesstrādnieku seksuālajām ķibelēm un tamlīdzīgām būšanām. Pazibinās un pagaist nebūtībā daudz kolorītu tipu, no kuriem daži pēcāk apzinīgi atgriežas, lai palīdzētu savilkt ciešāk sižetisko diegu galus, kas vēstītājam nemitīgi grasās slīdēt laukā no rokām. Ironiskā attieksme pret visu un visiem asprātīgi un dzīvi ļauj aprakstīt realitātē droši vien diezgan pabaiso un notrulinošo ikdienas rutīnu; ironija glābj arī tajos gadījumos, kad tiek apspēlēta kāda bārdaināka anekdote, jo, ja ne citādi, var ironizēt gan par pašu anekdoti, gan tās bārdu (interesanti, ja Vilim Lācim piemistu ironista spējas, kādas Lācītim, kā liecina jau pseidonīms, ir atliku likām, – kas saveidotos no Zvejnieka dēla un Putniem bez spārniem?). Mazliet kaitinošs vietumis var likties romāna raustīgais ritms, kas rada iespaidu, ka Stroikā… kaut kas nav īsti kārtībā ar laika rēķiniem. Dažs nenozīmīgs starpgadījums tiek izvērsts un aprakstīts rūpīgi un pamatīgi, bet dažas lappuses tālāk izrādās, ka nez kur pačibējušas nedēļas un mēneši; cituviet pēkšņi ieklīst pasāža no pavisam cita romāna (teiksim, pārdomas par Latvijas sabiedriskā transporta biļešu tantiņām, kurās ironija pārvērtusies nīgrā burkšķēšanā). Taču šādi sīki defekti acīs nekrīt un lasīšanas prieku neko daudz nespēj maitāt.

Romāna lielākais pluss – Stroika… ir viens no retajiem literārajiem tekstiem, kurā jūtama valodas reālā situācija ar visiem žargonismiem un barbarismiem. Te gan nepieciešama maza korekcija. Aplami būtu uzskatīt, ka Stroika… patiešām būtu sarakstīta valodā, kādu mēs (vai varbūt viesstrādnieki Anglijā) lietojam ikdienā. Vēl aplamāk – iedomāties, ka šāds darbs vispār iespējams. Ikdienas valodu literārā tekstā nav iespējams lietot – un ne jau tāpēc, ka žargons, rusicismi, anglicismi un tamlīdzīga fakmaķvārdošanās būtu no literārās valodas izraidāma kā nepieklājīga un augstajai mākslai nepiedienīga (valodas pūristi lai turpina aurēt, tā viņu profesija; literatūrai nekas cilvēcisks nav svešs, un gluži tāpat nekas cilvēcisks nav svešs tā saucamajai literārajai valodai), bet gan tāpēc, ka sarunvaloda, tiešā ceļā pārcelta prozā, pārtop galīgi nesakarīgā un muļķīgā vārdu bieķēzī. Tā ir patiešām liela māksla – nevis akli kopēt reālo žargonu, bet radīt valodisko vidi, kas nebūtu zaudējusi saistību ar realitāti un precīzi atbilstu gan aprakstāmajai videi, gan personāžiem. Būtībā katrs autors rada savu valodu, turklāt apzināti konstruēt šo valodu nav iespējams, jo tādā gadījumā sanāks labi ja beigts dzimis esperanto vai kas tamlīdzīgs, – un tikai no tādām ēteriskām padarīšanām kā talants un intuīcija ir atkarīgs tas, cik šī valoda liksies dabiska. Te vēlreiz jāuzsver vārds „liksies” – māksla vienmēr ir mākslīga un samākslota, bet augstākā pilotāža ir iedvest lasītājam, ka šis mākslīgums ir dabisks. Lācītim tas izdevies reti veiksmīgi, ja nu vienīgi ar atsevišķiem izņēmumiem – piemēram, tas, ka angliski runājošās bangladešietes Rahimas iemīļotākais teiciens ir „besī ārā”, liekas vismaz ērmīgi. Lecīgais un ironiskais žargons, izraibināts ar jautri ciniskām inkrustācijām, ne tikai pats par sevi liekas ļoti dzīvs, bet atdzīvina arī sižetu, vārdu spēļu vai valodisku pārpratumu veidā šur tur iepinoties romānā kā amizantas un uzjautrinošas mikroepizodes.

Kamēr autors apraksta viesstrādnieku sadzīves ainiņas, kādas veido apmēram pusi romāna, viss ir labākajā kārtībā. Taču tad pamazām cauri daudzo sīko norišu biežņai sāk iezīmēties centrālās sižeta līnijas aprises – un sākas visādas ķibeles. Ideja apmēram ir skaidra – ar abām kājām atsperties ikdienā, lai beigu galā visa romāna ēka eksplodētu krāšņā apokalipsē. Izejvielas izvēlētas pietiekoši efektīgas un ar krietnu groteskas piedevu. No vienas puses – ķertie leišu sektanti, kas ilgojas pēc pasaules gala. No otras – letiņi, kas ķīmiķo hanku, lai tiktu pie ātras, lielas un vieglas naudas. Ir skaidrs, ka, saskaroties abām šīm pagalam nesaderīgajām vielām, ies vaļā sprādziens. Un sprādziens patiešām notiek, hankas vārīšanas procesa laikā uzliesmojot šķīdinātāja tvaikiem, pasaules gals teju teju pienāk, pat Jēzus ja ne gluži nokāpj uz zemes virsmas, tad vismaz parāda no debesīm savu bārdaino ģīmi. Bet – tas viss kaut kā neuzkrītoši un pieticīgi. Grūti pat pateikt, vai te kaut kā pietrūkst, vai ir par daudz. Stroikas… pamati būvēti ļoti cītīgi un saveidojušies itin stabili, bet smailei, kurai it kā vajadzēja vainagot visu būvi, acīmredzami pietrūkst elegances un košuma, ar kādu autors prot apveltīt ikdienas pelēcību. Tostarp arī Rahimas varmācīgā nāve likās piederīga tām epizodēm, kas aizgūtas no pavisam cita romāna, katrā ziņā – lai Stroika… dzīvotu, Rahimai nepavisam nebija jāmirst (kaut gan – atpakaļ romāna ironiskajā gaisotnē viņu iestīvē pēdējās lappusēs aprakstītā svētās Rahimas kulta dzimšana), bet aprakstošā pasāža par Rahimas slepkavas atmaskošanu vispār liekas Stroikai… piekabināts svešķermenis.

Kopiespaids apmēram šāds: visi kārtīgam romānam nepieciešamie elementi ir savākti vienkopus un no tiem uzcirsta konstrukcija, kas patiešām līdzīga romānam. Taču paša romāna īsti vēl nav, ir tikai stroika ar skatu uz labi iecerētu un potenciāli patiesām labu romānu.

Nobeigumā lasāma īsa žargona skaidrojošā vārdnīca. Vairums žargonismu gan pazīstami bez jebkādas skaidrošanas, tomēr dažs patrāpās arī nezināms, sevišķi, ja runa ir par būvstrādnieku profesionālo žargonu (kārpis, kenga vai šaterings). Taču pats svarīgākais gan aizmirsies – no skaidrojošās vārdnīcas mēs uzzinām, kas ir saits, bet par stroiku nav ne vārda.

Karogs, 5/6.2010

___________________________

Vēl par Vili Lācīti:

3 thoughts on “Vilis Lācītis “Stroika ar skatu uz Londonu”

  1. Par to Rīgas sabtransa tantiņu īdešanu bija tieši vietā, jo tā arī ir, ka atgriežoties no ilgāka laika, kas pavadīts ārvalstīs (jo īpaši Anglijā), ir tieši tāds priekšstats – kultūršoks par savu dzimteni. Ir pašam pieredze uz savas ādas par ‘laipnajām’ krievu babuļām piemājas veiklā un konduktoru/kontrolieru/sabtransa vadītāju diskomunikāciju.
    un tieši pirmajās dienās to izjūti visvairāk un tieši tā, kā Lācītis to ir aprakstījis

  2. Pirmās nodaļas ir diezgan kvalitatīvas. Pēc atgriešanās Londonā var just, ka rakstniekam zūd asums. Kopumā patīkama un ērta lasāmviela.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s