Regīna Ezera. Balss, 1999

Kopš 1999. gada Filmu studijā DEVIŅI režisores Ināras Kolmanes vadībā top dokumentālie materiāli par latviešu rakstniekiem. Dokumentālie materiāli – tas nozīmē, ka ne gluži dokumentālās filmas, bet arī ne vienkāršas intervijas, kādas parasti mēdz rādīt televīzijā. Ja īsi jāraksturo dokumentālo materiālu specifika – tie vēsta par rakstnieku, kurš savā dabiskajā vidē pēc iespējas brīvāk stāsta par sevi, savu laiku, saviem darbiem un lietām, kas viņu interesē. Patlaban jau safilmēts tuvu pie 30 rakstniekiem, tostarp Regīna Ezera, Miervaldis Birze, Gunārs Priede, Roberts Mūks, Dzintars Sodums, Māris Čaklais, Zigmunds Skujiņš, Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Juris Kronbergs, Leons Briedis, Andris Kolbergs, Roalds Dobrovenskis, Jānis Peters, Māra Zālīte, Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Amanda Aizpuriete, Jānis Lejiņš, Nora Ikstena un citi. Darbs turpinās – pavasarī tika filmēta Inga Ābele, bet pavisam nesen – Edvīns Raups.

Pirmā 1999. gadā tika filmēta Regīna Ezera. Filmējām Briežos – viņas mājās, kas atrodas netālu no Ķeguma. Ezera runāja straujā tempā un lāgiem stipri īpatnēji – viena garumgara teikuma ietvaros viņa vairākkārt bija spējīga mainīt tēmu, it kā vēstījuma loģikai pār viņu nebūtu varas un viņa drīzāk pakļautos kādai asociatīvai vārdu loģikai: vārds izraisa asociāciju, kas pavelk laukā pastāstiņu iz citas operas, tas savukārt sašķeļas vēl vairākos un tā tālāk, beigu galā pēc tālumtālām ekskursijām gan parasti atgriežoties pie sākotnējās tēmas. Pārcelts rakstiskā veidā, Ezeras stāstījums lāgiem top radniecīgs mazajām esejām/dienasgrāmatām/tēlojumiem – īpatnējam žanram, ko viņa bija izkopusi pēdējos mūža gados (grāmatas Visticamāk, ka ne…, Varbūt tā nebūs vairs nekad).

Pēc tam, kad no safilmētā tika izveidots četrdesmit minūšu garš dokumentālais materiāls, pāri palika diezgan daudz Regīnas Ezeras stāstījuma, kas pagaidām nekur nav publiskots. Daži fragmenti no tā lasāmi šeit.

Jautāju Ezerai, kā radies viņas pseidonīms – vai tur nav bijusi kāda inspirācija no Jāņa Ezeriņa.

Regīna Ezera. Vai, kaut kas tāds man neienāca prātā, jāsāk jau kaunēties, it kā nez kāda lieluma mānija man bijusi. Toreiz, kad izvēlējos pseidonīmu, tie apsvērumi bija tādi, ka atsevišķos gadījumos gribējās drusciņ paslēpties, – kad tu ieej kādā iestādē un tev jāstādās priekšā, lai nav uzreiz jāsaka visiem pazīstams uzvārds. Man vienmēr ļoti patikuši ūdeņi, dzīvot pie ezeriem vai upēm, varēju būt, piemēram, Upe, bet tad tur ir Andrejs Upīts un Ernests Birznieks-Upītis blakus – atkal slikti. Kaut kādu Marcinkēviču – nu, tas būtu šausmīgi, gribējās, lai būtu latviski. Pasē man rakstīts Kindzule, tas mana otrā vīra uzvārds. Kad tagad pastā pienāk kāds pārvedums uz Ezeras vārda, labi, ka mani te visi pazīst un zina, ka Ezera tā pati Kindzule ir. It kā jau būtu ērtāk, ja arī pasē būtu Ezera, bet negribējās visu to ņemšanos, kas būtu saistīta ar pases maiņu, lai paliek, kā ir.

Vispār esmu diezgan daudz mētājusies pa dažādām dzīvesvietām, un šis tas ir bijis nosacīti par laukiem saucams. Kad mums ar Kindzuli nebija, kur Rīgā palikt. – tas bija piecdesmito gadu beigās, mums jau bija bērni, un toreiz ar dzīvokļiem bija ārkārtīgi grūti – mēs lauku mājās īrējām divas istabiņas Daugavas krastā pusceļā starp Jaunjelgavu un Rīgu. Tur autobuss tikai reizi dienā gāja garām. Kindzulis strādāja Literatūrā un Mākslā, viņš darba dienās nakšņoja redakcijā uz dīvāna un mājās brauca tikai nedēļas nogalēs. Dzīvot tur un strādāt Rīgā regulāru maizes darbu – tas bija fiziski neiespējami. Laikam tāpēc arī aizgāju no darba – biju redakcijas vadītāja laikrakstā Pionieris; ja būtu, kur Rīgā palikt, diez vai būtu sadūšojusies aiziet un palikt bez noteiktiem ienākumu avotiem. Un tā es, laukos apgrozīdamās, vairāk pievērsos lauku tematikai un dabai – tur varbūt arī radās tā Ezera.

Kādu laiku mēs dzīvojām Rakstnieku savienības vasarnīcā Dubultos, kur drīkstējām dzīvot pa ziemu, – vasarā, kad nāca rakstnieki dzīvoties, mums vajadzēja iet kaut kur citur, jo es jau vēl nebiju rakstniece, es biju tikai tāda iesācēja, kuru Rakstnieku savienība iespēju robežās atbalstīja, mūžīgi mēs tanī vasarnīcā nevarējām dzīvot. Kad Vesetas ielā rakstniekiem dalīja dzīvokļus, es labprātāk gribēju Mežaparkā dzīvot, netālu no Ķīšezera, kur varēja ar suni – tad jau man bija pirmais suns – iet pa mežu staigāt. Es vienmēr esmu centusies apmesties, kur ir tuvumā mežs, kādi ūdeņi un kur vairāk varu būt noteicēja par savu laiku. Arī tagad katru vakaru, vienalga, varu vai nevaru, vai man paliek kas nedarīts, trauki nemazgāti vai kas, vakarā īsi pirms krēslošanas paņemu Skonti (Regīnas Ezeras pēdējais suns. – G. B.), un tad mums atkarībā no laika apstākļiem ir savi maršrutiņi – iespēju te ir ļoti daudz, teiksim, var būt pusstundas un var būt trīsarpus stundu maršruts atkarībā no iekšējā noskaņojuma.

Tad mēs nopirkām vasarnīciņu Murjāņos, tur netālu dzīvoja Ziedonis un Artmane, bet tā bija tāda – istaba, virtuve un pa pieslienamajām trepēm varēja uzkāpt augšā ar reģipsi izsistā ūķītī. Viena maza istabiņa, viena virtuvīte – un tur pieci cilvēki, divi pieaugušie un trīs bērni, nu, tā kā drusku par traku. Gudrojām, ka vajag citu vasaras mītni, kur apmesties. Kindzulis, braukādams bļitkot, bija uztaustījis Briežus, kur nupat bija nomirusi veca tante, un viņas dēls gribēja mājas pārdot. Māja bija īsts grausts, pilns ar īrniekiem un prusakiem, bet no tiem visiem mēs ātri tikām vaļā. Šis māju pudurs pie Daugavas, kurā ietilpst arī Brieži, nez kāpēc iesaukts par Latgaļiem, un mājas parādījās pēc 1934. gada, kad uzcēla Ķeguma HES, applūdināja visu leju, un cilvēki, kas bija spiesti no turienes aizvākties, dabūja kompensācijas un apbūves gabalus te. Tad arī tika uzbūvēti Brieži. Vasarās dzīvoju šeit, ziemu – Rīgā, bet tad es pilnībā pārcēlos uz šejieni, jo, kad piedzima mazdēls, Rīgas mājas strādāšanai kļuva drusciņ par burzgulīgu, un es sāku Briežos dzīvot cauru gadu, lai gan tā dzīvošana ar nemaz tik salda nebija, – ziemā brīžam ar velteņiem kājās, aiz biksēm aizbāztu karstu termoforu. Brieži bija drausmīgā stāvoklī, nācās būvēt un pārbūvēt, un, kad māja bija gandrīz gatava, pat ar vannu un centrālo apkuri, Brieži 1985. gadā nodega, un visu nācās sākt no jauna. Tas ugunsgrēks varbūt ir vissatricinošākais pārdzīvojums manā dzīvē – ja acu priekšā nodeg tava māja un pāri paliek tikai vieni gruveši… Sadega visa iedzīve, grāmatas – vēl sinonīmu vārdnīca ir palikusi ar nodegušiem vākiem, kuru joprojām lietoju. Man piedāvāja visādus variantus iet no šejienes projām, bet es teicu, ka nekur no Briežiem neiešu, tad valdīšana apžēlojās, noārdīja tās drupas un divu trīs mēnešu laikā tai pašā vietā uzcēla līvānieti, un tā es dzīvoju šeit.

***

Tēva māte bija Baltijas vāciete, un tēva brālis vēl apprecēja vietējo vācieti, viņi uzskatīja sevi par vāciešiem un 1939. gadā, kad bija vāciešu repatriācija, vispār aizbrauca uz Vāciju un tur arī palika. Latviskais manī ir tikai par vienu ceturtdaļu, kas ir no mana mātes tēva, bet par citiem nevaru būt pilnīgi droša. Varbūt tāpēc, ka latviešu valoda man nav iedzimta, manī visu laiku ir tāda kā liela nepieciešamība to kaut kā papildināt. Visdrausmīgāk nolasītā un nodriskātā grāmata man joprojām ir sinonīmu vārdnīca, kurai atsevišķas lapas ir lupatās.

Vācu laikā tēvu aizsūtīja uz kaut kādiem lidlaukiem, kur vajadzēja naglot kastes, un tur bija tāda vide, ka 1944. gadā sākās prombraukšanas noskaņas, visi brauc prom uz Vāciju un viņš arī, lai nesanāk nepatikšanas, ka viņš vācu lidlaukā strādājis, un tas nekas, ka mēs bijām tādi nabagi, dzīvojām no rokas mutē vienā caurstaigājamā istabā, tēvs bija vienīgais pelnītājs. Sapakojām savas mantiņas un, kad lidlauks evakuējās, piebiedrojāmies un aizbraucām uz Vāciju. Kādu laiku mēs tur Vācijā nodzīvojām netālu no Elbas, kur bija demarkācijas līnija. Mūs aizveda uz tādu nometni, kur bija paredzēts, ka brauks tālāk uz rietumiem, bet mana mamma, viņa bija tāda stipri nelīdzsvarota persona, pēkšņi izdomāja, ka gribot uz mājām. Situācija izveidojās tāda, ka visi, kas grib uz rietumiem, brauc tālāk, bet mēs, divas ģimenes, kas grib griezties atpakaļ, paliekam nometnē. Tā mēs sākām savu atgriešanos atpakaļ un kļuvām par padomju cilvēkiem, lai gan, ja mēs būtu palikuši, es droši vien būtu kaut kāda rietumu latviete, bet latviski runāt varbūt nemācētu nemaz.

***

Mātei bija divas vecākās māsas, abas vijolnieces. Vistalantīgākā bija Apolonija, viņa līdz dziļiem pensijas gadiem Operetes teātra orķestrī spēlēja vijoli. Otrai māsai nebija tāda iekāriena – viņa spēlēja vijoli Drāmas teātra orķestrītī, kamēr tas pastāvēja, bet pēc tam strādāja apavu fabrikā. Berzēdamās starp savām tantēm, arī es laikam kaut ko no mūzikas sāku saprast – ja tev blakus kāds nepārtraukti čīgā, tu negribēdams sāc kaut ko no mūzikas sajēgt, un vēl tagad, ja dzirdu, ka radio spēlē kaut ko no klasiskās mūzikas, uzreizi zinu: „O, tas ir Bēthovens, devītās simfonijas fināls.” Viena no māsām spēlēja arī Sāpju Dievmātes baznīcā, un mani arī uz turieni veda, gribēja, lai es dziedu korī, bet nekāds korists no manis nesanāca.

***

Mana pirmā dīkšana bija nevis pēc kaut kādas lellītes vai pēc kaut kādas rotaļlietas vai saldumiņa, mana pirmā dīkšana bija, es nezinu kādā vecumā, – gribu sunīti. Un tad es vienmēr saņēmu atbildi: “Nekādu sunīti!”, jo mēs dzīvojām piektā stāvā tādā īstā īres kazarmā, un, kad es pirmoreiz te atnācu dzīvot Briežos, tad iegādājos pirmo suni. Pirmais man bija Azazello, kas nodzīvoja divpadsmit gadus, pēc tam bija Lesija, bija Džonijs, pēc tam Sangris, tagad – pēc divām nedēļām būs jau gads – Skonto – un nevaru iedomāties, te laukos dzīvojot, ka varētu iztikt bez suņa. Ne tāpēc, ka vajadzētu sargu, bet suns ir tāds radījums, uz kuru var paļauties, – ja viņš reiz deklarējis, ka tevi mīl, tad mīlēs arī līdz kapa malai.

***

No rīta mani Skontis parasti pamodina, kas arī tanī telpā guļ, viņš pienāk un nolaiza man degunu, lai izlaižu viņu laukā, tad esmu spiesta celties… Tad ir brokastis, suns jābaro, varbūt man jādodas uz veikalu kaut ko nopirkt, un pēc brokastīm es iedomājos, ka vajadzētu piesēsties pie rakstu darbiem, bet tad paskatos, ak Dievs, kādas ir tās grīdas, un sāku tīrīt grīdas, un varbūt vakarā iemērkta veļa, bet laukā tik jauks laiks – vajadzētu izmazgāt un izžaut, kur es pēc tam likšos, ja gadījumā pēkšņi sāks līt – un, ja es sāku čammāties ar tādām lietām, nevis piesēžos uzreiz kaut ko piefiksēt uz papīra, tad jau, skaties, pusdienlaiks klāt un jāsāk taisīt pusdienas… Bet citreiz es domāju, lai tas viss iet uz vienu vietu, piesēžos un uzrakstu – kaut vai kādu maziņu epizodīti, lapaspusīti vai domu, lai man mierīgs prāts, ka tanī dienā kaut ko tomēr esmu padarījusi. Vai pārlasu iepriekšējās dienas veikumu, ņemu un pārtaisu – un skatos, ka pēc pārtaisīšanas ir pavisam cita lieta. Bet vispār priekšpusdienās, ja vien varu, sēžos un mēģinu kaut ko uz papīra dabūt. Pat sēņošanas laikā – sēņu dēļ es neiešu no rīta uz mežu ar grozu, lai dabūtu pilnu grozu un pēc tam līdz pulksten diviem tās tīrītu un pēc tam līdz trijiem vārītu, un nu es esmu dabūjusi tik daudz sēņu un neesmu uzrakstījusi ne rindu. Tomēr rakstīšanai ir prioritāte. Pēc tam varbūt atlaižos, varbūt kaut ko palasu, bet pēcpusdienā mums ar Skonti varbūt jādodas uz veikalu, jāstopē vai kājām, un tas ir gandrīz vesels piedzīvojums, un tad ir skaidrs, ka tajā dienā vairs neuzrakstu praktiski neko, labākajā gadījumā vakarā vēl palasu.

***

Man ir divi dienasgrāmatas varianti. Viens, kurā ierakstu, ko esmu darījusi tajā datumā, nekādu emociju, vienkārši pašas zināšanai – tanī un tanī datumā aizbraucu ar autobusu uz Ķegumu, uz veikalu, bija pirmais pērkons, pirmā dzeguze, saņēmu pensiju 54 latus, laukā temperatūra ir tāda vai šitāda un tā tālāk, lai, paskatoties atpakaļ, man būtu kaut kāds priekšstats par pašas dzīvi, kas viņā īsti ir noticis. Bet tanī īstajā dienasgrāmatā ierakstu tikai tad, ja noticis kaut kas interesants, kas varētu būt potenciāli gandrīz stāstiņš. Nu, piemēram, tagad ir augusta divdesmitie datumi, un nupat es dzirdēju, kā sasaucas meža zosis, domāju, vai tiešām jau gājputni, un tad es eju uz Kompaskalnu, pretī nāk mūsu kaimiņš, kuru mēs saucam par mazo Arvīdiņu atšķirībā no lielā Arvīda, kurš citā mājā dzīvo, kaut gan mazais Arvīdiņš nemaz nav tik mazs, viņam jau krietni pāri četrdesmit, viņš nāk, tāds ļoti labdabīgs un mirdzošs kā debesu spīdeklis, drusku uzņēmis uz krūts, mēs sākam runāties, cik ļoti rudenīgi, es saku, ka, liekas, dzirdēju meža zosis, bet viņš tā precizē: “Aizvakar tas bija? Jā, jā, jā, meža zosis, meža zosis!” Viņš arī dzirdējis tās zosis, viss ir tik rudenīgi un rimti mierīgi, vienīgi Skontis tā drusku šķībi skatījās, laikam sajuta, ka Arvīdiņš drusku citādāks. Vakarā, skatos, pilns mēnestiņš, liels, staro debesīs viens pats… Kad mēs ar Kindzuli atnācām uz Briežiem, te, kur koki tagad pacēlušies, ka ziemā gandrīz neredz sauli, bija jaunaudzīte, knapi līdz jumtam, un pār to lec pilnmēness – viņš tur lec, un viņam papriekšu tāds staru vaiņags, tad liekas, ka tur tālumā ugunsgrēks vai kāda kataklizma, vai kāda jauna planēta rodas, un pēc tam viņš nāk, ceļas pāri visam, tik majestāstisks, tāds zvērojošs – un tik milzīgs miers un līdzsvarotība, viss ir tādā lielā, lielā mierā. Nu, kas tad tas ir – cits varbūt bijis Āfrikā vai Honolulu, viņam ir, ko pastāstīt, bet man meža zosis un mazais Arvīdiņš, un pilnmēness, zināma situācija, taču, ja to visu apraksta ar visām tām izjūtām, var dabūt to lielā miera un līdzsvarotības efektu.

***

Literatūrai tagad es sekoju vairāk pēc recenzijām vai, mazgādama traukus vai kaut ko mizodama, paklausos radio. Ir vārdi, kas man neizsaka neko, kas, bez šaubām, nav nekāds kritērijs, tomēr kaut kāds priekšstats par tagadējiem autoriem rodas un izkristalizējas, kas man patīk un kas liekas ļoti sērīgi. Ikstena patīk, viņai ir kaut kas moderns un vienlaikus milzīga sirsnība, tāds starojums. Ļoti augstās domās esmu par Repši, kaut gan Repše man liekas… tā, ka es no viņas drusku baidos. Nevis tas, ka mums būtu nez kāda literārā sacensība, bet lai viņa nepieķertos man ar savu skalpeli. Tad Ābele ir interesanta, cik esmu lasījusi. Bet nevaru teikt, ka būtu pašlaik liela speciāliste, lai varētu tagad tā izvērtēt, kas ir kas un ko es vērtēju augstāk vai zemāk, jo daudz ko nemaz neesmu lasījusi un par daudz ko man ir paviršs priekšstats.

***

Varmācības ievadā jau bija pieteikts, ka tā būs tetraloģija, būtībā tas bija drusciņ nesaprātīgi, bet es biju izdomājusi, kā tas viss turpināsies otrajā romānā, kas būs trešajā un ceturtajā… Teiksim, rakstnieces tēma, zināmā mērā spēle – rakstniece, kas it kā ir reāls cilvēks, bet lielā mērā blefs, un tas nekas, ka viņa dzīvo aptuveni turpat, kur dzīvoju es, ka viņa tāpat kā es staigā ar suni pa mežu, un šīs sastapšanās ar visādiem cilvēkiem, iepazīšanās, viņu likteņstāsti dažādā formā… Tas man kā literātei izskatījās diezgan interesanti un tobrīd likās, ka katrs darbs atsevišķi būs baudāms. Nopublicēju ievadu un pirmo grāmatiņu, pēc tam nopublicēju otro, bet ar trešo iesprūdu, un tagad brīžiem ir tā, ka termiņš nāk, man jānodod romāns izdevniecībā, bet avanss sen jau notērēts, pagājušogad man pie pensijas deva klāt katru mēnesi piecdesmit latu, lai es fiziski varu kaut kā izķepuroties. Bet, ja man ienāk prātā ideja uzrakstīt kaut ko īsu – uzliesmojas tāds kā zibsnis – un, ja es viņu tajā brīdī neuzrakstīšu, tad neuzrakstīšu nekad, līdz ar to tas nozīmē, ka no tā garākā es izsitos laukā, un, ja man labi izdodas, kaut arī viņš tāds īsiņš, tas rada milzīgu gandarījumu, apziņu, ka tomēr es vēl kaut ko varu. Tas ir jāpiefiksē, citādi tas tā kā filma, kā upe aizplūdīs, ja es nepiefiksēšu precīzi detaļās dzirkstelīti, kas ir tagad, kaut arī brīžam nesaprotu, kur es to pēc tam likšu, bet tas nekas, lai ir pierakstīts, lai man nav jāmokās, baidoties, kaut es to neaizmirstu. Lai zinu, tas man ir uz papīra, tas man ir drošs, tāpēc man arī uz mežu vienmēr ir līdzi visādi blociņi un rakstāmais.

Esamībai (iecerētās tetraloģijas Pati ar savu vēju trešais un neuzrakstītais romāns – G. B.) tādi atsevišķi momenti bija, kas mani pamudināja, it kā dzijas gals aizķērās, un tad sāka viss ritināties pats uz priekšu… Kad man bija pirmais suns un mēs staigājām pa mežu, uzdūrāmies kādām mājām, es vēl domāju – kā viņi te ziemā dzīvo, citu māju tuvumā nav, līdz šosejai pieci vai seši kilometri. Pat aizmirsu, kā tās mājas sauc, bet es viņas iekristīju par Putrām, pat savās dienasgrāmatas piezīmēs rakstīju, ka biju aizgājusi līdz Putrām vai Putru ceļa galam. Tad, tāpat mežā staigādama, iepazinos ar kādu atsveķotāju, un domās viņš man sajūdzās ar tām meža mājām. Putrās tad arī dzīvo Esamības galvenais varonis. Nu tā, vairāk nekā es negribu stāstīt.

***

Man ir tādas ļoti draudzīgas attiecības ar nāvi – nav tā, ka es pārāk baidītos. Šajā mājā pēdējā laikā esmu diezgan daudz slimojusi, man pat negribas atzīties, bet naktīs neslēdzu ārdurvis ciet – ja nomirstu, lai nav durvis jālauž vaļā, lai var ienākt pa godam. Nezinu, varbūt tāpēc, ka vasara karsta un māja izkaltusi, brīžiem tagad sper… ja būtu ziema, zinātu, ka lausks sper, bet kas te vasarā var spert. Mana vecmāmiņa kādreiz sacīja, ja mājā sper tāds kā lausks, tas nozīmē, ka tanī mājā kādam jāmirst, un, kad te viss tik spalgi nokrakšķ, es iedomājos, kas tad cits vēl te mājā ir, es viena, un tā esmu es, kam jāmirst, – nu, ko tad, man dzīvību vajadzētu apdrošināt vai kā? – un es ar to mierīgi samierinos.

Karogs, 5/6.2010

_____________________

Vēl par Regīnu Ezeru:

One thought on “Regīna Ezera. Balss, 1999

  1. Liels, liels paldies par šīs “intervijas” publicēšanu. Regīna Ezera ir mana mīļākā latviešu autore. Sāku iepazīt no nepareizā gala – “Varmācība”, “Nodevība” un tad “Zemdegas”, bet varbūt tas beigās izrādījās pareizais…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s