Cienījama vecuma “Karogs”

2010. gada septembrī Karogam apritēja septiņdesmit gadu. It kā cienījama jubileja – neviens cits Latvijas periodiskais izdevums nav bijis tik ilgmūžīgs. Šādai jubilejai piedienētu arī tikpat cienījams apcerējums, taču šis raksts top uz pavisam citādas nots – klusā cerībā, ka gluži par nekrologu tas nekļūs.

Kā jau jubilejas reizē – mazs atskats pagātnē. Ļoti pamatīgu rakstu sešos turpinājumos par Karoga sešiem gadu desmitiem uz žurnāla sešdesmitgadi publicēja Arno Jundze (tas lasāms 2000. gada Karoga visos nepāra numuros). Diez vai liela jēga vēlreiz malt un pārmalt to pašu informāciju, tāpēc šoreiz tikai konspektīvs pārskats par žurnāla vēsturi, lai mēģinātu tikt pie skaidrības, kas īsti bijis un ir Karogs latviešu literatūrai. Ja pavisam īsi – Karogs ir septiņdesmit gadu literārā procesa projekcija (padomju laikā, protams, ar piebildi: Latvijā tapušās literatūras). Visviens, cik augstos plauktos kāpuši vai cik dziļā miskastē krituši latviešu rakstnieki – tas viss atrodams Karogā. Nav daudz izcilu darbu, kas pirmpublikāciju – pilnībā vai fragmentu skatā – nebūtu piedzīvojuši Karogā, vēl mazāk – kas nebūtu pienācīgi izvērtēti žurnāla kritikas nodaļā. Žurnāls publicējis gan meistardarbus, gan tekstus, kuru vieta nu dziļi vēstures aizkrāsnē. Kā citādi, jo mākslās ir tāpat kā zempkopībā – lai kaut kas jēdzīgs izaugtu, ilgi un cītīgi jāmēslo. Savukārt lasītājam, kurš apbruņots ar analītisku optiku, Karoga publikācijas parāda ne vienu vien zemūdens akmeni, kas savulaik savilnījis literatūru.

Starp citu, 1940. gada septembra numurs gan bija mūslaiku Karoga priekštecis, bet ne pirmais žurnāls ar nosaukumu Karogs. Uz īsu brīdi 1906. gadā pavīdēja vēl viens Karogs, „sinatnisks un literarisks schurnals”, kas publicēja gan literārus darbus, gan rakstus par aktuālām sociālām un politiskām problēmām. Tā redaktors un izdevējs bija Ernests Krusa (neizdevās noskaidrot, vai viņam vēl kāds sakars ar literatūru vai grāmatizdošanu), iznāca četri žurnāla numuri, bet pēc tam cenzūra to aizliedza.

Tātad – 1940. gadā uzreiz pēc padomju okupācijas sākās arī literatūras un grāmatizdošanas reformēšana. Zibens ātrumā tika iznīcināta vecā grāmatizdošanas sistēma un kultūras periodika, likvidētas rakstnieku organizācijas, bet paši rakstnieki sašķiroti pareizajos un nepareizajos, sastādīti pirmie aizliegto un iznīcināmo grāmatu saraksti. Aizritēja knapi trīs mēneši, un pirmais Karogs ar bezgala labdabīgu un tēvišķīgu Staļinu titullapā bija gatavs – kā vadošais un vienīgais literārais izdevums (līdzīgi kā no daudzu izdevniecību paliekām izveidoja vienu centralizētu un tātad viegli vadāmu un pārraugāmu valsts izdevniecību), kāds tas palika līdz 1945. gadam, kad sāka iznākt arī laikraksts Literatūra un māksla. Atbildīgais redaktors – Andrejs Upīts, redaktori – Vilis Lācis, Jūlijs Lācis, Arvīds Grigulis, Jānis Niedre un – acīmredzot politiskā uzrauga lomā – Žanis Spure. Var jau būt, ka dažs rakstnieks sevī nosmīkņāja, atklādams, ka nu viņam nāksies publicēties kādā mīklainā „organā” (titullapā Karogs tika definēts šādi: „Latvijas PSR rakstnieku savienības organs”) vai lasīdams pirmajā numurā publicēto žilbinoši frāžaino deklarāciju: „Vadošais pamatprincips ir sociālistiskais reālisms. Tā ir mūsu prasība, darbu sākot. (..) „Karogs” būs vadošais žurnāls literatūras frontē, viņa uzstādītās prasības būs saistošas katram literātam.” Tak nekādu joku nebija – pārmēru reāls izrādījās ij „vadošais pamatprincips”, ij „uzstādītās prasības”, bet „literatūras frontē” ne vien tika iznīcināti izcili talanti (kā Čaks un Sudrabkalns), bet pavisam reāli noripoja arī daža galva, par ko jau pēc dažiem mēnešiem nācās pārliecināties arī Karoga redakcijai: 1941. gada pirmajā numurā no redaktoru saraksta pazudis Jūlija Lāča vārds, jo rakstnieks tika arestēts (tiesa, ne par „literatūras frontē” sastrādātām apgrēcībām). Turpmākie padsmit Karoga gadi aizritēja šo lozungu ēnā. Ēna patiesi baisa – lai gan pirmie Karoga numuri it kā piesolīja arī puslīdz sakarīgu lasāmvielu (cita starpā, piemēram, bija publicēti fragmenti no Kārļa Štrāla romāna Karš trešās grāmatas), tomēr līdz pat piecdesmito gadu vidum žurnālu pārsvarā aizpildīja socreālistu savārstījumi: Jāņa Niedres, Jāņa Granta, Indriķa Lēmaņa, Annas Brodeles romāni un, protams, divi socreālisma varenākie monumenti – Viļa Lāča Vētra un Annas Sakses Pret kalnu, kas abi tika aplaimoti ar Staļina prēmiju (attiecīgi 1948. un 1949. gadā). Izņēmumi gadījās ārkārtīgi reti. Varbūt sākumā dažs jau neatkarīgajā Latvijā labi zināms literāts īsti neprata vai negribēja piemēroties „uzstādītajām prasībām” un iedomājās, ka var turpināt rakstīt kā agrāk – kā Eriks Ādamsons, cits meklēja un atrada patvērumu pagātnē – kā Roberts Sēlis, kura kultūrvēsturiskā romāna Silaines muiža fragmentus Karogs publicēja 1946. gadā, – un romāns, pat no mūsdienām raugoties, nepavisam neliekas piederīgs pie sliktākajiem žanra paraugiem. Pēc Otrā pasaules kara elles (kara gados Krievijā iznāca trīs Karoga numuri almanaha formātā) arī literatūrā parādījās utopiskas cerības uz atdzimšanu, kas gan ātri izdzisa līdz ar 1946. gada lēmumu par žurnāliem Звезда un Ленинград, kuru steidzīgi jau nākamajā mēnesī pārpublicēja arī Karogs, papildinot ar līdzīgā manierē ieturētu anonīmu pašmāju ražojumu Par idejiski augstvērtīgu latviešu padomju literatūru. Pēcāk klajai propagandai pa vidu pa kādai liriskākai rindai uzrakstījās Mirdzai Ķempei, bet Žanim Grīvam pat kvēlā un, šķiet, gluži patiesā komunista pārliecība netraucēja sacerēt dažu itin pieņemamu stāstu. Taču tie patiešām ir tikai atsevišķi izņēmumi.

Te vietā atgādināt, ka ar socreālismu savulaik bija līdzīgi kā ar postmodernismu – šis jēdziens tika lietots priekšā, pakaļā un vēl labi daudz pa vidu, bet neviens nezināja, kas tas īsti ir, kritiķi un teorētiķi vien cītīgi citēja cits citu un Staļinu piedevām. Mēģinājumi uzradīt daudzmaz sakarīgas socreālisma koncepcijas sākās tikai sešdesmitajos gados, kad tas jau faktiski bija pagalam. Nezināšana rakstniekiem gan netraucēja rakstīt socreālisma manierē, turklāt rakstīt ārkārtīgi daudz – grozi kā gribi, bet vairāk nekā simt Karoga numuri ir aizpildīti ar tekstiem, kuriem ar literatūru visai tāls sakars, vienvienīga bezjēdzīga vārdu biezputra, nebeidzama retorikas, propagandas un lozungu plūsma. Toties potenciālajam socreālisma pētniekam Karogs piedāvā lielisku materiālu, lai saprastu, kāpēc tolaik un arī vēl krietni vēlāk literatūra bija tieši tāda, kāda tā bija, pareizāk sakot, kāpēc literatūras vispār nebija. Pāršķirstot žurnālu, kā uz delnas redzams viss literārais process – sākot no ideoloģiskajām formulām žurnāla kritikas nodaļā līdz to realizācijai literāru darbu skatā. Recepte apmēram šāda: direktīvas ražoja Maskavā, tālāk caur partijas komitejām novadīja līdz Rīgai – šo procedūru labi ilustrē tikko piesauktais 1946. gada lēmums un tā atbalss Karogā –, pēc tam tās literāri apstrādāja, piemēroja vietējam kontekstam un personālijām un kritisku rakstu skatā pārtapināja Grigulis, Upīts, Niedre vai kāds cits no literatūras dižvīriem, bet rakstniekiem atlika tikai tām sekot. Socreālisma laikmetā estētikas likumi bija cieši sapīti ar juridiskajiem: nepareizi rakstīsi – pie baltajiem lāčiem prom.

Tagad var bez sava gala ironizēt visām šīm socreālisma būšanām, bezkonflikta teoriju (kārtīgā un attīstītā socreālismā nevis labais cīnās ar ļauno, bet labais ar vēl labāko) un „ražošanas romāniem” vai sodīties par rakstnieku konformismu, pārdošanos, iztapšanu, kalpošanu utt., bet lietas būtību tas nemaina – padsmit gadus literārā realitāte bija tieši šāda. Cilvēks, dzīvodams saindētā vidē, pats piesūcas ar indi, tāpēc nav brīnums, ka, piemēram, Vācietis 1952. gada 10. numurā apdzejoja „Staļina virzienu”, bet Belševica jūsmoja par „septiņvārpu kviesi”. Taču tieši tāpēc arī jo augstāk jānovērtē fakts, ka jau piecdesmito gadu pirmajā pusē ne visi dzejā piesauktie rīti saistāmi ar austošo komunisma saulīti un ne visas mātes uzreiz nozīmē „māti Maskavu”, savukārt to, ka Mirdza Ķempe atzīstas mīlestībā nevis uz Staļinu vai padomju dzimteni, bet gluži reālu vīrieti, droši var pielīdzināt kāpienam Everestā bez skābekļa aparāta.

Nedz Staļina nāve 1953. gadā, nedz PSKP XX kongress 1956. gadā neiezīmēja kādas jaunas literatūras starta punktu, taču pārmaiņas notika – ārkārtīgi gausi un samanāmas tikai no gadu atstatuma. Socreālisms saglabājās kā ideja, kas vien retumis pārauga prātu stindzinošā idiotismā. Ideoloģiskās formulas gan nekur nebija pazudušas, taču tās zaudēja reālo spēku, un par estētiskām apgrēcībām uzreiz pie baltajiem lāčiem vairs nesūtīja. Joprojām sparīgi darbojās „vecā gvarde”, bet, sākot no piecdesmito gadu vidus, literatūrā toni noteica jauni vārdi – Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Arvīds Skalbe, Visvaldis Lāms, Zigmunds Skujiņš, Ēvalds Vilks, Miervaldis Birze un daudzi citi. Kļuva skaidrs, ka nupat daudz kas kļuvis atļauts, taču kas un cik daudz – to bija iespējams noskaidrot tikai praktiskā ceļā, pašiem rakstniekiem taustoties gar šīm robežām. Gandrīz paradoksāli, bet, neraugoties uz to, ka kopš 1948. gada Karoga galvenais redaktors bija piesardzīgais laipotājs Andrejs Balodis un visi teksti pirms publikācijas žurnālā izgāja skarbu cenzūru, dramatiskākie literatūras un ideoloģijas konflikti uzsprēgāja tieši Karogā. Viens no pirmajiem visas pieļaujamās robežas pārkāpa Visvaldis Lāms ar romānu Kāvu blāzmā, kura publikācija Karogā 1958. gadā tika pārtraukta, un romāns grāmatā varēja iznākt tikai trīsdesmit gadu vēlāk. Nākamais – Ēvalds Vilks 1963. gadā ar stāstu Divpadsmit kilometri, kurā autors nonāca pie secinājuma, ka sociālisma dogmas nav savienojamas ar elementāru cilvēcību. Līdz lasītājam šie skandāli būtībā nenonāca, ja nu vienīgi autori izpelnījās kādu niknāku uzbrukumu kritiķu apcerējumos, taču rakstniekiem lieta bija skaidra – ja atļausies rakstīt kā Lāms, nāksies remontēt trubas (Lāmam uz sešiem gadiem tika liegtas publicēšanās iespējas, un viņš bija spiests strādāt dažādus mazkvalificētus darbus).

Būtu galīgi greizi latviešu padomju laika literatūru vai Karoga tekstu plūsmu modelēt tikai kā nebeidzamu stīvēšanos ar ideoloģiju. Konflikti bija, taču tie gadījās tik reti un izpaudās tik slāpēti, ka toni nenoteica. Svarīgāks bija kas cits – piecdesmito gadu otrajā pusē radās apskaidrība, ka literatūra nebūt nav ideoloģijas forma. Līdz ar to Karogs, titullapā zaudējot „organa” apzīmējumu un pārkvalificējoties vienkārši par Latvijas Padomju rakstnieku savienības izdevumu, ieņēma savu vietu literārajā procesā. Jau 1950. gadā Karogam parādījās pārskatāms sadalījums nodaļās – ir prozas un dzejas nodaļa, seko Kritika un publicistika, tālāk – Recenzijas un bibliogrāfija. Vēlāk pievienojās vēl Kultūras un mākslas dzīve, Publicistika atdalījās no Kritikas, lāgiem dalījums kļuva vēl smalkāks, parādoties arī Literārajam mantojumam un Dienasgrāmatām. Vēstulēm. Atmiņām, bet žurnāla beigu galā pievienojās sīkiem burtiem drukātā Kultūras panorāma, Brāļu saimē, Aiz mūsu robežām. Šāds gluži pašsaprotams sadalījums saglabājās tikpat kā nemainīgs veselu pusgadsimtu.

Pēc klusā skandāla ar Divpadsmit kilometriem tikpat klusi un nemanāmi no galvenā redaktora posteņa tika nobīdīts Andrejs Balodis, pāris gadus Karogs darbojās „redaktora v. i.” – kritiķa Kārļa Krauliņa – vadībā, bet 1967. gadā žurnālam parādījās jauns redaktors – Andris Vējāns, kurš šajā amatā sabija vairāk nekā 20 gadus. Lai arī Karogs vēl ilgi tika dēvēts ne vien par literāru, bet arī par sabiedriski politisku izdevumu, ideoloģija pakāpeniski slīdēja aizvien dziļāk dibenplānā, parādoties galvenokārt kā obligātie mesli ķeizaram (reakcija literāru darbu skatā uz dažādām revolūciju, padomju varas vai Ļeņina jubilejām, ar kultūru saistītie PSKP CK plēnumu un kongresu materiāli, Brežņeva Mazās zemes publikācija un tamlīdzīgi). Būtībā par Karoga pamatu kļuva turpinājumos publicēti romāni. Gandrīz visi nozīmīgākie Regīnas Ezeras, Zigmunda Skujiņa, Visvalža Lāma, Marģera Zariņa, Ilzes Indrānes un citu autoru darbi pirmpublikāciju piedzīvoja Karogā (izņēmumi – Alberts Bels un Andris Kolbergs, kuru romāni Zvaigznē tika publicēti biežāk nekā Karogā). Saklemmējoties grāmatizdošanas sistēmas zobratiem – rakstniekiem uz iespēju izdot kārtējo grāmatu nācās gaidīt gadiem ilgi –, šis princips kļuva gandrīz par likumsakarību: ikkatrs jauntapis romāns visupirms tiek publicēts periodikā. Savukārt jaunam autoram publikācija Karogā nozīmēja bezmaz oficiālu akceptu, ka visi ceļi uz pirmo grāmatu nu vaļā, – un jaunos Karogs sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados drukāja labrāt un bieži. Žurnālā lasāmajās dzejas kopās noformējās ne viena vien topošā krājuma aprises. Protams, obligātais socreālisma klasiķu balasts nekur nav pazudis un, rēķinot lappušu skaitā, aizpilda diezgan lielu vietu, bet, ieraugot blakus, teiksim, Niedres kārtējam ūdensgabalam Ziedoņa Kurzemīti, Čaklā dzeju vai kādu Marģera Zariņa stāstu, kļūst skaidrs, ka tas patiešām ir tikai balasts, kuram vērts pievērst tikpat lielu uzmanību kā Brežņeva ģīmim uz ēkas ugunsmūra. Ārkārtīgi reti, bet tomēr parādās mājieni, ka pastāv arī latviešu trimdas literatūra (piemēram, 1968. gadā tiek publicēts kāds Irmas Grebzdes stāsts). Atšķirībā no piecdesmitajiem gadiem, kad publicistikas un kritikas robežas bija stipri izplūdušas, vēlāk žanri tiek nodalīti diezgan strikti un kritiķi patiešām jau sāk runāt par literatūru, kaut gan tieši kritika padomju laikā ir visslimākais žanrs – no vienas puses, tāpēc, ka ar kritikas starpniecību literatūrā joprojām cenšas iejaukties ideologi, no otras – paturot prātā socreālisma idejas, kritiku vispār nav iespējams rakstīt, tāpēc gluži loģiski, ka kritika ar retiem izņēmumiem parādās kā stipri ūdeņaina papļāpāšana par literatūru.

1980. gadā notika pēdējā lielā ideoloģijas un literatūras sadursme – no kioskiem tika izņemts Karoga jūlija numurs, kurā publicēts Māras Zālītes dzejoļu cikls Kad svešu spārnu sašķelts gaiss. Nekādas īpašās represijas nedz pret Karogu, nedz pret Zālīti netika vērstas, vien autorei uz ilgāku brīdi izdevniecībā iestrēga trešais dzejoļu krājums, bet gandrīz kā kuriozs liekas fakts, ka līdz ar Zālītes dzeju līdz alkstošajam lasītājam nenonāca arī tajā pašā numurā lasāmā intervija ar Augustu Vosu. Taču kopumā šā laikposma Karogu visai precīzi raksturojis Arno Jundze – žurnāls atgādina „labo manieru klubiņu izredzētajiem”. Runa ir ne tik daudz par tekstu kvalitāti, cik par koncepciju, kādas īstenībā nemaz nebija. Karoga spēks izrādījās arī tā vājums – būdams vienīgais literārais izdevums, kura pienākumos ir aptvert un reprezentēt visu latviešu literatūru, tas aizvien vairāk ļāvās pašplūsmai un faktiski pārtapa par tādu kā literatūras konveijeru. Materiālu allaž bija gana, autori uz kārtējo publikāciju gaidīja daudzus mēnešus (ražošanas cikls no nodošanas tipogrāfijā līdz gatavam žurnālam tolaik ilga trīs mēnešus, pirms tam redakcijā teksti mēdza uzkavēties pusgadu un vairāk), bet stabilitāte un zelta vidusceļš allaž nenovēršami noved pie rutīnas. Turklāt astoņdesmito gadu jaunie autori – un literatūrā tobrīd brieda lielas pārmaiņas – tika publicēti mikroskopiskās devās,īpaši, ja salīdzina, cik intensīvi savulaik Karogs drukāja Vācieti, Ziedoni, Peteru, Čaklo un citus sešdesmito un septiņdesmito gadu jaunos autorus. Tomēr galīgi aplami būtu pārmest astoņdesmito gadu Karogam iesūnošanu, pelējuma smaku vai ko tamlīdzīgu. Tieši Karogs astoņdesmito gadu vidū kā viens no pirmajiem sāka publicēt trimdas autorus un savulaik aizliegtos darbus – jau 1986. gadā Karogā bija lasāmi gan Virzas Straumēni, gan Bela Bezmiegs. Turklāt tās nebija vienreizējas „nezināmās literatūras” ilustrācijas, bet nopietns vēsturiskās atmiņas reanimēšanas process, par ko vēsta arī daudzas šai tēmai veltītās literatūrpētnieciskās publikācijas. Problēma bija kur citur – Atmodas laikā neganti strauji mainījās realitāte, tai līdzi mainījās gan prese un kultūras periodika, gan arī lasītāju intereses. Ka arī kultūras sfērā var darboties citādi – to visuzskatāmāk apliecināja žurnāls Avots, kas sāka iznākt 1987. gadā. Gluži pašsaprotami, ka uz visu šo satricinājumu un pārmaiņu fona Karogs likās pagalam konservatīvs. Taču šai būšanai ir arī otra puse – atšķirībā no, piemēram, Literatūras un mākslas, kas gandrīz pilnībā pievērsās sociālpolitiskām aktualitātēm, Karogs turpināja literāro procesu un mirkļa kārdinājumiem neļāvās.

1989. gadā nogalē par Karoga galveno redaktori kļuva Māra Zālīte. Sākumā nekāda radikāla pavērsiena nebija – 1990. gadā Karogs turpināja klusi un mierīgi kuģot pa literatūras straumi, publicējot gan mūslaiku rakstnieku kārtējos darbus, gan literatūras mantojumu, ja nu vienīgi par intelektuālu sarosīšanos un labdabīgu agresiju vēstīja 1990. gada septembra, vienlaikus arī Karoga piecdesmitgades jubilejas numurs, kas pārsvarā atvēlēts tobrīd jaunajiem autoriem un kurā cita starpā lasāms gan Aivara Ozoliņa Dukts, gan Noras Ikstenas pirmā publikācija. Taču kopumā Māras Zālītes nopelni ir nepārvērtējami. Runa ir ne tik daudz par dramatisko 1991. gadu, kad Karogu līdz ar citiem preses izdevumiem patrieca no Preses nama, žurnāls gandrīz uz pusi saruka apjomā un formātā, bet tirāža samazinājās teju vai desmitkārši, bet gan par to, ka deviņdesmitajos gados žurnāls vispār izdzīvoja. Iznīka vai tika iznīcināts Avots, Literatūra un māksla un tās pēcteči Literatūra un māksla Latvijā un Literatūra. Māksla Mēs, Rakstnieka vārds un Vārds, Grāmatu Apskats un citi ar literatūru vismaz daļēji saistīti izdevumi, bet Karogs par spīti visam turpināja pastāvēt un jau 1992. gadā atkal iznāca kā mēnešraksts, tiesa, joprojām stipri samazinātā apjomā. Turklāt ne tikai turpināja pastāvēt, bet faktiski pārtapa jaunā žurnālā, kas nepavisam nebija nedz viegli, nedz vienkārši. Tradīcija ir laba lieta, bet jebkura tradīcija rada arī milzu inerci – gan darbībā, gan domāšanā. Karoga tradīcija un inerce – jau vairāk nekā pusgadsimtu – bija romāni turpinājumos. Normāla grāmatu tirgus apstākļos, saprotams, neviens izdevējs neļaus publicēt romānu periodikā pirms iznākšanas grāmatā, tāpēc, stabilizējoties grāmatizdošanas sistēmai, deviņdesmitajos gados romāni kā žanrs no Karoga lappusēm pamazām pagaisa. Gan ar retiem izņēmumiem – piemēram, žurnālā parādījās darbi, kas „palika pāri” (t. i., netika izdoti grāmatās finansiālu vai kādu citu apsvērumu dēļ) no Karoga un Gerkena romānu konkursiem. Līdz ar to Karogs zaudēja „parasto” lasītāju, kurš žurnālu pirka tāpēc, lai vienkārši palasītos latviešu autoru jaunākos romānus, un pārorientējās uz lasītāju, kuram par literatūru profesionāla vai vismaz ļoti nopietna interese. Vienlaikus žurnāls kļuva krietni dzīvāks un ciešāk piesaistīts „literārajai tagadnei”, par ko galvenokārt rūpējās Rakstu nodaļa, kas pārsvarā publicēja recenzijas un grāmatu apskatus. Nedaudzie mēģinājumi sapīt žurnālu ar ārpusliterārām aktualitātēm un reanimēt žanru, ko savulaik dēvēja par publicistiku (piemēram, rakstu cikls 2000. gadā par „jauno latvieti”), gan izrādījās neveiksmīgi, bet mazā apjoma dēļ ļoti reti žurnāla lappusēs parādījās pamatīgi literatūrvēsturiski pētījumi, toties aizsākās kāds cits process – rakstnieki „cilvēciskojās”. Proti, ja savulaik Karogā arī parādījās kāda intervija ar rakstnieku, tad tā parasti bija veidota ārkārtīgi sterilā un klišejiskā manierē bezmaz pēc principa „ko cienījamais rakstnieks domā par to vai šito problēmu un vispār – kā mums dzīvot”, turpretī tipiska deviņdesmito gadu intervija visbiežāk ir dzīvs dialogs, jo intervētājs parasti ir intervējamā spalvasbrālis.

Šī tendence loģisku kulmināciju piedzīvoja, kad 2000. gada beigās par žurnāla galveno redaktoru kļuva Māris Čaklais. Jau 2001. gada pirmais numurs iznāca jaunā kvalitātē, pareizāk sakot, atguva formātu un arī apjomu, kādā žurnāls iznāca līdz 1991. gadam. Vienlaikus Karogam izveidojās arī jauna struktūra – bez Tekstu un Rakstu nodaļas parādījās vēl nodaļa Rakstnieks, kas kļuva par žurnāla „smaguma centru”. Šī nodaļa tika veltīta kādam konkrētam rakstniekam, mēģinot interpretēt viņu no visām pusēm – ij no literārās, ij no personiskās. Parasti tajā lasāma plaša intervija ar attiecīgo autoru, viņa jaunākie darbi, varbūt kāds autobiogrāfisks teksts (piemēram, Juris Zvirgzdiņš savu esamību bija pārtapinājis aizrautīga lasītāja biogrāfijā) un kritiski apcerējumi par viņa daiļradi. Līdz ar to rakstnieks no tālu ēterisku sfēru iemītnieka pārtop par šaisaulei piederīgu būtni, kurai nekas cilvēcisks nav svešs. Pirmais Rakstnieks bija atvēlēts Gundegai Repšei; vēlāk uzmanība tika pievērsta ne tika dzīvajiem un mirušajiem klasiķiem, bet arī gados jaunākiem autoriem, kas paspējuši literatūrā pateikt kādu biezāku vārdu (Ingai Ābelei, Andrim Akmentiņam u. c.). Retumis Rakstnieks mazliet modificējās un uzmanības lokā nonāca plašāka ar literatūru saistīta tēma („franču grupa”, Dzejas dienu fenomens, lībiešu valodā rakstītā literatūra).

2003. gadā Māris Čaklais veselības problēmu dēļ Karogu pameta, un par žurnāla galveno redaktori kļuva Ieva Kolmane. Kārtējo reizi iznira jautājums – vai Karogs ir žurnāls, kas tikai cītīgi seko procesam, publicē autoru jaunākos darbus un kritisku refleksiju skatā mēģina saprast, kas patlaban literatūrā notiek, vai tomēr kas vairāk, un, ja „kas vairāk”, tad kas īsti šajā „vairāk” varētu ietilpt. Vienu no „vairāk” versijām itin veiksmīgi tika izspēlēta Māra Čaklā laikā ar nodaļu Rakstnieks. Latviešiem rakstnieku allaž bijis daudz, tomēr, ja katrs Karoga numurs veidojas pēc šāda personāliju principa, skaidrs, ka ilgam laikam puslīdz nozīmīgu autoru nepietiks. Tāpēc Rakstnieks transformējās par Skatu, būtībā – tādu kā „žurnālu žurnālā”. Skats ir ļoti daudznozīmīgs jēdziens – paskatīties var uz visām pusēm, visādiem priekšmetiem, parādībām un domām un no visdažādākajiem skatpunktiem. Tā arī veidojās Skats. Reizumis uzmanības lokā, sekojot nu jau tradīcijai, nonāca kāda rakstnieka personība (Skati par Zigmundu Skujiņu, Aivaru Eipuru, Juri Kronbergu, Gunaru Saliņu, Aivaru Kļavi, Aivaru Neibartu u. c.) vai literātu grupa (Skati par tekstgrupu Orbīta vai Literārās akadēmijas meistardarbnīcas audzēkņu tekstiem). Citkārt – veselas nācijas literatūra, kurai parasti veltīts viss Karoga numurs (leišu, igauņu, somu, krievu, nigēriešu, Beļģijas frančvalodīgie rakstnieki). Dažkārt notiek mīņāšanās pie literatūras robežām – teiksim, Skatos par literatūru internetā, literatūras saistību ar mūziku vai rakstnieku attiecībām ar grāmatu mākslu. Skatīties var gan uz atsevišķiem žanriem, izķidājot to problēmas krustu šķērsu un pie ķidāšanas pieaicinot ne tikai literātus (Skati par absurda literatūru, kritiku, literatūrzinātni), gan uz visādām rakstnieku esamības padarīšanām (rakstnieks kā ceļotājs, rakstnieka attiecības ar Dievu, rakstnieks un cenzūra un tamlīdzīgi). Vārdu sakot, iespēju bezgala daudz, no kurām daļa tika realizētas arī itin veiksmīgi, neaizmirstot arī par jaunākās dzejas, prozas, kritisko un literatūrvēsturisko tekstu publikācijām.

Ja palūkojas uz Karoga vēsturi, rodas iespaids, ka apaļo jubileju simboliskajiem cipariem piemīt bezmaz reāls spēks. Nepilnus četrus mēnešus pēc Karoga piecdesmitgades 1991. gadā pirmo reizi draudīgi iedunējās kapu zvani (nu jau pie šīm skaņām Karogs ir pieradis, un tās pārvērtušās par tādu kā obligāto fona mūziku), tak tomēr nedz infarkts, nedz insults nepiemetās un žurnāls izķepurojās. Drīz pēc Karoga sešdesmitgades sekoja gan kvalitatīvs lēciens un žurnāls parādījās jaunā skatā. Kas nāks un vai vispār kas nāks pēc septiņdesmitgades – tur ir tik bieza migla, kāda Karoga pastāvēšanas vēsturē nav pieredzēta.

Karogs, 5/6.2010

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s