Inga Žolude “Mierinājums Ādama kokam”

Žoludes visādās ādas

Inga Žolude. Mierinājums Ādama kokam. – R., Dienas Grāmata, 2010

image Mierinājums Ādama kokam ir Ingas Žoludes otrā grāmata (2008. gadā iznāca viņas debija – romāns Silta zeme), kurā lasāmi 13 beidzamo astoņu gadu laikā tapuši stāsti. Stāsti savā starpā ir ārkārtīgi atšķirīgi, turklāt ne tikai tematiski, kas būtu pašsaprotami, bet arī stilistiski – pat tik ļoti, ka lāgiem gluži vai rodas iespaids, ka tos varētu būt sarakstījuši dažādi autori. Diezgan grūti saskatīt kaut ko vienojošu starp, piemēram, Krītiņu princešu minorīgajām bērnības ainiņām un Kautrīga piedāvājuma: „Izlase” grotesko politisko satīru vai bezmaz kortāsariskā garā savērpto Baseinu un Ostas ikdienišķajai esamībai pieplacināto reālismu. Šādu atšķirīgumu, protams, var reducēt uz trafareto frāzi par rakstnieka meklējumiem – stāsti tapuši diezgan ilgā laikposmā, kurā autores rakstība, iespējams, piedzīvojusi krietnas izmaiņas, taču tā, kā jau jebkura klišeja, it kā visu izskaidro, patiesībā neko neizskaidrodama. No vienas puses, rodas iespaids, ka Žolude pārmēru aizrautīgi pielaiko visādu rakstnieku ādas, iemet aci spogulī – ā, šitā neder, metīs laukā, pamēģinās citu, tā arī neder, laukā, prom, varbūt nākamā izskatīsies labāk utt. – un beigu galā krājums pārvēršas tādā kā vingrinājumu burtnīcā, kurā autore ar katru stāstu demonstrē savu stilistisko varēšanu, bet, ja jāatbild uz jautājumu, kā tad īsti raksta Žolude un piecos vārdos jāmēģina raksturot viņas prozu, par atbildi vienkārši jānoplāta rokas. Tas, protams, nebūtu nekas peļams – pasargdies literatūru no tādiem rakstniekiem, kuri ar pieciem vārdiem jāpasūta uz poda, ja vien, darbojoties šādā manierē, stāsti pārāk bieži tā arī nepaliktu vingrinājumu līmenī (Sākums, Es pats, Parasti, Komēdija, mazākā mērā arī titulstāsts un Sasedz mani). No otras – Mierinājums Ādama kokam ir no tiem gadījumiem, kad krājuma neviendabība un daudzveidība kļūst par autores trumpi. Turklāt stāsts vienmēr ir kaut kas vairāk par to, ko varētu izstāstīt, un Žoludei piemīt reti sastopamais ķēriens pateikt vairāk, nekā stāstīts tekstā, bet nestāstīt vairāk kā vajag. Tas labi jūtams Ostā, Baseinā, Krītiņu princesēs, Kautrīgā piedāvājumā, Netīrajā veļā, savukārt Nāves grāmata ir labs piemērs, kā, pastāstot vairāk nekā vajag, samaitāt visu stāstu.

Autore intervijā apgalvo, ka grāmatu caurvij nāves tēma. Tas tiesa, ka nāves klātbūtne klajāk vai slēptāk jaušama katrā stāstā, tomēr Žoludes prozā vienā laidā nemirst un neslepkavo, bet, ja arī mirst, tad parasti klusi un neuzbāzīgi, bez asiņu peļķēm un šausmu brēcieniem. Pastardienas bazūnes ieskanas vienīgi Kautrīgā piedāvājumā, turpretī, piemēram, Nāves grāmatā nāve parādās vien bēru bilžu un ciltskoka skatā, Krītiņu princesēs nāve tiek iedomāta un izspēlēta, Ostā un Baseinā nāve ir knapi nojaušama un tās klātbūtne drīzāk atkarīga no lasītāja paša vēlēšanās to ieraudzīt, bet ironiskajā Netīrajā veļā nāves ēnu man neizdevās pamanīt. Vispār nāve ir ļoti cienījama tēma, īpaši, ja atceramies, ka kultūra aizlaikos radās, pateicoties mēģinājumiem visādos veidos interpretēt nāvi. Šādā skatījumā nāve ir neizsmeļams literatūras dzīvības avots. Taču nāvei literatūrā ir arī cits aspekts. Šķiet, Nabokovs savulaik izteicās, ka nāve – tas ir tikai stilistisks paņēmiens. Šis izteikums precīzi raksturo Žoludes attieksmi pret nāvi, pareizāk sakot, viņas attieksmi pret vēstījuma elementu, ko dēvē par nāvi. Viņa veiksmīgi iztiek gan bez manierīguma un krāšņiem krāsu sabiezējumiem, kādi parasti ievedina melodrāmas lamatās, gan bez gariem apnāves pārspriedumiem, no kādiem mēdz saveidoties pseidointelektuāls pļāpūdens. Nāve nav traģēdija – nāve drīzāk ir iemesls izstāstīt stāstu. Vai, kā tas deklarēts stāstā Es pats, „..vislielākā vērtība cilvēkā ir tieši viņa stāsts, nevis viņš pats… (..) Turklāt ir tikai divi iespējamie notikumu attīstības virzieni – pāri citu līķiem vai novedot sevi līdz tādam sakāpinātam sabiezējumam, kad cilvēks pārvēršas matērijas mākonī, proti, mirst.” Nojaušamā nāves klātbūtne krietni augstākā kvalitātē paceļ citādi stipri infantilo tīņu mīlas drāmu Ostā un ar deus ex machina visuvareno pirkstu uzkurbulē Baseina mistēriju un Sprīdītes mītoloģisko fantāziju. Līdz ar to nāve no eksistenciāla jēdziena pārtop drīzāk metaforā. Jo sevišķi izteiksmīgi tas jūtams Nāves grāmatas nāves apmātajā tipā, kurš guļ miroņa gultā un nebeidzami pēta „nāves grāmatu” – albumu ar bēru bildēm. Citkārt nāve ir ne tikai iemesls izstāstīt stāstu, bet arī domāt par to, kā lai stāstu izstāsta pēc iespējas efektīgāk, kā tas ir Sākumā, kur stāsta būtībā nav, – ir tehniski patiešām spoži izstrādāta versija – vai vingrinājums – par to, kā aprakstīt pagātnes notikumu atspulgus atmiņu lauskās.

 

Grūti pateikt, vai tā ir nejaušība, bet blakus nāvei Žoludes prozā uzstājīgi bieži iznirst variācijas par kādu citu tēmu, kuru mazliet nosacīti varētu raksturot kā identifikācijas mēģinājumus. Ja stāstījums ir pirmajā personā – kā vairumā stāstu – vēstītāja (vai vēstītājs) lielākoties ir anonīms un lielā mērā bezpersonisks radījums, būtībā – balss, kuras īpašnieks tiek ieskicēts diezgan nosacīti. Katrā ziņā – notikumi un cilvēki, par kuriem šī anonīmā balss stāsta, iegūst krietni telpiskākas aprises. (Osta un Krītiņu princeses šai ziņā drīzāk ir izņēmumi: tradicionāli reālistiskā rakstība, kas lietota šajos stāstos, gluži vienkārši nepieļauj šādu bezpersonisku radību esamību.) Literatūrā tāpat kā dabā tukšums nevar pastāvēt, tāpēc gluži loģiski, ka bezpersoniskais vēstītājs tiecas identificēties ar kādu citu objektu, – un šis identifikācijas process tad arī parasti veido stāsta sižetu. Tā notiek stāstā Es pats, kur vēstītāja visai neveiksmīgi mēģina identificēties ar vīriešu kārtas Paulu, kurš savukārt ir/nav tas pats, kas Ulis. Līdzīgi Nāves grāmatā vēstītājs mēģina izdzīvot citu cilvēku dzīves un nāves, jo ar paša esamību viņam nez kāpēc diez ko nevedas. Baseinā centrālā persona līdz ar atmiņu vispār pazaudējusi krietnu savas personības daļu un mēģina savākt to kopā, maldīdamās pa viesnīcas labirintiem. Mēģinājums izdzīvot cita dzīvi aprakstīts arī Komēdijā, savukārt Netīrās veļas dubultnieku motīvā nojaušama tuvu radniecīga šās tēmas variācija. Paradoksālā kārtā abi šie elementi – nāve un pūles atrast savu īsto „es” – izrādās cieši saistīti: esamība ar nāves starpniecību pārtop stāstā, un gluži tāpat par stāstu izvēršas arī identifikācijas mēģinājumi, kurus parasti ierosina nāve.

Stāstus mēģināts sasaiņot vienkopus ar beigu Komēdijas palīdzību, kurā autore danco pēc Dantes stabules (vai dancina Danti pēc savas stabules): vēstītāja klīst pa elli, šķīstītavu un paradīzi, klātesošs arī Vergīlijs un daudzi tieši un netieši Dantes citāti, bet starp viņsaules iemītniekiem – pārējo stāstu personāži. Katram ierādīta pareizā vieta, kādu nu viņš ar saviem grēkadarbiem vai šķīsto dzīvesveidu izpelnījies. (Savā ziņā šis paņēmiens – noslēgumā autore satiekas ar saviem personāžiem – atsauc atmiņā Regīnas Ezeras Zemdegu pēdējo nodaļu, kurā stāstītāja kādā rēgainā skulptūru dārzā sastop iepriekšējo nodaļu tēlus; kad par šo analoģiju ieminējos Žoludei, viņa kautrīgi atzinās, ka Zemdegas neesot lasījusi.) Personāži gan savākti vienkopus, un varbūt arī saprotamāks kļuvis dažs mājiens (teiksim, stāstā Osta netop īsti skaidrs, vai galvenais varonis iet bojā vai tomēr paliek dzīvs, savukārt Komēdijā atklājas, ka viņš tomēr pagalam un jau iemitināts otrajā elles lokā – tiesa, nesapratu, kāpēc viņš nav izpelnījies vismaz šķīstītavu), bet vispār stāsts atgādina titrus filmas beigās – māksla jau beigusies, tos var skatīties, bet var arī neskatīties, nekas tāpēc nemainīsies. Neglābj pat tas, ka dažs slepkava pārmet savai radītājai, t. i., autorei, kamdēļ tā piespiedusi viņu pastrādāt varas darbus, tādējādi pārkvalificējoties par upuri un uzkraujot plecos neatbildamo jautājumu nastu par mākslas un realitātes attiecībām. Galu galā izrādās, ka tik labi iecerētā Komēdija, neraugoties uz plašo atvēzienu mūžības virzienā, paliek karājamies gaisā: ne īsti patstāvīgs stāsts, pret kuru vērts izturēties ar cieņu kā pret mākslas darbu, ne īsti striķītis, ar kuru mēģināts savilkt kopā pārējos stāstus. Mākslīgums uzbāzīgi spiežas cauri mākslas virskārtiņai.

Komēdijai vērts pievērst uzmanību arī tāpēc, ka tajā kā uz delnas redzami gan Žoludes āķi, kurus viņa mēģina iecirst lasītājam lūpā, gan arī klupšanas akmeņi, aiz kuriem viņa apbrīnojamā stūrgalvībā ķeras atkal un atkal. Komēdijā ir divas strikti nodalītas tēmas – autores iecienītā identificēšanās/dubultošanās (kāda Agita, kura mēģina dzīvot vēstītājas dzīvi) un intertekstuālā ekskursija pārpasaulīgās sfērās. Abas – gana interesantas un provokatīvas, turklāt pietiekami attālinātas, lai tilta taisīšana starp tām pārtaptu stāstā. Taču neviena no tām tā arī netiek realizēta un paliek stilistiska vingrinājuma vai variācijas par tēmu līmenī, it kā autorei pašai nebūtu īsti skaidrs, ko lai iesāk ar itin veiksmīgajām idejām. Cits klupšanas akmens samanāms Nāves grāmatā: gan metafora, gan stāstā aprakstītais tips nenoliedzami kolorīts, bet autore eleganto konstrukciju iznīcina, beigu galā piekabinādama pārmēru pareizu un trafaretu frāzi – „ne jau nāve ir interesanta un vilinoša, bet dzīvība”. To prasa bezmaz pieklājības likumi – kā tu izrādīsi pārliecīgu interesi par nāvi, kurai mūslaikos ierādīta vieta kaut kur tālu kultūras perifērijā. Stāstā Es pats vēstītāja domā par esamības pārtapšanu stāstā – un domu mežģījumi patiešām savdabīgi, taču paša stāsta kā nav, tā nav, ir tikai domas par iespējamo stāstu, kura aprises knapi nojaušamas kaut kur aiz apvāršņa. Interesanti, ka šie defekti visvairāk jūtami stāstos, kuros Žolude mēģina abstrahēties no realitātes un pacelties metaforiskos augstumos – rezultāts izrādās pieticīgāks nekā solījumi (vai – dekorācijas krāšņākas nekā pati izrāde). Baseins šai ziņā ir izņēmums, daļēji arī Sprīdīte, bet Kautrīgā piedāvājumā solījumi precīzi sakrīt ar rezultātu. Toties viss ir labākajā kārtībā stāstos, kuros autore bezmaz uzsvērti turas reālisma robežās – kā Ostā un Krītiņu princesēs: radot priekšstatu par knīpas vai tīņa ierobežoto vai aprobežoto pasaules ainu, no vēstījuma rūpīgi tiek atskaldīts nost viss liekais, un šāds nepretenciozs stilistisks paņēmiens jau pats par sevi rada stāstu.

Bezgala daudzas literatūras un psiholoģijas teorijas mēģina izskaidrot, kas ir literatūra, kāpēc tā vajadzīga un kāpēc autors raksta tieši tā, kā raksta, bet katram autoram, visviens, vai viņš raksta pirmo, desmito vai simto stāstu, atkal un atkal nākas saskarties ar pagalam primitīvu jautājumu: kā vēl vienu reizi izstāstīt to pašu, kas jau stāstīts, malts un pārmalts, visticamāk, miljoniem reižu, turklāt izstāstīt tā, lai nesanāktu vis sadzīvisks pastāstiņš, bet teksts, kas tiek ieklasificēts mākslas kategorijā? Būtībā viss Mierinājums Ādama kokam vēl reizi akcentē šo jautājumu.

Karogs, 5/6.2010

_________________________________

Vēl par Ingu Žoludi:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s